Ventspils koncertzāle “Latvija” otro koncertsezonu sāk ar nopietnu pieteikumu – pasaules pirmatskaņojumu. “Šis ir (ne) Bēthovens” – lasāms uz afišām un koncerta programmiņā. Tomēr ar Vīnes klasiķi, kam šogad pasaule svin 250. jubileju, saistība ir. Bēthovena mūzika iedvesmoja irāņu izcelsmes komponistu Arāšu Safaianu, un viņš kopā ar Hamburgā dzimušo pianistu Sebastianu Knaueru radīja tāda paša nosaukuma mūzikas ierakstu. Un Ventspilī tas pirmo reizi izskanēja publikas priekšā.
“Šī mūzika nav pārradīta, tās ir variācijas par Bēthovena mūzikas tēmām.
Protams, izklausās citādāk, jo tas ir 21. gadsimta komponists, un es teiktu, ka viņa rokraksts ir īpašs. Viņam patīk mūzika, kas izklausās harmoniska, nevis konstruktīvs gabals, kas būtu ļoti laikmetīgs,” stāsta pianists Sebastians Knauers.
Starp citu, Knaueram, kurš Bēthovenu allaž sauc par savu visiecienītāko komponistu, šī bija debija uz Latvijas skatuves. Taču pirms laika viņš Vācijā koncertā mūsu Valsts prezidentam spēlējis Pētera Vaska “Balto ainavu”. Toreiz tā esot bijusi pirmā satikšanās ar latviešu mūziku.
Savukārt koncerts Ventspilī bijis “nejaušības diktēts”, atklāj kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē.
“Bija ļoti liela veiksme, ka mēs atradām savā grafikā dažas dienas, kad mēs varam atbraukt uz Ventspili un būt kopā ar neparastu mūziku un neparastu solistu. Man pirms tam nebija ne jausmas, ko no tā visa sagaidīt, bet jau pēc pirmajiem mēģinājumu brīžiem bija skaidrs, ka top kaut kas tiešām interesants,” stāsta Šnē.
Maestro teikto apliecina arī koncerta publika. “Sen nebija tāds koncerts bijis, kurā tu sēdi un brīžiem tev nāk raudiens no tā, cik skaista mūzika ir,” atzīmē koncerta klausītāja Antra Leimane.
Savukārt muzikoloģe Inese Lūsiņa norāda: “Ir ļoti labs pianists, man ārkārtīgi patika, kā viņš spēlēja Bēthovena oriģinālo “Mēnesnīcas sonāti”. Ja man jāsaka atklāti par sevi, bet es neesmu šī koncerta īstais adresāts, – tad Safaiana skaņdarbs diezgan ātri sevi izsmēla, un tas ir tāds Bēthovens Klaidermana manierē mazliet.”
Mūzikas kritiķis Armands Znotiņš par dzirdēto spriež: “Tas bija ļoti spilgts variāciju cikls, kas parādīja tos liriskos un lielā mērā arī dramatiskos dziļumus, kas Bēthovena mūzikā ir.
Tur nebija nekā tāda avangardiska, bet mūzikas valoda bija ļoti, ļoti emocionāla un uzrunājoša.”
