Edgars Rubenis ir viens no savas paaudzes talantīgākajiem latviešu ģitāristiem. Viņš nepieturas pie viena stila vai žanra, bet gan piedāvā klausītājiem doties mūzikas ceļojumā, savā veidā atklājot – kā visi stili un žanri savā starpā ir saistīti. Viņa izvēle spēlēt blūzu nepārsteidz. Karjeras sākumā Edgars spēlēja elektrisko blūzu grupā "Driving South" kopā ar Arti Orubu un Pauli Grinhofu. Taču jaunais albums "Slow Lightning" neesot atgriešanās pirmsākumos, vismaz apzināti tas nebija plānots, saka pats Rubenis. Viņš stāsta: "Kā ģitārists es uzaugu blūza mūzikas ietekmē. Tāpēc tas zināmā mērā ir organiski, ka, paņemot instrumentu rokās, mūzika manifistējas šajā valodā. Tajā pašā laikā albumā "Slow Lightning" un arī nākamajos skaņdarbos, kas vēl tiks izdoti, tā nav iešana atpakaļ, lai spēlētu kaut ko tādu, ko esmu darījis jau agrāk. Albums "Slow Lightning" man ir solis uz priekšu, caur sevi reflektējot regtaimus un agrīno blūzu. Albums ir daļa no triloģijas "Pains and Boogies"."
Albuma "Slow Lightning" noslēguma skaņdarbā "NR 27", šķiet, ir apvienoti vairāki skaņdarbi, tādēļ jautāju mūziķim par viņa pieeju komponēšanai. "Kad tev ir pirmie divi, trīs rifi, skaidrs, ka no tā var izveidot skaņdarbu. Ja es strādātu tikai ar pirmo idejas impulsu, ko arī varētu noformēt par skaņdarbu, ideja varētu būtu pārāk atrauta no kopējā. Man ir svarīgi redzēt, kā viena atsevišķa ideja var saistīties citām, veidot paplašinājumu," saka Rubenis. Rakstot jaunu skaņdarbu ik reiz ir iespējams izvēlēties, vai iet īsāko, konkrētā vēstījuma ceļu, vai arī izvest klausītāju caur plašāku muzikālo pieredzi, kā to dara skaņdarbs "NR 27":
"Man ir tīri cilvēciska interese par to, kādu muzikālo pieredzi beigās man skaņdarbs atnesīs."
Rubeni agrīnajā blūzā interesē "balanss starp šķietamo vienkāršību un lielo cilvēcisko atdevi, šķietami primitīvie pirmajie ieraksti, kuros tomēr var saklausīt blūza mūziķa māksliniecisko intensitāti." Viņa muzikālo ceļu veidojuši daudz dažādi stili un žanri, šādi atklājot ģitāras daudzās sejas – tikai hiphops un metālmūzika tās galējā izpausmē nav bijusi Rubeņa spēles laukā. "Man ir vesela rinda ar muzikālām lietām, kas joprojām gaida savu atrisinājumu. Es virzos tālāk, lai, iespējams, vēlāk ar īstajiem instrumentiem atgrieztos," viņš atzīst.
Saku mūziķim, ka vismaz viņu klausītāji nesaista ar vienu lielo hitu, ja nu vienīgi šad un tad pieprasa "Mona De Bo" skaņdarbu "Viņi aiziet saulē". Tajā pašā laikā arī "Mona De Bo" vienmēr ir bijuši īpaši ar to, ka koncerta programmas vairāk ir mākslas notikumi, nevis ierastais repertuārs, kuru spēlēt gadiem. Edgars spriež, ka bieži cilvēki sevī adaptē vienu identitāti, subkultūru un viņiem šķiet, ka sevi ir atraduši un visu turpmāko dzīvi. Savukārt "Mona De Bo" šāda pieeja nekad nav strādājusi ne muzikāli, ne arī dzīvesveidā: "Dzīve iet un mainās, kāpēc gan tas neparādītos arī mūzikā? "Mona De Bo" saknes ir rokmūzikā, kur ierastā pieredze ir tāda, ka grupas turpina vienu stilistisko līniju. Ja domājam par akadēmiskās mūzikas koncertiem, šajā kontekstā mainība tiek gaidīta. Nostājas ziņā mēs esam tuvāk akadēmiskajam piegājienam nekā rokmūzikai."
Izrādās, ka ģitāru par savu instrumentu Edgars esot izvēlējies, pateicoties tēvam, kurš arī šo instrumentu spēlējis un kuram bija liela mīlestība uz mūziku. "Manī no mazotnes bija vilkme uz ģitāru. Kad pārcēlāmies uz Jelgavu, mani septiņu gadu vecumā tēvs aizveda pie ģitāras skolotāja. Tomēr pagāja kāds laiks, kamēr atradu motivāciju un sāku spēlēt," atceras mūziķis. Viņam palaimējies arī instrumentu pieejamības ziņā – pirmā ģitāra nebija "pagale". Kad interese par ģitārspēli kļuvusi nopietnāka, vecāki viņu atbalstīja labas ģitāras iegādē. "Vēlāk esmu spēlējis uz padomju laika ģitāras, kas bija ražota Bulgārijā. Kad rokas jau spēj daudz ko izdarīt uz ģitāras, tad ģitāra ar savu specifiku dod unikālu skanējumu un raksturu," saka Rubenis. Arī uzaugšana deviņdesmitajos gados, laikā pirms interneta – šī "vecā skola" ir veidojusi viņa skanējumu. Viņa ģitāras skolotājs Valdis Indrišonoks esot ieteicis mācīties spēlēt pa tiešo no ierakstiem, šādi stiprinot saiti ar savu "iekšējo ausi":
"Ar to nelepojos, bet praktiski nemaz nestrādāju ar nošu rakstiem. Kā cilvēkiem veidojas "iekšējā aus" – tāda veida muzikalitāte, strādājot no papīra, es nezinu," pauž mūziķis.
Jau 10 gadus Edgars Rubenis dzīvo Nīderlandē – Hāgā, kur studējis Sonoloģijas institūtā. "Caur skolu cerēju iegūt laiku, lai pats sev noskaidrotu dažādus mākslinieciskus jautājumus. Mani interesēja studēt kompozīciju, iespēja par to konsultēties ar iedvesmojošiem praktiķiem. Man ir maģistra grāds sonoloģijā," saka Edgars, piebilstot, ka iegūtās zināšanas nevar definēt ar vienu profesijas nosaukumu, tās ir plaši pielietojamas – var strādāt gan mūzikas programmatūru izveidē, gan komponēt mūziku.
"Man nemainīgi ir tas, ka muzikāls notikums ir kas īpašs un iesaistītajiem var kļūt par kaut ko nozīmīgu," atbild Edgars, kad jautāju viņam par to, kas mūzikā viņam ir paliekoši. Tas man atgādina par viņa solo koncertu 2015. gadā Kaņepes Kultūras centrā, kurā viņš izmantoja gan ģitāru, gan datora radītās skaņu vibrācijas. Koncerts bija sava veida ķermeniska pieredze. "Ir skaniskā, ķermeniskā pieredze, kā tu saki, kas ir neatsverama. Manā pieredzē tas viss iet sazobē ar manu apziņu. Tajā brīdī, kad nonāku no informācijas retinātā telpā, kādu rada šī statiskā mūzika ar savu konstanto nemainīgumu, es to izjūtu gan fiziski, gan arī izmaiņās apziņā. Par to var runāt meditatīvās kategorijās. Ikdienā šāds viendabīgs kopums nav pieejams cilvēka ieradumu, domu un citu aspektu dēļ.
Vari kļūt par mūku un šādi tīrīt savu apziņu, bet arī muzikāls notikums var atnest līdzvērtīgu pieredzi," pauž mūziķis.
Edgars Rubenis šovasar – 20. jūlijā Kuldīgā "Kafe Venta", 21. jūlijā Ventspilī "Zaļais Namiņš", 22. jūlijā Jelgavā "Krekli", 23. jūlijā Rīgā "Noass", 24. jūlijā Smiltenē "Vecais parks", 25. jūlijā Rīgā, Viesturdārzā ar īpašu koncertu pulksten 8.00 no rīta, bet 26. un 27. jūlijā koncertēs Igaunijā – Pērnavas "Blūza dienās". Savukārt septembrī Rubeni varēs dzirdēt festivālā "Skaņu mežs ‘22".
