Pa ceļam ar Klasiku

Aivara Kalēja autorkoncertā izskanēs desmit jaundarbu pirmatskaņojumi

Pa ceļam ar Klasiku

Vestarda Šimkus radošais pavasaris

Vijolnieks Rolands Greiters: Ne jau mēs vadām mūziku, bet gan mūzika – mūs

Vaska mūzika liek pasmaržot Latviju. Saruna ar Elbas filharmonijas orķestra koncertmeistaru

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

23. martā Lielajā ģildē Volfganga Amadeja Mocarta, Pētera Vaska un Antonio Vivaldi mūzikā Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri vadīs Hamburgas jaunā brīnuma – nesen jaunatklātās Elbas filharmonijas – simfoniskā orķestra ilggadējais koncertmeistars Rolands Greiters. Tieši Pētera Vaska mūzika viņu mudinājusi pasmaržot Latviju. Un, kaut Greiters Rīgā debitēs pirmoreiz, šeit viņš jūtas kā savējais.

"Zināmā mērā tā patiesi ir kā atgriešanās mājās – esmu labos draugos ar Pēteri Vasku un Andri Pogu. Daudz esam sadarbojušies, tāpēc bija laiks man šeit ierasties,” intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīstas vijolnieks, kura ciešā draudzība ar pasaulē slavenāko latviešu komponistu Vasku sākusies pirms gadiem piecpadsmit. "Kāds kamerorķestris Vācijā vēlējās atskaņot Pētera Vaska mūziku. Prasīju – kas viņš tāds ir?

Kad ieraudzīju partitūru, kas man allaž ir kā barometrs, teicu – ak, kungs, man tas ir jāspēlē! Pirmais, ko darīju – vietā, kur partitūrā mēdz rakstīt komponista dzīves datus, uzrakstīju Pētera Vaska telefonu.

Tā sākās mūsu draudzība,” smaidot stāsta Rolands Greiters.

Izvēloties skaņdarbus 23. marta koncertam Rīgā, izvēle kritusi par labu Vaska opusam "Vox Amoris". "Nu, kā gan Rīgā varēju ierasties bez Pētera Vaska?! "Vox Amoris" izvēlējos pats. Pētera mūzika ir ļoti godīga, emocionāla, turklāt vijolei tā uzrakstīta ļoti ērti. Tajā ir krāsas, skanējums, attīstība – caur ciešanām viņš nonāk pie apskaidrības. Tā ir īpaša nianse Vaska mūzikā. Turklāt viņam vienmēr bijusi stingra nostāja jautājumā par to, ko Latvijai nozīmē brīvība.

Visbeidzot, Pēteris Vasks ir brīnišķīgs cilvēks! Kad sāku apgūt viņa "Vox Amoris", vēlējos pasmaržot Latvijas gaisu.

Atbraucu uz Rīgu, Pēteris izrādīja pilsētu – atklājās, ka viņš ir arī lielisks gids!”

Aizvien populārāks kļūst stils, ka vijolnieks vienlaikus ir arī orķestra vadītājs, pildot diriģenta funkcijas. Tā notiks arī sestdienas koncertā. "Esmu pārliecināts, ka ne jau mēs vadām mūziku, bet gan mūzika – mūs. Īpaši, ja tas attiecas uz Mocartu. Ne jau jūs spēlējat Mocartu, bet Mocarts – jūs. Cenšos šo attieksmi ieviest arī praksē – neesmu atbraucis, lai vadītu, bet gan spēlētu kopā ar mūziķiem. Jau pirmais mēģinājums ar jūsu orķestri bija brīnišķīgs!”

Mūziķis atzīmē arī vijolnieku daudzpusību: "Daudziem šķiet, ka vijolniekus var dalīt kategorijās – tas, lūk, koncertmeistars, tas – solists, bet šis spēlē tikai kvartetos. Tā nav! Koncertmeistaram nepieciešamas pat lielākas muzikālas kvalitātes nekā solistam.”

Jau daudzus gadus Rolands Greiters ir Ziemeļvācijas Radio Elbas filharmonijas simfoniskā orķestra koncertmeistars. Kopš pagājušā gada janvāra orķestris ticis arī pie jaunas un skaistas mājvietas –  Elbas filharmonijas cēlās ēkas, kurā Goda ērģelniece ir mūsu Iveta Apkalna. Arī Greiters te jūtas jūtas lieliski. "Esmu saviļņots. Šobrīd pasaule runā par Hamburgu un mūsu orķestri, kurā ilgus gadus esmu koncertmeistars. Daudzu gadu garumā Vācijā bija pārrunas, vai vajag celt tik dārgu koncertzāli. Bet tas bija nepieciešams!”

Taču Rolands Greiters ir arī Eiropā, Amerikā un Āzijā pieprasīts solomākslinieks.

Starp citu, kad savulaik uz pasaulslaveno orķestri "Vīnes filharmoniķi” viņu aicinājis pats Leonards Bernsteins, Greiters padomājis un atteicis: "Negribēju visu laiku pavadīt tikai orķestrī, un Vīnē tas būtu noticis tieši tā. Vēlējos spēlēt arī solo. Šajā ziņā līgums ar Elbas filharmonijas orķestri ir ļoti labs."

Noslēgumam lai noder stāsts par to, kā reiz par savu mūža instrumentu Rolands Greiters izvēlējies vijoli. "Bija man gadi četri. Augu laukos, un ar vecākiem, kuri rūpējās par dabu, bieži staigājām pa mežu. Reiz, kad abi ar mammu soļojām pa meža taku, mamma saka – kāpēc, dēliņ, klaigā? Izbiedēsi putnus, zvēriņus.

Teicu – es taču neklaigāju, bet gan vijoli spēlēju! Tikai tad mamma ieraudzīja, ka rokā man divi kociņi: vienu turēju kā vijoli, bet otru – kā lociņu.

Spēlēju iedomātu vijoli. Ātri vien mamma nopirka man īstu vijoli, un kopš tā laika man nekad nav bijis šaubu, ka būšu vijolnieks.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti