Kultūrdeva

Balets ar distanci (turpinājums)

Kultūrdeva

Māksla pandēmijas laikā

Ar cerību par koncertstāstiem

Vārds «mēģinājums» iegūst jaunu nozīmi. Saruna ar mūziķiem Jāni Šipkēvicu un Intaru Busuli

“Ne tikai kultūras nozarei ir ne tikai grūti, – bet ticiet man, kultūras nozarei ir īpaši sarežģīti,” intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva” savu viedokli pauda mūziķis un grupas “Instrumenti” dalībnieks Jānis Šipkēvics, atzīstot, ka tic – arī ar Covid-19 pandēmiju viss atrisināsies. Tikmēr pat vārds "mēģinājums" mūziķiem ieguvis jaunu nozīmi. Kā atzīmēja Intars Busulis: “Tas tiešām ir mēģinājums, jo nevar visus sasaukt kopā.”

Novembra nogalē un decembra sākumā kultūrtelpā "Hanzas perons" tika plānots koncertstāstu sērijas "Koncerts pirmajā rindā" turpinājums ar grupas “Instrumenti” un Intara Busuļa uzstāšanos. Valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas dēļ koncerti pagaidām pārcelti.

Henrieta Verhoustinska: Šobrīd uz decembra vidu ir pārcēlušies jūsu koncerti “Hanzas peronā”.

Intars Busulis: Sanāk, ja to koncertu nebūtu, tad mēs te nemaz nesēdētu.

Tad jūs te nesēdētu, jo mums ir vajadzīgs kaut kāds iemesls. Koncerti jau vēl nav atcelti, tie ir pārcelti, un tiem ir noticis liels gatavošanās darbs. Es zinu, ka Jānis Šipkēvics ir kopā ar savu kolēģi Reini Sējānu sagatavojuši “Instrumentu” programmas īpašu pārcēlumu kamermūzikas formātā, un savukārt Intars Busulis vispār grasījās startēt ar jaunu albumu.

Intars Busulis: Mēs grasījāmies startēt ar jaunām dziesmām, kuras mums ir šajā gadā jau iznākušas kopā ar kori. Mēs mēģinājām pat sarunāt mēģinājumu mums visiem kopā, bet tas tagad ir tik nereāli.

Jānis Šipkēvics: Tagad vārds “mēģinājums” iegūst jaunu nozīmi.

Intars Busulis: Pilnīgi, jā, tas tiešām ir mēģinājums, jo nevar visus sasaukt kopā. Mums te bija arī tāda studijas sesija, un mēs pa daļām vienkārši rakstījām kori. Nāk pieci cilvēki, tad atkal pieci cilvēki, un tas baigi lauž to procesu vispār. Es vēl joprojām nevaru pierast, teiksim tā.

Mēs visu gadu jau kopš marta mēneša kaut kādā mērā mokāmies ar to shēmošanu.

Ar “Hanzas perona” “Koncertu pirmajā rindā” tieši?

Intars Busulis: Nē, ar shēmošanu vispār. Ar cilvēkiem, kā viņus dabūt uz studiju, pamēģināt vai kaut ko tādu izdarīt. Bet ar “Koncertu pirmajā rindā” mums jau viss bija skaidrs. Viņam jau bija jānotiek. Tur jau mums visi skaņdarbi, viss jau sagatavots, koris ir samācījies. “GG” koris starp citu. Visi ir samācījušies, viņi ļoti baidījās, vai viņiem sanāks vai nesanāks.

Jānis Šipkēvics: Varēja nebaidīties.

Intars Busulis: Varēja vēl mēnesi, jā.

Jānis Šipkēvics: Cik labi viss atrisinājās...

Intars Busulis: Jā, mēs bijām domājuši, ka koris piedalīsies jau nākamā gada koncertos, kas ir mums pārlikti Dzintaru koncertzālē, kuri nebija paredzēti šogad, bet viņi nākamgad jau būs Dzintaru koncertzālē uz diviem datumiem. Bet bija tagad laiks visiem mācīties, un tagad mēs jau tiksimies šajā gadā. Tiksimies, varbūt.

Es jau datumiem vairs neticu, es viņus jau uztveru kā kaut ko gaisīgu.

Jāni, kas būtu bijis – un tomēr ticu, ka būs ja ne šī gada nogalē, tad nākamā gada sākumā noteikti – jūsu “Koncertā pirmajā rindā”?

Jānis Šipkēvics: Es domāju, ka būs tas, kas nevarēs nebūt. Un ar šādu devīzi es arīdzan līdzīgi kā Intars – viss šis gads daudzās nozarēs, bet, jo sevišķi kultūras un mūzikas nozarē, ir tāds mēģinājums. Un es to tā esmu pieņēmis un, būdams optimists, ko varbūt nepateiksi no manām sērīgajām dziesmām un acīm, es tiešām ticu labajam. Es tiešām ticu, ka tam visam būs atrisinājums un tam būs risinājums, bet galvenais šobrīd to ir izturēt. Es ticu, ka ne tikai kultūras nozarei ir grūti. Bet ticiet man, kultūras nozarei ir īpaši sarežģīti.

Tad, ja tas dienas darbs vai sirds darbs tiek pozicionēts kā ne pirmās nepieciešamības vajadzība sabiedrībā, tad, protams, tu esi rindas pašā pēdējā galā.

Tāda ir pasaules iekārta, un ar to mums ir jāsamierinās, un ir labie brīži un ir sarežģītie. Šajā gadījumā jebkurš konkrēts mērķis ir, protams, dzinulis iet un darīt, gatavoties. Un šo laiku pielietot un piepildīt ar jēgu un saturu, ticību.

Intars Busulis: Ar mīlestību, kura uzvarēs ļauno.

Un patiesība.

Jānis Šipkēvics: Un pati esība. Un tas, ar ko mēs šobrīd nodarbojamies, mēs būvējam šīs idejas un nelaižam klāt kaut kādu…

Intars Busulis: Bet doma, ka pašreiz mēs nezinām, kam tas viss ir vajadzīgs. Mani nepamet tā doma, ražojot kaut ko.

Kam tas ir vajadzīgs? Tas ir mums visiem klausītājiem un skatītājiem vajadzīgs.

Jānis Šipkēvics: Bet vai mēs līdz tam tiksim? Tas, protams, ir tas, kas visu laiku pakausī čukst. Tamdēļ es neklausos šīs Intara domas. Es zinu, es tiešām ļoti labi viņas pazīstu, bet es vienkārši viņas cenšos gaiņāt prom, darboties ar to, kas jādara…

Intars Busulis: Būs labi, būs labi, mums Ģibuļos ir teiciens “Būs labi”.

Jānis Šipkēvics: Tas ir ļoti labs teiciens, starp citu.

Intars Busulis: Mēs iebraucam grāvī un sakām “Būs labi”.

Jānis Šipkēvics: Nu, jā, pa labi, ja iebrauc grāvī...

Intars Busulis: Tieši tā, un vēl ir turpinājums “labāk, nekā mēs domājām”.

Jānis Šipkēvics: Jo labi, ka mēs vispār domājām.

Intars Busulis: Jā, tieši tā.

No kreisās: Intars Busulis, Jānis Šipkēvis, Henrieta Verhoustinska

Tu esi teicis, ka koncertā “Hanzas peronā” juties kā lielā viesistabā.

Jānis Šipkēvics: Jā, tā bija ļoti skaista un ekskluzīva iespēja, es domāju, ka arī tiem, kas apmeklē šos koncertus un apmeklēs šo nākamo sēriju, pieredzēt to, ko ierasts ir, citādāk. Sajust – mēroga ziņā. Šeit tiešām ir unikāla iespēja, pavasarī tie bija 20 cilvēki, liela skatuve, brīnišķīgas gaismas. Es jau Intaram teicu, ka tas principā atgādina, kad mums bija grupas “Kosmoss” laiki. Mēs dažkārt devāmies uz Krievzemi, un kādreiz tur ir tāda dzimšanas dienas ballīte – 10 cilvēki.

Intars Busulis: Dārga dzimšanas dienas ballīte.

Jānis Šipkēvics: Tiešām tas ir liels mūzikas mīļotājs, kurš nežēlo šīs iespējas.

Un šajā gadījumā, jā, es domāju, ka blakus šiem ierobežojumiem mums ir arī interesantas iespējas, jauni konteksti un kombinācijas.

Līdzīgi es, arī domāju, tas iespaido to, ka mūziķi sadarbojas pavisam citās formās, formācijās un mērogos, ja ir vēlēšanās.

Tieši tā. Jums abiem ir bijuši arī ļoti liela mēroga koncerti, un šīs koncertsērijas iestudējumi ir atšķirīgi arī ar to, ka tie ir tā kā stāsti. Jums tur pa vidu ir kaut kas jāstāsta?

Intars Busulis: Man ļoti patīk runāt, kaut ko izstāstīt.

Bet par ko tad būtu tas tavs stāsts? Ko tu stāstītu? Padalies.

Intars Busulis: Es noteikti par šo situāciju pastāstītu, pastāstītu arī par to, kas notiek reālajā laikā “Hanzas peronā”, ja mēs būtu. Tagad es noteikti kaut ko pastāstītu par to, kas mums te notiek.

Dziedātu par to, ko redzētu.

Intars Busulis: Nē, es stāstītu par to, par ko es dziedu.

Par ko būtu “Instrumentu” stāsts?

Intars Busulis: Par instrumentiem visādiem, kuri uz skatuves.

Jānis Šipkēvics: Mēs šo programmu, kura paredzēta “Hanzas peronā” nosaucām par “Diviem instrumentiem”. Tie esam mēs paši, un šajā kontekstā tas ir tas pamatimpulss, kā vispār “Instrumenti” radās. Tie bija divi cilvēki, kas radīja skaņas, radīja muzikālas idejas, un šīs mazās kodolversijas mēs vēlējāmies paradīt. Protams, ka tagad “Instrumenti” ir izaudzis par tādu lielu, dzīvīgu organismu, kurā ir darbinieki, ir mūsu komanda un ir iespēja uzstāties stadionā. Un šajā gadījumā atgriezties pie vārda “saknes” ir ļoti veselīgi, un es tiešām ļoti gaidu un ļoti ceru, ka šis pārceltais koncerts dos mums iespēju satikties ar cilvēkiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt