Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Kultūrdeva

"Kultūrdevā" viesojas estrādes dīva Margarita Vilcāne

Vārds «dīva» skan jocīgi. Saruna ar leģendāro dziedātāju Margaritu Vilcāni

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Par vecumu nav jādomā, tas atnāks tāpat, un nevienam tas neizpaliks. Ja par to domāsi, tas tikai atņems gaišumu dzīvei, uzskata leģendārā dziedātāja Margarita Vilcāne. Par godu mākslinieces jubilejai 25. janvārī norisināsies koncerts "Margarita. Melodija. Mode". LTV raidījumā "Kultūrdeva", par savu koncertdzīvi dziedātāja stāsta: "Man ir vajadzīga skatītāju atsauksme. Es mēģinu viņiem izstāstīt, kā man ir gājis, dziedot. Ja man rodas tas kontakts ar klausītāju, lielāka laime nevar būt."

Godinot mākslinieci Margaritu Vilcāni, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) un Latvijas iemīļotie mūziķi – maestro Raimonds Pauls, dziedātāji Intars Busulis, Normunds Rutulis, Daumants Kalniņš un citi – 25. janvārī pulksten 19.00 sniegs jubilejas koncertu "Margarita. Melodija. Mode". Koncerts notiks Lielās ģildes Lielajā zālē. Turpat, Lielajā ģildē, no 29. janvāra līdz 26. februārim būs iespēja apskatīt multimediālo Margaritas Vilcānes skatuves tērpu izstādi.

Ojārs Rubenis: Esi teikusi – "uzskatu, ka viena no labākajām receptēm mūžīgajai jaunībai ir mazāk domāt par vecumu – tad tas tā arī nepienāks". Vai tu tiešām nedomā par vecumu?

Margarita Vilcāne: Man tev jāatzīstas, ka – jā! Kāpēc man par to domāt? Tas atnāks tāpat. Tas mums nevienam nekur neizpaliks.

Ja tu par to domāsi, tad tu tikai atņemsi gaišumu savai dzīvei.

Tāpēc tev arī izdodas tik labi izskatīties un būt tik optimistiskai. Kad brauci no Jūrmalas uz šo sarunu, bija vētra. Kā tu jūties šajā dabas stihijā pie jūras, mežā?

Atrodoties mājā, kur man ir ļoti ērti, labi un patīk, es jūtos, ka man ir skaistums riņķī. Viss ir balts, zeme ar debesīm griežas. Kad izeju uz terases, jo man piemīt vienīgais netikums, kas man palicis – pīpēšana, tad nav labi – man ir sniegs virsū.

Novembrī, vienā no reizēm, kad tev zvanīju, tu man teici: "Es tikko noslēdzu savu āra dušu." Vai tu tiešām līdz novembra vidum gāji ledainā dušā mežā?

Tas taču ir pasakaini! To man ieaudzināja vīrs. Mēs ar viņu vairāk nekā trīsdesmit gadus nodzīvojām Mērsragā, un pie mājas mums ir upe. Es to saucu par Mērsraga upi, oficiāli tas saucas Mērsraga kanāls, tas nav no svara. Pa mežiņu, basām kājiņām līdz tai upītei un bļaudama iekšā un bļaudama ārā, un tad tikai es pamostos.

Tu tomēr agrāk biji riktīga pilsētas meitene, un tagad tu esi riktīga lauku meitene. Kā tu to sabalansē?

Es laikam nepalikšu tāda riktīga lauku meitene, jo zemes darbi – tie nav mani, atzīstos uzreiz. Esmu teorētiķe, nevis praktiķe. Jā, es izstāstu, ka tur būtu labi tas, un tur tas, bet pašai… Manam vīram saskarsme ar zemi – viņš gaidīja pavasari un teica: "Margarita, tā zeme tik silta, pilnīgi ieplūst spēks…" Nē, manī nekas neieplūst.

Ir forši, ka vari būt pie dabas un šādā stihijā tomēr atbraukt uz Rīgu. Tu esi teikusi, ka "Balta saule" nav tava mīļākā dziesma, ka sākumā tā nemaz tevi neuzrunāja, kāpēc?

To es arī tikai tagad esmu sapratusi – šīs dziesmas fenomens… Man zvanīja, pirms es piekritu piedalīties raidījumā "Kultūrdeva", Daira Āboliņa un jautāja: "Baltā saule" vai "Balta saule"?" 

Kā ir pareizi?

Vienkārši "Balta saule". Tā ir absolūti asociāciju pilna – gan dzejolis, gan mūzika. Katram tas asociējas ar kaut ko savu, bet katram dzīvē ir kaut kas balts. Kas balts? Jaunība, tas, kas mūs sagaida nākotnē, cerība. Tā ir mūžīga.

Tāpēc es uzdrīkstēšos teikt, ka laikam tā dziesma arī būs mūžīga. 

Tava sajūta par "Balto sauli" toreiz un tagad, tā ir mainījusies?

Jā. Es tagad šo dziesmu uztveru nopietnāk. Esmu nākusi pie šīs atziņas, ko tev izstāstīju.

Kas ir tā atziņa "Baltai saulei"?

Ka tā ir cilvēka cerību asociācija. Katram ir savs.

Tagad tu vari teikt, ka tev tā dziesma tomēr ir mīļa?

Jā, gan! Tagad ir.

Daudz jauni cilvēki šobrīd dzied "Balto sauli" un vispār dzied tavas dziesmas. Kā tu pret to attiecies – pozitīvi vai drīzāk, ka nevajag to dziesmu čakarēt?

Es pateikšu tā. Izčakarēt laikam nevar neko. Tikai pats savu likteni un pats savu dzīvi, un tikai. Dziesma dzīvo savu dzīvi. Uzskatu, ka daudzi man nepiekritīs, bet nevar neviens tik labi nodziedāt kā es. Kāpēc? Jo ir cita attieksme pret to. Tie bija citi laiki, mēs citādāk gatavojāmies katrai dziesma. 

Tas ir tik forši, ka tu par to iesāki runāt. Daiga Mazvērsīte uzrakstījusi grāmatu par tevi  "Mirgo mana Margarita", bet tu šo grāmatu negribēji. Kāpēc?

Nevis konkrēti šo grāmatu, bet mana attieksme pret šo literatūru. Tā ir. Lai rakstītu grāmatu, jābūt gadu vērtējumam. To var izdarīt tikai pēc tam. Arī pats cilvēks, ja viņš uzdrošināsies to darīt. Jābūt ļoti atklātam.

Kāpēc tu negribēji būt atklāta?

Negribēju, jo negribēju.

Margarita, atgriežoties pie tavas gatavošanās dziesmai, tu esi rakstījusi: "Ja mākslinieks iznāk uz skatuves vēss, tad arī auditoriju viņš nespēj sasildīt." Kā aktieris gatavojas veselai izrādei, tu vienmēr visu dzīvi gatavojies katrai dziesmai. 

Tur man ir jāpasakās saviem pedagogiem. Sākās ar to, ka atnāca Raimonds Pauls. Pirmais, ko viņš pieaicināja – Arnoldu Liniņu, kas mani dresēja. Man tas tā krita uz nerviem, es domāju – ko viņš no manis grib? Kamēr man atausa.

Katrs komponists, režisors, autors ieliek darbā daļu no sevis. Solistiem jau uzrakstītā autora dziesma ir jāizpilda pašiem. Kā un cik daudz vari ielikt sevi?

Ir tā, ka tu katru dienu tajā rutīnā, kādā es biju, kad katru dienu koncerts, koncerts, citreiz braucienos trīs koncerti pa dienu, bet tu katru reizi uznāc uz skatuves ar kaut ko, kas tev tajā brīdī noticis. Vai tev ir kādi kreņķi par kaut ko vai neapmierinātība, vai prieks. Un to –  gribi vai negribi – normāls cilvēks nes sev līdzi uz skatuvi skatītājiem.

Bet man ir vajadzīga skatītāju atsauksme, es viņiem dziedot mēģinu izstāstīt, ka man ir bijis tā un tā. Un, ja man rodas tas kontakts, lielāka laime nevar būt.

Brīnišķīgi, tas nozīmē, ka tev vienmēr ir bijis, ko teikt. Un šajā sakarā ir vēl viena brīnišķīga frāze, ko esi teikusi: "Ja man nebūtu, ko teikt, es mainītu darbu vai dziedātu virtuvē pie pannas." Tu tagad dziedi virtuvē pie pannas?

Es vispār vairs nedziedu. Pēdējais mans ampluā bija nodziedāt šūpuļdziesmas saviem mazbērniem. Un ar to tas beidzās. Bet tur bija gan šūpuļdziesmas, gan "Pūt, vējiņi!". Valterītis jau miga ciet, viņam "Velc pelīte, saldu miegu", "Aijā žūžū, lāča bērni", viss likās par īsu, tad viņš teica, lai es dziedu "Vējiņš pūš" – "Pūt, vējiņi!".

Aktrise Astrīda Kairiša ir teikusi, ka viņa ir greizsirdīga, skatoties uz sevi jaunībā. Tu arī esi greizsirdīga, skatoties uz sevi jaunībā?

Es nezinu, man laikam ir savādāk. Esmu priecīga un laimīga, bet man tā lapa ir pāršķirta, turklāt ar milzīgu pateicību tam, kas bija. Manā mājā nekad neskanēja mani ieraksti, mums nebija pieņemts tīksmināties – tāds un šitāds, tāpēc man jocīgi skan "dīva". 

Tavā dzīvē ir bijuši ļoti daudz komponisti un viens no tiem – Raimonds Pauls. Esmu vairākkārt dzirdējis arī no citiem taviem kolēģiem, ka Pauls aiziet, tu paliec. Tu arī biji šādā situācijā. Kā tu pārdzīvoji to laiku, kad Pauls aizgāja un tu paliki?

Tas pirmais bija rūgtums, bet pēc tam ir jāieslēdz smadzenes. Kam smadzenes bija, tas saprata, ka Raimonds iet savu ceļu, tev ir jāiet savs ceļš – strādā, dzīvo, dari. Tad arī kaut kas notiks. Kāpēc viņam jāauklējas ar tevi? Turklāt intereses mainās, it sevišķi tādai radošai personībai kā Raimonds. Tas ir dabīgi. 

Bet tur bija arī otra labā lieta. Tu pēc tam strādāji ar ļoti daudziem komponistiem. Vai ir kāds komponists, kas tev ir īpaši tuvs un mīļš pēc Raimonda?

Pirmkārt, es saņēmos ne pa jokam, un manī arī bija kaut kāds dzinulis, ja tagad paskatās hronoloģiski, nav nekāda sakara ar jubilejām, kaut kādiem apaļiem cipariem. Ik pa četriem gadiem man bija nepieciešams kaut kas liels. Es taisīju solo koncertu katrus četrus gadus, un pirmais solo koncerts... Kad aizgāja Raimonds, pirmais pie kā es braucu – Imanta Kalniņa. 

Ar "Karalienes dziesmu", no kurienes tev ir tas karalienes tituls. 

"Karalienes dziesmu" viņš mūsu duetam uzrakstīja speciāli. 

Ar Imantu jums bija stīga?

Jā.

Man liekas, ka viena liela stīga jums ir bijusi arī ar Uldi Stabulnieku.

Jā, ar visiem strīdiem, ar visu ko, bet viņa mūzika, es uzskatu, vēl līdz šim brīdim nav pavisam novērtēta. 

Tas pierāda to, ja pats cīnies un ej, tad atrodi kopējo valodu. Tev bija koncerts ar Andri Vilcānu, tavu dēlu. Vai tā bija iekšēja nepieciešamība, zināmā mērā atdot Andrim parādu, ka tev nebija daudz laika viņu audzināt, vai tā bija nepieciešamība savienoties kopējā lietā kā mātei ar dēlu?

Zini, laikam tur bija vesels mikslis. Pirmais dzinulis bija tas, ka Andrim bija diezgan grūts dzīves posms tajā laikā, un es viņam vienkārši uzkrāvu šo darbu. Es teicu: "Taisām koncertu." Pirmā daļa būs tāda nopietna no sirds, un otrā daļa būs tāda vieglāka. Kad viņš man sāka rādīt skaņdarbus, es biju pārsteigta, kā mums sakrīt gaumes dzejniekos. Tur bija Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Ārija Elksne, Viktors Avotiņš, vārdu sakot, es sāku viņam vairāk uzticēties un ieklausīties. No paša sākuma tas tā nebija. Es vienkārši gribēju viņu izraut aiz ausīm.

Ja tev šodien ar savu prātu, zināšanām, pieredzi, šarmu, būtu kaut kas jāpasaka tai dīvai pirms piecdesmit gadiem – Margaritai Vilcānei, ko tu viņai teiktu?

Strādā, neesi lepna, neskaties atpakaļ un ej uz priekšu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti