Kultūrdeva

“Kultūrdevā” Elita Patmalniece un Andrejs Osokins ar Katrīnu Gupalo

Kultūrdeva

Kāda izskatās mūsu modes māksla mūsdienās

“Kultūrdevā” viesojas košais mūziķu pāris Andrejs Osokins un Katrīna Gupalo

Vārds «brīvība» guvis dziļāku nozīmi. Saruna ar mūziķiem Andreju Osokinu un Katrīnu Gupalo

"Mūziķu sadarbības ir visvērtīgākās, jo mākslinieki no Ukrainas var iepazīt mūsu kultūru, kā arī mēs varam iepazīt ukraiņu kultūru. Domāju, ka tas mums dos jaunas idejas un krāsas arī šeit, Latvijā, un ceru, ka mēs kādreiz aizbrauksim ciemos pie viņiem uz Kijivu vai citām pilsētām un draudzība turpināsies," par Andreja Osokina trešo "Brīvības festivālu", kurš šogad ir veltīts Ukrainai, stāsta dziedātāja, festivāla līdzautore Katrīna Gupalo. LTV raidījumā "Kultūrdeva" pianists Andrejs Osokins uzsver: "Trešā gada festivālā vārdam "brīvība" ir vēl dziļāka, nopietnāka nozīme, jo skaidrs, ka Ukraina cīnās par savu brīvību, tautas ekstenci, par valsts eksistenci!" Festivālam šogad pievienosies aktieri un mūziķi no Ukrainas, kuri Latvijā ir raduši patvērumu no kara šausmām. 

Henrieta Verhoustinska: Vai tu pēdējā laikā daudz izpildi ukraiņu mūziku?

Andrejs Osokins: Pēdējā laikā daudz izpildu Valentīna Silvestrova mūziku, kā arī citu ukraiņu komponistu mūziku. Viņš bija Kijivā, kad sākās karš, un vienā intervijā viņš stāstīja, ka negrib braukt projām, jo viņam ir jau 84 gadi, dzīve jau nodzīvota, mūzika uzrakstīta, tāpēc viņš domāja, ka gals ir atnācis. Tomēr ļoti daudzi draugi, mūziķi, kuri zina viņu, organizēja viņa evakuāciju, un viņu evakuēja uz Vāciju. Tur viņš ļoti skaļi un uzstājīgi runā par kara šausmām, par draudīgo un agresīvo okupantu armiju – Putina armiju. Man bija sajūta, ka šo komponistu būtu īpaši svarīgi spēlēt. Protams, ka arī citu ukraiņu mūziku! Mēs zinām ļoti maz, un man liekas, ka iepazīties ar šo mūzikas pasauli ir ļoti vērtīgi.

Cik saprotu, ar šo mūziku varēsim iepazīties arī Osokina "Brīvības festivālā"?

Andrejs Osokins: Tieši tā. Šis festivāls šogad ir veltīts Ukrainai. Sākotnēji, ziemā plānojām četrus koncertus, bet sākās karš. Visas biļetes ir ziedojumi, kas nonāks ukraiņiem Ukrainā, un ir ļoti daudzu komponistu mūzika, kas skanēs festivālā. Ne tikai Valentīns Silvestrovs, arī ļoti daudzi mūziķi, kuri tagad meklē patvērumu no kara šausmām Rīgā, Latvijā. Mēs viņus atradām, un viņi atrada mūs. Viņi piedalīsies šajā festivālā.

Katrīna Gupalo: Mūziķi piedalīsies nevis vienkārši paši uz skatuves, bet mēs viņus arī iepazīstinām un savedam kopā ar Latvijas mūziķiem, lai veidojas jauni, radoši tandēmi, ar ļoti lielu cerību, ka šī sadarbība – jaunās dziesmas, kas tiks radītas, skanēs arī pēc festivāla. Varbūt rezultātā nonāks pie kopējām koncertprogrammām, albumiem un singliem. Pirmie mēģinājumi jau ir bijuši, esam dzirdējuši vairākus numurus arī mūsu preses konferencē. Visvairāk gaidu tieši divus koncertus – 4. jūnijā Anglikāņu baznīcā, kur būs klausāmi dueti, trio un vairāk klasiskā mūzika, savukārt, 8. jūnijā "Hanzas peronā" būs klausāma popa, roka, folka, hiphopa mūzika un teātris. Tur piedalīsies aktrise no Kijivas Larisa Semirozumenko un aktrise no Latvijas Dita Lūriņa. Tas viss būs kopā, vienā sintēzē. Būs arī jaunizveidotais ukraiņu sieviešu kamerkoris. Es ļoti gaidu šos koncertus. Protams, visus pārējos arī, bet

sadarbības, man liekas, ir visvērtīgākās, jo mākslinieki no Ukrainas var iepazīt mūsu kultūru, kā arī mēs varam iepazīt ukraiņu kultūru.

Domāju, ka tas dos arī jaunas krāsas un idejas mums šeit, Latvijā. Arī ukraiņu mūziķiem pievienosies mūsu, latviešu krāsas. Ceru, ka šī sadarbība, kas sāksies šeit Latvijā, turpināsies un mēs kādreiz aizbrauksim ciemos pie viņiem uz Kijivu vai citām pilsētām, un šī draudzība turpināsies.

Katrīna, tieši tu uzsāki līdzdarbību Ukrainas atbalstam ar dalību koncertā Ukrainas atbalstam, kurā startēji ar savu starptautisko dziesmu "Resistance" jeb "Pretošanās", kas ir nominēta arī "Kilograms kultūras 2022" balvai. Kā klājas šai dziesmai pašlaik?

Katrīna Gupalo: Dziesmai klājas labi, tā turpina veikt savu misiju, nest savu ideju tālāk, turpina skanēt koncertos dažādās versijās. Turpina skanēt arī pretī Krievijas vēstniecībai izvietotajās klavieres, tas ir pagarinātas līdz augustam. Tās turpina stāvēt. Klavierēm ir apvalks un sargi. Mēs paši braucam katru vakaru garām, skatāmies, kā tām iet, kā klājas, vai nevajag apsegt. Klavieres stāv, dziesma skan, mēs turpinām cīnīties!

Šis ir trešais Osokina "Brīvības festivāls", un šoreiz tas veltīts Ukrainai. Kādi bija iepriekšējo festivālu moto?

Andrejs Osokins: Iepriekš festivālos mums bija ļoti svarīgs vārds "brīvība", "Brīvības festivāls". Arī tāpēc, ka mūsu klaviersalons, kur notika visi koncerti, atrodas Brīvības ielā, bet galvenais bija tas, ka pandēmijas laikā brīvība klausīties mūziku klātienē, satikt draugus, spēlēt mūziku klausītājiem, nevis tikai kamerām, bija īpaša bauda un pat privilēģija. Dažos mēnešos tas bija neiespējami, dažos iespējami. Kad bija iespējams, mēs veidojām festivālus. Sākumā kopā ar māksliniekiem vienā telpā varēja būt 20 vai 25 cilvēki. Tas bija pēc pirmā pandēmijas pavasara. Pēc tam bija otrais festivāls, bet tagad

trešā gada festivālā vārdam "brīvība" ir vēl dziļāka, nopietnāka nozīme, jo skaidrs, ka Ukraina cīnās par savu brīvību, tautas eksistenci, par valsts eksistenci.

Tas ir ļoti svarīgi. Nesen klausījos Volodimira Zelenska uzrunu mūsu Saeimai, un tas tiešām ir ļoti jaudīgi, ka ukraiņu cilvēki jūt, cik ļoti Baltijas valstis strādā viņu interesēs, cik ļoti mēs atbalstām. Diemžēl tas nenotiek visur pasaulē. Diemžēl lielas valstis, kurām ir lielas biznesa intereses, bremzē, tāpēc arī karš turpinās. Tagad jau ceturto mēnesi, tas ir traģiski, jo katru dienu no kara mirst cilvēki.

Vai jums kādreiz ir nācies saskarties ar pasaulē slavenā klavieru izgatavotāja Dāvida Kļaviņa kādu no meistardarbiem?

Andrejs Osokins: Jā, noteikti, esmu spēlējis uz Ventspils klavierēm, tas tiešām ir kaut kāds brīnums. Pilnīgi citādāka skaņa un kā tā rezonē telpu. Tas ir viens no maniem sapņiem – [radīt] īpašu programmu, kas skanētu un būtu veltīta tikai šim brīnišķīgajam instrumentam. Tā ir pilnīgi cita pasaule ar skaņām, iespējām, vibrācijām un frekvencēm. Dāvids Kļaviņš dara izcilu darbu un atgriež tradīciju, kas ir pazaudēta. 19. gadsimtā bija ļoti izplatīti tas, ka katra pilsēta, klavieru fabrika radīja savu instrumentu. Viņš atrada kaut ko pilnīgi citādu, bet saistītu tieši ar skaņu, nevis izskatu. Tas ir brīnišķīgi.

Katrīna, kas ir trakākais instruments, uz kura tev nācies spēlēt? Jūs droši vien zināt to leģendāro stāstu par pianistu Kītu Džeretu, kurš Ķelnes koncertu iespēlēja uz slikti noskaņotām klavierēm. Viņš vienkārši nāca pretī organizatorei, kas bija nepieredzējusi, izmisusi un nospēlēja uz tām pašām, nenoskaņotajām klavierēm. 

Katrīna Gupalo: Mums vienreiz bija tāds gadījums Daugavpilī. Spēlējām izrādi, un otrajā daļā man ir jānāk cauri skatītājiem pie Andreja. Esmu gatava, trinos nepacietībā, un Andrejs pēkšņi apstājas. Pa šķirbiņu skatos, kas par lietu – Andrejs guļ zem klavierēm. Kāpēc? Tāpēc ka visa konstrukcija flīģelim ar pedāli ir vienkārši nogāzusies zemē, un Andrejs aizgāja, novilka žaketi, iznāca kreklā, apgūlās zem klavierēm, visu salaboja ar rokām, aizgāja atpakaļ, un, protams, ka publika bija absolūtā ekstāzē. Koncerts varēja turpināties.

Andrejs Osokins: Pēc tam mums jautāja, vai tas ir izrādē, scenārijā, vai tā ir improvizācija. Bet es devu sev divas minūtes. Ja nevarētu salabot, tad nevarētu tur palikt gulēt zem klavierēm, bet tas ļoti ātri sanāca. Vienreiz bija jāspēlē ar orķestri, un vienai notij bija saplīsusi stīga, tā skanēja kā trīs reizē nospiestas notis. Vajadzēja akordos nespēlēt to noti, jo citādāk skanēs nepareizas harmonijas. Tas bija liels izaicinājums – nospēlēt koncerta finālu un nespēlēt konkrētas notis, bet tajā pašā laikā spēlēt pareizi un kopā ar orķestri. Klavierēm ir daudz pārsteigumu, ko tās var sagādāt pianistam.

Kā notiek jūsu radošā sadarbība – vai spēlējat viens otram priekšā skaņdarbus, vai tomēr mājās cenšaties par darbu nerunāt?

Katrīna Gupalo: Nav iespējams par darbu nerunāt, turklāt tas nav darbs, tā ir mūsu dzīve. Visas dziesmas iziet cauri Andrejam ar pirmo kritiku, arī visām Andreja idejām cenšos kaut ko pielikt vai iedrošināt. Man ļoti patīk šis process, ceru, ka tas ir abpusēji. 

Andrejs Osokins: Tas ir ļoti jautrs un interesants process. Parasti pēc koncertiem mēs viens otru uzklausām, jaunas idejas… Tu vari šo programmu pārveidot, kaut ko pievienot vai izdomāt pilnīgi jaunu programmu. Es sāku šo festivālu, jo pirms tam bija mazāk koncertu. Es nodomāju – Katrīnai un Igo vajag koncertu. Igo izveidoja koncertu 80. gadu beigās Anglikāņu baznīcā.

Katrīna Gupalo: Festivāls "Bildes" pirmo reizi Rīgā bija tieši tur, un sanāk, ka tā ir tāda atgriešanās. 

Andrejs Osokins: Agriešanās šajā vietā, un Anglikāņu baznīca tagad arī ir renovēta, tā kā to var apskatīties arī no arhitektūras viedokļa, un no garīguma viedokļa – mūsu koncertus. 

Katrīna Gupalo: Šī programma atnāca pie mums. Man ir ļoti liels prieks, ka šogad festivāls ir izpleties. Protams, ir arī koncerti klavieru salonā, kas ir ar savu īpašo, intīmo, tuvo sajūtu, kur cilvēki ir pie galdiņiem ar svecēm, vīnu, ziediem, rokas stiepiena attālumā no mums. Mēs varam ar viņiem parunāt pirms un pēc koncerta, viss notiek ļoti tuvu. Ir nākuši klāt arī citi koncerti dažādās vietās, katrai no šīm vietām ir sava sajūta, akustika, dizains. 

Andrejs Osokins: Dažas vietas ir ļoti lielas un jaudīgas, piemēram, "Hanzas perons" vai Melngalvju nams, Anglikāņu baznīca. Ir arī tāda ļoti izsmalcināta vieta "Ola Foundation" Ķīpsalā. Tas viss ir lielāks, nekā mēs gaidījām, bet galvenais, ka viss ir ar vienu mērķi, sapni – lai karš beigtos, lai Ukrainai ir uzvara, lai visi cilvēki, kuri var, atgrieztos mājās. Seši miljoni cilvēku, kas ir pametuši savu Ukrainu un meklē patvērumu citās valstīs, – tas man ir neiedomājami. Pirmo koncertu atklāj aktrise no Mariupoles Drāmas teātra. Tas ir teātris, kuru ciniski sabombardēja, neskatoties uz to, ka tā bija patvēruma vieta cilvēkiem, un līdz šai dienai mēs nezinām, varbūt arī neuzzināsim, cik daudz cilvēki tur gāja bojā. Aktrise ir no tā teātra, viņa teica: "Man nav ne māju, ne teātra, man nav nekā." Es teicu, ka viņai vajag to visu mākslā pateikt mums, nevis kaut kādā veidā turēt sevī. Tādēļ festivāls tika atklāts ar viņas monologu no slavenās lugas par Ukrainas varoni. Tas bija jaudīgs, spēcīgs, un esam viņai pateicīgi par tādu dāvanu mūsu klausītājiem. Viņa pēc koncerta bija ļoti priecīga un teica, ka viņai tas ir ļoti grūti, jo bieži prātā atgriežas lidmašīnas, kas lido pāri pilsētai un bombardē katru dienu. Tas ir kaut kas, ko nevar aizmirst. Man liekas, ka cilvēki ar radošumu caur skatuvi var kaut kādā veidā šo traumu pārvarēt.

Katrīna Gupalo: Tāpat arī cilvēki, kuri ir citās profesijās. Ideja šajā festivālā bija dot iespēju māksliniekiem, mūziķiem, aktieriem, darīt savu sirdslietu. Tas ir kā mudinājums visai Latvijas sabiedrībai aicināt ukraiņu cilvēkus pie sevis, savos uzņēmumos, projektos, lai viņiem ir iespēja strādāt savā profesijā. Ja tu dari savu sirdslietu, tu tomēr esi tajā ar azartu, domām. Es ticu un ceru, ka tas palīdz, lai būtu vieglāk. Bet, ja tev ir pagaidu darbs, kas nav tava sirdslieta, tad tās domas maļas visu dienu no rīta līdz vakaram un tu nevari vispār ne uz mirkli atslēgties no šausmām, ko esi piedzīvojis, no bailēm. Šeit ir daudzas sievietes, kuru vīri un dēli ir tur un turpina karot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt