Aiga Leitholde: Apsveicu ar jauno Ziemassvētku dziesmu “Mans eņģelis”!
Dons: Paldies! Jā, tā ir dziesma labdarības akcijai "Eņģeļi pār Latviju".
Kad pie tevis atnāk Ziemassvētku sajūta? Šķiet, pēdējos gadus šī sajūta nāk arvien grūtāku ceļu.
Kad Ziemassvētki ir tuvāk, šī sajūta atnāk. Ziemassvētki ir kļuvuši pārlieku komerciāli – kādā Latvijas lielveikalā Ziemassvētku egle bija uzstādīta jau novembra sākumā. Vadoties pēc vecā labā likuma, Ziemassvētku egli uzstāda pēc valsts svētkiem, bet komersanti pasteidzās. Runājot par manu sajūtu – Ziemassvētki man ir ģimenes svētki, kad visi sanāk kopā, sacep pīrāgus, apdāvina viens otru.
Pie eglītes ir jādzied?
Jā, pie eglītes ir jādzied un jāskaita kāds pantiņš, un tad jau Ziemassvētku sajūta rodas. Ceru, ka šogad būs balti Ziemassvētki.
Ilgi gaidīts, beidzot ir klāt arī tavs albums "Tūrists"!
Jā, ilgi gaidīts albums, kas bija gatavs jau pavasarī. Bet, ņemot vērā pavasarī aktuālo situāciju, albums savu ceļu pie klausītājiem atrada rudenī. Šis darbiņš ir padarīts, un es jau domāju par nākamo. Parasti nolieku sev jau tālākus mērķus, lai zinu, ka būs, ko darīt, un nebūs jādirn uz vietas.
Domājot par tavu diskogrāfiju, kurā ir tik ļoti veiksmīgie ieraksti kā albumi "Signāls", "Varanasi", kas savā ziņā ir kļuvuši par mutvārdu folkloru, vai šie veiksmes stāsti rada spiedienu uz taviem jaunajiem darbiem?
Redzi, pirms izdošanas es albumu klausos visdažādākajās gatavības stadijās. Ar katru no dziesmām esmu dzīvojis atsevišķi – pirms tā ir nonākusi līdz klausītājam, es katru no tām esmu dzirdējis pāris simts reižu. Šajā procesā albums man ir tuvs. Es varu teikt – tas ir mans albums! Kad dziesmas "Pēdējā vēstule", "Es nāktu mājās", "Pāriet bailes" un citas aiziet tautās un koncertos dziesmas tiek dziedātas lielā, lielā kopkorī, tās kļūst par klausītāju dziesmām. Klausītāji ir stāstījuši, ka, piemēram, dziesma "Pāriet bailes" palīdzējusi tikt pāri depresijai un smagai slimībai.
Šis personīgais notikums un dziesma ir kļuvušas tik ļoti saistītas, ka man vairs nav tiesību iejaukties un teikt, kādu domas vēstījumu man pašam nes šī dziesma.
Ja kāda dziesma aiziet tautās, kā var rakstīt kaut ko jaunu, nebaidoties nesasniegt to pašu? Jau pašā sākumā dziesmas netiek rakstītas ar domu, ka visas būs hiti. Pēc albuma "Varanasi" izdošanas mūziku rakstu, domājot, kā tā skanēs stadionā, arēnā vai brīvdabas koncertā, vai, gluži pretēji – intīmā akustiskā koncertā. Es iztēlojos šo sajūtu, un rodas attiecīgs zīmējums, kurā daļā būs vieta, piemēram, lai sadziedātos. Manuprāt, dziesmu rakstīšanas process man ir kā Rubika kubs, tetris, puzle, kas man rada iekšēju baudījumu – re, man sanāca! Cik skaisti tas atrisinājās! Atrast kādu skaistu atskaņu, kā gala rezultātā uz tās pamata izveidot dziesmu. Vēlāk tam visam klāt nāk producenti – DJ Rudd, Kaspars Ansons vai tagad arī Kims Berlīnē (Kims Venerstroms, Kim Wennerström), kuri tam visam pāri uzliek savu puzlīti, – tā veidojas tas skaistums, ko mēs saucam par dziesmu.
Albuma "Tūrists" gadījumā tā kopskaņa ir mierīga, savā ziņā nostalģiska un sentimentāla. No konteksta izceļas dziesma angļu valodā – "Beautiful Day", bet savā ziņā arī iekļaujas, jo "Tūrists" kā nekā runā arī angliski.
Starp citu – jā – es tā nebiju iedomājies! Ļoti laba doma par to tūristu, kas ārzemēs runā angliski. Runājot par pašu albumu kopumā, mani fascinē attiecību modeļa dažādās izpausmes. Ilgošanās, strīdi, piedošana – es visu to redzu kā filmu vai lugu, līdzīgi kā skatoties romantisku filmu, kurā ir mīlas stāsts, tas aizrauj plašā emociju diapazonā. Tu vari gan raudāt, gan smieties, skatoties šo mīlas stāstu.
Attiecību stāsti dziesmās – daudz kas ir izdomāts, daudz kas ir piedzīvots, un tad es to visu miksēju kopā.
Varbūt kādreiz man apniks dziedāt par mīlestību un es sākšu par motoriem un motocikliem.
Interesanti par tiem attiecību stāstiem. Vai zināji, ka Stinga superhits "Every Breath You Take" patiesībā stāsta par destruktīvo fāzi Stinga attiecībās, kamēr klausītāji šo dziesmu visai bieži izvēlējušies par kāzu pirmo valsi!
Jā, un tas ir pats skaistākais! Kad mēs kā klausītāji šo Stinga dziesmu pavēršam pa savam, tā ir kļuvusi par mūsu dziesmu. Un tas patiesais vēstījums paliek viņam pašam un tam lokam, kas zina to stāstu.
Tu jau tagad arī neskaidrosi, kura dziesma ir par tavu privāto lietu, tāpēc nemaz nejautāšu.
Es atstāšu to sev, jā, bet agrāk esmu to skaidrošanu mēģinājis. Man albumā "Lelle" ir dziesma ar vēstījumu, kas ir rakstīta par traģiskiem notikumiem. Es atceros, reiz koncertā izstāstīju to patieso stāstu un auditorijā bija šausmīgs klusums. Protams, vēlāk visi atdzīvojās, bet šajā mazajā klusuma brīdī es redzēju, ka publika ir asarās, jo dziesmas stāsts ir tiešām ir smags.
Pēc šī gadījuma es nolēmu – nē, ar saviem privātajiem stāstiem par dziesmām vismaz koncertā labāk piebremzēt.
Jā, fakts, ka dziesmas "Kolekcionārs" stāsts patiesībā ir tik smags un traģisks, cilvēkiem ir pārsteigums. To var interpretēt arī kā liktenīgu mīlas balādi.
Dziesmas stāsts ir par šo grāmatu "Kolekcionārs", kuru Ingus Bērziņš uzrakstīja, bet stāstu ievirzīju saistībā ar to Dobeles notikumu. Tāpēc saku – katram ir tiesības uz savu versiju un man nav tiesību iejaukties šajā interpretācijā.
Popmūziku joprojām mēdz uzskatīt par virspusējāku stilu. Ja tu pastāstītu, kas ir stāstam apakšā, tu priekšstatus varētu paplašināt.
Arī tiesa. Es gan popmūziku neuzskatu par virspusēju. Ja mēs runājam par pasaules popmūziku – Lady Gaga, Šonu Mendezu, Džastinu Bīberu –, nemaz neuzskatu viņu mūziku par virspusēju. Tas pats lieliskais producents Makss Mārtins, kā viņš atrod melodijas un dziesmu zīmējumus, – tas tiešām ir skaisti, ka tā var salikt. Katrs atrod sev tuvāko žanru un stilu. Cilvēks, kas ikdienā patērē, piemēram, klasisko mūziku, viņš ir saaudzis ar to failu. Cilvēks, kas patērē popmūziku, izjutīs šo mūziku. Tāpat arī smagā metāla mūzikā ir savas emocijas, kuru ir ļoti daudz, un arī šo žanru būtu grūti nosaukt par virspusēju. Domāju, tie, kas grib atklāt stāsta būtību, to izdarīs, lai kādā stilā būtu dziesma.
Citreiz ir forši atstāt klausītājiem zemtekstu vai vēstuli. Un re, klausītāji atkoda tieši to, ko es biju dziesmā domājis!
Citreiz tu uzzini ko tādu, kā uz šo dziesmu nemaz nebiji paskatījies. Kaut vai piemērs ar to pašu dziesmu "Kolekcionārs" – tā var būt kā mīlas balāde. Tā arī var! Es to šādi neredzēju, es redzēju ļoti drūmu ainu, bet cilvēki tur saskata kaut ko tādu. Nav slikti! Man tas rada interesi.
Kad dziesmu izpildi koncertā, kādā emocijā to dziedi? Vai atceries stāstu, par kuru rakstīji dziesmu, vai ļaujies koncerta kopējam plūdumam?
Kaut kādā mērā koncerta plūdums ietekmē sajūtu, bet vispār man katrai dziesmai nemainīgi priekšā ir viena un tā pati bilde. "Pēdējai vēstulei" ir sava filma priekšā, "Kolekcionāram" – sava, "Tev piedzims bērns" – sava, "Pašā ielas galā" – vienmēr viena un tā pati filma. Tas nekad nemainās. Tas ir līdzīgi kā ar filmām, kuru esi redzējis vairākas reizes, "Forests Gamps" vai "Zaļā jūdze" – joprojām skatos šīs filmas un izjūtu to pašu stāstu un emocijas, ko šīs filmas sniedz. Tāpat ir ar dziesmu. Arī izpildot to 140. reizi, es joprojām redzu to pašu stāstu, ko esmu redzējis šajā dziesmā jau no paša sākuma.
Vai tu kādreiz esi izaudzis no dziesmas? Pēc 140 reizēm varētu apnikt
Man nav tik daudz koncertu, lai dziesmas man apniktu. Ja es gadā spēlētu 200 koncertus, tad tas būtu savādāk. Tā kā tas ir tieši 100 reizes mazāk, šos stāstus var stāstīt vēl un vēl.
Tevis pieminētās emocijas droši vien ir tavu panākumu pamatā. Kaut arī tu nekoncertē, tavi jaunie singli ir notikums gan klausītājiem, gan arī interneta mediju komentētājiem. Tu patīc un tu nepatīc. Tās emocijas ir tik spēcīgas, ka cilvēkam īpaši internetā ir jāpasaka tas, ko viņš par tevi grib pateikt. Kā tu tiec galā ar šo milzīgo uzmanību?
Ir jau kāds laiks pagājis, kopš esmu uz skatuves. Tu sarodi ar to blakni, kas piemīt atpazīstamībai. Tāda ir darba specifika. Interneta komentāriem lielu vērību nepievēršu. Atceros, karjeras sākumā, "Talantu fabrikas" laikā, šie anonīmie un ne anonīmie rupjie komentāri mani aizskāra. Domāju, ko es tādu esmu izdarījis? Ir pagājuši 17 gadi, un tā āda ir sabiezējusi tik tālu, ka neglaimojoši komentāri man neraisa itin nekādas sajūtas. Un es pat pirms kāda laika nobrīnījos, kāpēc tas mani vairs neaizskar.
Ja kādam šī negatīvā komentēšana atvieglo ikdienu, droši – rakstiet trīs reizes vairāk.
Man tas neraisa nekādas emocijas, es varu to paņemt uz sevi.
Kas ir tie cilvēki, kuru viedoklī tu ieklausies un savās izvēlēs esi gatavs ko mainīt?
Jā, protams, uzklausu profesionālu viedokli – producentu un savu autoritāšu viedokli. Un tas pat vairs nav viedoklis, bet ideja par to, kā gala skanējumu padarīt labāku. Lai vienmēr uzvar labākā ideja! Ne vienmēr man ir taisnība, tomēr gala vārdu es gan cenšos pieņemt pats. Nevar jau liekties vējā uz katru pusi kā lazda. Katrā ziņā neesmu tik šausmīgi ietiepīgs, lai pretotos jaunām idejām. Ja man kaut kas nepatīk, tad es pagaidu stundu, divas, paklausos dziesmu vēlreiz un ļauju idejai man iepatikties. Tā notika ar dziesmu "Māsa upe", kuras ieraksts sākumā man ne pavisam nepatika. Tad man Kaspars [Ansons] teica – pagaidi, uzticies man vienreiz un redzēsi, ka viss būs kārtībā! Un viņam bija taisnība. Ar šo dziesmu sāku sadzīvot un man tā iepatikās, un izveidoju savu saikni ar pavadījumu. Ja es visu laiku uzspiestu savu viedokli, tad virzība uz priekšu nenotiktu. Komandas darbs vienmēr ir vislabākais!
Par "Māsa upe" runājot, šogad to dzirdēju klasiskā operas dziedājuma versijā, kas dziesmai ļoti piestāvēja. Tavu dziesmu spēks slēpjas melodijā.
Melodija ir pats primārais, kas mani aizrauj dziesmu rakstīšanā. Tam seko teksts un aranžējums. Melodijai ir jābūt numur viens!
Arī jaunais albums "Tūrists" ir melodisks.
Jā, albums ir tāds sentimentāls. Dziesmas "Starp septiņām jūrām" un "Lūdzu, vēl neaizej" ļāva man atgriezties 23 gadu vecumā, atcerēties tobrīd man svarīgās sajūtas. Tolaik rakstīju albumu "Lelle".
Pastāsti par sadarbībām! Kaspars Ansons ir sens tavs biedrs, bet klāt ir nācis Jānis Aišpurs, kurš pats par sevi ir individuāls radošs spēks ar sev raksturīgo skanējumu. Kā šāda sadarbība notiek?
Tas notiek ļoti vienkārši – čau, Janka, pamēģinām? Ja mums nesanāks, neviens par to neuzzinās. Tas ir tik vienkārši. Ar Jāni ir ļoti vienkārši strādāt. Viņš ir racionāli domājošs, tajā pašā laikā viņš ļoti labi zina dziesmu rakstīšanu kā Rubika kuba likšanu. Dziesmas "Piecelties" rakstīšanas process izvērtās jautrā sadarbībā, kuru noteikti vēlos kādreiz atkārtot. Albumā visvairāk dziesmu producējis Kims, vienu dziesmu uztaisīja Kaspars Ansons, bet tekstuāli "Pār septiņām jūrām" tapšanā iesaistījās arī DJ Rudd. Dziesma sarakstīta radošajā nometnē Pāvilostā. Par jūru runājot – atceros, ka reiz prasīju Renāram Kauperam, kāpēc viņam dziesmās ir tik daudz jūras, arī kuģi un buras, putni. Viņš atbildēja, Arčiņ, es dzīvoju Liepājā pie jūras.
Kad darbojāmies Pāvilostas nometnē, šajās dienās sarakstītajās dziesmās visās bija jūra, priedes, buras, kuģi.
Apkārtesošajai videi ir liela nozīme. Tā pati dziesma "Tūrists" – pirmais bija teksts. Es vēroju, kā koki izģērbjas. Tas ir ļoti interesanti, kā dziesma saliekas kopā no dažādiem fragmentiem! Man ir jau aizmetņi jaunajam albumam – padsmit dziesmu skices jau ir atlasītas, būtu jāsakrāj 25, un tad atkal varu ķerties klāt ierakstīšanai.
Ja dziesmā fiksējam mirkļa novērojumus, tad popmūzika, manuprāt, ir tāda kā aktuālā laika fiksācija. Un no tiem notikumiem neizbēgt, tādēļ arī popmūzika raisa tik dažādas izjūtas.
Ļoti precīzi teikts. Popmūzika ir kā “H&M” jaciņa, kuru valkā četrus, piecus gadus. Varbūt vēlāk, pēc 30 gadiem, šķūnītī atradīsi šo jaciņu, kas raisīs atmiņas.
Tu arī esi popmūzikas autors.
Tā varētu nosaukt – populārā mūzika, ja tā saucam šo žanru, tad es tur esmu un man patīk tur būt.
Vai tu varētu sevi iedomāties, iedvesmojoties, piemēram, no Boba Dilana vai "Mumford &Sons"?
Pievērsties folkmūzikai? Jā, kāpēc ne. Manā mūzikā reizēm parādās folkmūzikas elementi. Vai tādā žanrā kā "Auļi"...
Man šķiet, tev vairāk uz “Americana”.
Vai kantri... arī šādi elementi ir manā mūzikā. Man patīk spēlēties ar dzīvajiem instrumentiem, arī dziesmas producējot.
Producenti man saka, ka producēšanā dzīvie instrumenti vairs nav mūsdienīgi, bet man patīk.
Tas ir mans sentiments.
Tev jau ir tāda koncertgrupa, protams, ka tev patīk dzīvie instrumenti!
Viņi ir paši labākie! Viņi ir tik izcili mūziķi, ka es kaifoju ar viņiem spēlēt. Tāda uzticība aiz muguras stāv. Es varu neskatīties, jo zinu – viss būs kārtībā. Ar Mārci (ģitārists Mārcis Auziņš) mēs kopā spēlējam kādus 16 gadus. Tas ir viena tīņa mūžs. Kur mēs tik neesam spēlējuši, slapji no sviedriem nolijuši, bezgaisā. Foršas atmiņas.
Vai tu seko līdzi jaunajai mūziķu paaudzei?
Jā, man patīk tās skaņas, ko es dzirdu. Man patīk, ka dziesmās vairāk tiek pielietoti huki (hook – āķis jeb, mūziķu slengā, melodijas frāze, pasāža, kas vairākkārt atkārtota, lai dziesma paliktu atmiņā – red.). "Singapūras satīns" labi darbojas savā sfērā. Man patīk viņu "Blingi" un "Bambaleo", kuriem piemīt enerģija, rokenrols un svaigums! Popmūzikā Aminatas dziesmas ir spēcīgas, Patrisha labi darbojas. Chris Noah ir ļoti talantīgs. Viņam vajadzētu latviski dziedāt, tad būtu vēl labāk.
Nobeigumā pajautāšu par Daugavas stadionā plānoto un pārcelto koncertu.
Katrā ziņā es ar sakrustotiem pirkstiem gaidu šo koncertu. Visādi var būt. Katru dienu skatos aktuālos pētījumus un ļoti ceru, ka koncerts būs nākamgad, ka mums atļaus spēlēt. Šogad neatļāva. Es atceros to dienu, šī gada 14. augustu. Tā bija tiešām forša diena un vakars bija silts. Vakarā skatījos pulkstenī – 21.15 vai 21.20, un es jau zinu, kāda dziesma būtu skanējusi, kas būtu spēlējis, kādi notikumi būtu sekojuši. Kad būtu izšautas petardes. Skaties pulkstenī, zinot koncerta programmu, un domā – šis vakars varēja būt savādāks, bet – nekas! Programmai ir nākušas klāt jaunas dziesmas, gala rezultātā būs 28 dziesmas. Koncerts Daugavas stadionā ir viena dzīves diena, kuru es gaidu ar patīkamu satraukumu un lielu atbildību, jo tas tomēr ir lielu masu pasākums. Nākamais gads var nest pārsteigumus. Turēsim īkšķus, lai beidzot ātrāk tiekam galā ar šo visu. Ko mēs varam izdarīt, kā tikai uzticēties zinātnei. Zinātne ir vienīgā, kas to visu varēs mainīt.