Ir neparasti, ka tagad uz "Splendid Palace" lielā ekrāna nonāks nevis opera, pie kā esam pieraduši, bet gan kinomūzikas koncerts. Kā īsti radās šī ideja? "Pirmkārt, ideja radās tādējādi, ka šobrīd pasaulē vērojama kinomūzikas atdzimšana dažādos citos formātos, tostarp orķestru izpildījumā, un jo īpaši tāda klasiķa kā Nino Rotas mūzika, kura ir atpazīstama jau pēc dažām taktīm,” stāsta kinokritiķe un "Splendid Palace" kuratore Daira Āboliņa.
"Atzīšos, vispirms ieraudzīju attēlus no Milānas Doma laukuma – kā šeit izskatās koncerta laikā, un tas mani tā ietekmēja, ka likās – tas vēriens, mērogs, kādā tas tiek piepildīts, apjoms, cilvēku skaits, kas tajā piedalās –, tam jābūt kaut kam grandiozam!
Un tik piestāvošam vasaras saulgriežiem. Tāda vasaras nakts meditācija kopā ar orķestri. Tā ka ideja radās arī tāpēc, ka pati jutos iedvesmota no tā, ko ieraudzīju. Man pašai šis koncerts ir liela intriga, jo nekad neesmu klātienē bijusi Milānas Doma laukumā, kur tūkstošiem cilvēku sapulcējas, lai mūziku gan klausītos, gan izpildītu. Ceru, ka arī skatītājiem tas šķitīs emocionāli ļoti iespaidīgi."
Āboliņa arī atklāj: "Varējām šo koncertu skatītājiem piedāvāt arī tiešraidē, taču nedarījām to laika starpības dēļ – Latvijā tas sāktos ļoti vēlu. Domāju, ir vērts šo notikumu izbaudīt ar dažu dienu nobīdi, bet tādā laikā, lai cilvēki pēc koncerta var ērti aizkļūt mājās."
Līdzās Dvoržāka Devītajai simfonijai skanēs arī Nino Rotas mūzika Federiko Fellīni filmām “Ceļš” un "Orķestra mēģinājums”. Ja stāsts par Dvoržāka simfoniju mums labi zināms, vai Nino Rotas mūziku no Fellīni filmām var klausīties, acu priekšā neredzot to kadrus? "Skanot šai mūzikai, kadri nāk – tos nevar neredzēt,” ir pārliecināta Daira Āboliņa.
"Rota un Fellīni ir pasaules mēroga fenomens, kad mūzika ir kas vairāk nekā filmas mūzika tajās vietās, kur ir pauze.
Nino Rotas mūzikā ir dramaturģija. Varu tikai iedomāties, ko pašai Milānai nozīmē šāds projekts – šie autori ir Itālijas ikonas: gan Fellīni, gan Rota, gan aktieri, kas piedalās filmās. Domāju, tas ir kas tāds, ko, visticamāk, viņi būtu gatavi klausīties katru gadu un tieši šajā vietā. Redzēsim, kā Latvijas publikai tas patiks, pieļauju, ka tas ir kaut kas, ko varētu veidot kā tradīciju. Itāļi to veido.”
