Benefice

"Lielās mūzikas balvas 2022" nominanti kategorijā "Gada koncerts"

Benefice

Sveicam operdziedoni Raimondu Bramani 40. dzimšanas dienā!

Vainīgi bija aplausi! Aina Bajāre, Lielās mūzikas balvas laureāte par mūža ieguldījumu

Vainīgi aplausi. Saruna ar Lielās mūzikas balvas laureāti par mūža ieguldījumu Ainu Bajāri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Pirmā atzinība man bija pamatskolā, kad tika uzvesta ludziņa "Čaukstenes", kurā man tika iedalīta skaluvācietes loma, kurā bija arī jādzied. Dziesma skanēja tā: "Tev dziļi acīs ieskatījos..." Tāda nopietna. Kad biju to nodziedājusi, pēkšņi zālē atskanēja aplausi, un es biju tik apmulsusi... Protams, ludziņa turpinājās tālāk, bet manā sirdī bija iezadzies velniņš ar diviem sarkaniem ragiem. Vainīgi bija aplausi!" intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" sirsnīgi stāsta dziedātāja un vokālā pedagoģe Aina Bajāre, kura 7. marta vakarā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves līdz ar operdziedoni Liliju Greidāni saņems Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu.

Ilga Auguste: Oktobrī pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem raidījumu "Mana mūzika" ar jūsu piedalīšanos mana kolēģe Dina Dūdiņa-Kurmiņa noslēdza ar vārdiem "Līdz citai tikšanās reizei!" Un nu šī reize ir pienākusi līdz ar ļoti daudzajiem apsveikumiem par jums piešķirto Lielo mūzikas balvu. Kādu vietu jūsu atzinību hierarhijā gatavojas ieņemt šī jaunā balva – Lielā mūzikas balva? 

Aina Bajāre: Šīs balvas figūriņa ir ar noliektu galvu. Un mana galva ir tāpat noliekta to cilvēku priekšā, kas mani nav aizmirsuši. Viņiem paldies!

Kāda bija jūsu reakcija, uzzinot šo ziņu, ka "Lielā mūzikas balva 2022" par mūža ieguldījumu ir piešķirta gan Lilijai Greidānei, gan arī jums?

Sākumā es to pat nevarēju aptvert, es domāju – kāpēc tad man? Ko tad es? Kad sāka nākt apsveikumi, tad es sapratu, ka tas ir nopietni. (smejas) Tad es noticēju.

Kuras ir tās atzinības, kas līdz šim sildījušas jūsu sirdi un, iespējams, ietekmējušas gan jūsu dzīves ceļu, gan izaugsmi, gan arī pieredzi?

Tad man jāatgriežas tālā pagātnē, jo par opereti, kurā strādāju, toreiz neko daudz nerakstīja un nerunāja. Tas bija tāds dīvains periods. 

"Peldētāja Zuzanna" (Aina Bajāre (vidū), Edgars Sirmais un Marina Zirdziņa
"Peldētāja Zuzanna" (Aina Bajāre (vidū), Edgars Sirmais un Marina Zirdziņa

Opereti uzskatīja par tādu kā otršķirīgu žanru?

Nē, tā nevarētu teikt. Tie bija snobi, kas tā uzskatīja. Tas ir starpžanrs – starp populāro un augsto mākslu. Tiem, kuri nevar izšķirties, kas viņiem patīk, patīk melodijas. Lielākoties jau tie bija lauku cilvēki, kas brauca uz opereti. Toreiz bija kolhozi, bija mašīnas un iespējas. Un tās garās rindas pie teātra... Noskatījās izrādes un priecīgi brauca mājās. 

Zinu, ka nesen jums piešķirts arī Atzinības krusts!

Ir gan, jā, bet, lai cik tas nebūtu dīvaini, pirmā atzinība man bija pamatskolā, kad tika uzvesta [Annas Brigaderes] ludziņa "Čaukstenes", kurā man bija jāspēlē skaluvāciete (pārvācojies latvietis – red.). Ludziņā bija arī jādzied, jo režisore bija mana mammīte. Tas bija žetonu vakars, un mana mamma bija dziedātāja. Viņa laikam juta, ka man tā balss ir, bet neviena vārda man neteica. Man tikai tika iedalīta skaluvācietes loma, un tur bija jādzied. Dziesma skanēja tā: "Tev dziļi acīs ieskatījos" – tāda nopietna. Kad biju to nodziedājusi, pēkšņi zālē atskanēja aplausi, un es biju tik apmulsusi... Protams, ludziņa turpinājās tālāk, bet manā sirdī bija iezadzies velniņš ar diviem sarkaniem ragiem. Vainīgi bija aplausi!

Aina Bajāre un Juris Pučka operetē "Sendienās".
Aina Bajāre un Juris Pučka operetē "Sendienās".

Bet kad jūs tā pa īstam iedraudzējāties ar mūziku?

Mājās mūzika neskanēja, jo māte bija aizgājusi no mūzikas pasaules, un man tā mūzikas mīlestības sapratne nāca daudz, daudz vēlāk. Aizgāju uz 6. vidusskolu, kur bija ļoti laba dziedāšanas skolotāja – Alīda Gruntmane. Viņa laikam kaut kādā ceļā bija uzzinājusi, ka man ir balss. Iesaistījos ansamblī. Vidusskolā bija tik garlaicīgi… Devītajā klasē mammai pēkšņi teicu, ka gribu mācīties dziedāt, un viņa mani aizveda uz 1. mūzikas skolu, kas bija turpat Bruņinieku ielā. 

Starp citu, kāda Aina Bajāre bija skolas laikā – uzcītīga vai palaidnīga, ja reiz jums bija garlaicīgi, vidusskolā mācoties?

Pirmkārt, man nepadevās ne matemātika pamatskolā, ne ģeometrija vidusskolā. Ne fizika, ne ķīmija. Nu, kā cilvēkam var būt interesanti, ja viņam par to nav intereses un saprašanas?!

Un tagad, pēc ilgiem gadiem, man jāpateicas ģeometrijas skolotājai: kad aizgāju uz vidusskolu, pirmajā ceturksnī man liecībā bija divnieks. Pirmajā ceturksnī, 8. klasē! Bet tobrīd mani savās rokās jau bija paņēmusi dziedāšanas skolotāja Gruntmane, un fizikas un ģeometrijas skolotāji jau saprata, ka es nekad nenodarbošos ne ar matemātiku, ne ar tamlīdzīgām lietām. Tad nu ģeometrijas skolotāja, viņa bija tā, kura man pa reizei pienāca klāt un teica: "Bajāre, es jūs rīt izsaukšu!" Un tas nozīmēja, ka es tajā vakarā visas vajadzīgās formulas mācījos no galvas. Iekalu. Tā es tajā ģeometrijā izlocījos... 

Bet kas jums no vidusskolas priekšmetiem tomēr padevās vēl bez dziedāšanas?

Literatūra. Vēsture. 

Humanitārās lietas!

Jā! Bet man blakus sēdēja klases biedrene, kura ļoti labi orientējās gan algebrā, gan fizikā – visās šajās smalkajās mācībās... 

Skats no operetes "Silva". Stasija – Aina Bajāre, Bonijs – Juris Bērziņš
Skats no operetes "Silva". Stasija – Aina Bajāre, Bonijs – Juris Bērziņš

Un jūs kooperējāties? 

Pilnībā! Mana sola biedrene mācījās visu matemātikas kontroldarbiem – ļoti smalki viņai tas bija jāzina,  un tikpat labi es apguvu literatūru un visu to, kas būtu saistīts ar kontroldarbiem. Un tas nozīmēja: latviešu valodā plānu uzrakstīju vispirms viņai, bet pēc tam sev – sapratu, ka man sev jāraksta bez nevienas kļūdas, jo vēlāk nebūs laika pārlasīt. Pēc tam man bija jāpalīdz viņai, bet vienlaikus rakstīju savu sacerējumu. Kad bija matemātikas kontroldarbi, viņa tos pārbaudīja: vispirms manējos, pēc tam savējos. Es savukārt vispirms izlasīju viņas sacerējumu, kurā izlaboju visas ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdas, jo saturu nevarēju izlabot, bet man pašai, lai izlabotu vai pārlasītu savu darbu, vairs laika nebija. Tā nu rezultātā mums abām nebija mazāk par četrinieku, kas toreiz bija laba atzīme. Kādreiz gadījās arī pa pieciniekam. Man – satura dēļ... Tā es to vidusskolu nomocīju, un sliktu atzīmju man nebija.

Kad biju devītajā vai desmitajā klasē, mammai teicu, ka gribu iestāties mūzikas skolā, un viņa mani aizveda uz jau minēto 1. mūzikas skolu, kurā, kā izrādījās, strādāja viņas bijusī kursa biedrene. Nomācījos tur divus gadus. Nezinu, kas mani ieteica, bet tad, kad sākās sagatavošanas kursi iestājeksāmeniem konservatorijā (šodien – Latvijas Mūzikas akadēmija – red.), aizgāju uz tiem, un no 40 pretendentiem tika uzņemti četri, kuru skaitā biju arī es.

Kad automātiski iestājos pirmajā kursā, izrādījās, ka Operetes teātris konservatorijai pieprasījis jaunus kadrus. Konservatorijai, protams, pieredzes šādā ampluā nebija – tā nezināja, ko ar mums darīt.

Izvēlējās vairākas meitenes, laikam bijām četras vai piecas, un tad mūs pārsvieda arī uz Teātra fakultāti. Tas nozīmēja, ka paralēli mācījāmies divās fakultātēs. Atzīmju lapa mums bija no augšas līdz apakšai! Mūsu diena sākās astoņos no rīta, bet beidzās desmitos vakarā... Tā tas viss sākās. Jāteic liels paldies Alfrēdam Jaunušanam, kurš bija kursa vadītājs, un mūsu brīnišķīgajai pasniedzējai Verai Singajevskai, kurai arī nebija nekādas pieredzes šajā jomā, bet

uzskatu, ka ne vienmēr tehniskās un praktiskās iemaņas, kas jebkurā darbā vajadzīgas, ir pašas noteicošās. Galvenais ir cilvēka personība.

Singa tāda bija, un paldies viņai par to. Tie bija divi ļoti jauki gadi, bet pēc tam konservatorija saprata, ka tas nu ir par traku, un atlika mūs atpakaļ vokālajā nodaļā. Tur bijām trīs: Inta Spanovska, Astra Krēsliņa un es. 

Kā teica Jānis Kaijaks savā grāmatā – trejmeitiņas!

Laikam jau tā mūs sauca.

Ar kādu lomu jūs ienācāt operetē?  

Pirmā loma uz skatuves bija no Kola Portera operetes "Skūpsti mani, Kēt!", kurā man bija galvenās varones māsas loma, kurai bija jādzied džeza manierē. Dievs mīļais, man nekāda sakara ar to līdz tam nebija bijis! Un džezs, godīgi sakot, arī tagad nav mana sirdslieta… Bija arī jādejo. Toreiz baletmeistare bija Janīna Pankrate, kura no zāles bļāva: "Bajāre, kājas, kājas, kustieties!" Nu, kā var kustēties cilvēks, kurš savu mūžu ar džezošanu uz skatuves nav nodarbojies... Jutos tur kā sapīta pīle. (smejas) Bet tādas bija manas pirmās kristības.

Aina Bajāre Bjankas lomā operetē "Skūpsti mani, Kēt!"
Aina Bajāre Bjankas lomā operetē "Skūpsti mani, Kēt!"

Jāņa Kaijaka grāmatā "Mazliet par sevi un Operetes teātri" tās autors, būdams diriģents un tolaik arī Operetes teātra mākslinieciskais vadītājs, jūs kopā ar Astru Krēsliņu, Intu Spanovsku un Renāti Šteinbergu šīs grāmatas lappusēs uzteic kā "jaunās solistes ar spilgtām spējām". Kas jūsos šīs spējas attīstīja, un cik tajā bija jūsu pašas individuālā darba, cik – režisora, koncertmeistares, varbūt kādu citu cilvēku pūliņu?

Kā jau jebkuram cilvēkam: vai nu viņā aktiera gēns ir, vai arī tā nav. Režisoriem liela darba ar mani nebija – tā es varētu palielīties. (smejas) Un tas, ka mēs uz skatuves mācējām normāli runāt, bija tāpēc, ka bijām dziedātājas, nevis jaunie aktieri, kuri uziet uz skatuves un otrā, trešā rindā jau nevar saprast, ko viņi runā. Līdz ar to, ka mums, dziedātājiem, ir attīstīta diafragma, tāpat kā dziedam, tā mēs arī runājam – tā, ka var dzirdēt arī pēdējā rindā. Tāpēc laikam radās priekšstats, ka esam jau gatavas skatuvei. Diplomā man ierakstīts – operetes soliste, un tā es arī tur nodzīvoju un nostrādāju 25 gadus līdz Operetes teātra likvidēšanai.

Aina Bajāre operetē "Klīvija" (kopā ar Juri Bērziņu)
Aina Bajāre operetē "Klīvija" (kopā ar Juri Bērziņu)

Jūsu pirmie radio ieraksti datēti ar 1967. gadu, un tās ir Paula Dambja "Sieviešu dziesmas" kopā ar jūsu koncertmeistari Tiju Gobu; Jāzepa Vītola solodziesmas, Alfrēda Kalniņa dziesmas bērniem un pieaugušajiem, Jāņa Zālīša, Ģederta Ramana un vēl citu komponistu vokālā kamermūzika. Kāpēc jums, operetes teātra solistei, vajadzēja arī to?  Jūs tas interesēja, vai arī tas bija vajadzīgs mākslinieciskās formas pilnveidošanai?

Tieši tā, jo operetē jau katru dienu netika pie dziedāšanas. Teātrī bija divas trupas – krievu un latviešu, un tas nozīmēja, ka mēnesis tika dalīts uz pusēm. Vēl katrai izrādei vienmēr bija divi sastāvi: mūsu lomām bija dublanti – gadījumam, ja vienam kas notiek. Un tas nozīmēja to pusmēnesi dalīt vēlreiz uz pusēm, līdz ar to dziedāšanas sanāca arvien mazāk. Bet, ja bija jādzied lielās lomas, kaut kā tā forma bija jāuztur, tāpēc sāku nodarboties ar kamerdziedāšanu. Pirmais lielais paldies jāsaka Vilmai Cīrulei, kura kādā izbraukumā Ogrē, kur bijām devušies ar mazu ludziņu "Zaļā pļavā", kur daudz nekas nebija jādzied, bija sēdējusi un to klausījusies. Pēc tās viņa uzrunāja mani, vai es nevēlētos ierakstīt bērnu dziesmas. Tā sākās mūsu sadarbība ar Vilmu Cīruli. 

Aina Bajāre Hanči lomā Jaras Beneša operetē "Zaļā pļavā"
Aina Bajāre Hanči lomā Jaras Beneša operetē "Zaļā pļavā"

Vai jums nācās kaut kā īpaši iejusties bērnu tēlos, vai arī šī pasaule jums nāca gluži organiski, pati no sevis?

Es meklēju krāsas. Toreiz, protams, pēc savas saprašanas. Tas laikam man kaut kā dabīgi sanāca, jo

patieso interpretācijas vērtību sāku sajust tikai tad, kad sastapos ar labākajiem diriģentiem Latvijā. Kad man liktenis iemeta klēpī zelta kārti un kā vokālā pedagoģe sāku strādāt pie Ausmas Derkēvicas kundzes.

Klausījos, kā viņa strādā: ar kādām metodēm viņa pašdarbniekus, kuri pat notis nepazina, spēja iedvesmot, aizraut un jebkurai dziesmai, jebkurai taktij, iedot vērtību! Tad es sapratu, ko nozīmē interpretēt. Tikai tad. 

Jānis Kaijaks mūsu jau pāris reižu pieminētajā grāmatā par Operetes teātri jūs ir nodēvējis par visgudrāko Operetes teātra vokālisti un aktrisi, piebilstot arī – "kas diemžēl nav bieža parādība". Un kā "visgudrākā vokāliste un aktrise" jūs noteikti arī ieguvāt savā īpašumā tādu lomu, kāda, iespējams, nebūt nebija pa spēkam citām jūsu kolēģēm – tā bija Pulenka opera "Cilvēka balss". Tieši jūs to Latvijā atskaņojāt pirmoreiz!

Jā, kopā ar orķestri.

Kā jums bija drosme tai pieķerties? Tā nav viegla loma. Šodien dzirdam, cik spoži Sonora Vaice izdzīvo šo monooperu – būtībā viena aktiera teātri. Tas ir īsts meistarstiķis vokālistam!

Jānis Kaijaks man to piedāvāja. Pēc tam aprunājos ar savu koncertmeistari – vai mēs to varēsim. Visa mūzika šeit balstās uz pamazināto trijskani. 14 reizes šeit izskan "Hallo!", un katru reizi – no citas skaņas. Ja sāksi no nepareiza intervāla, viss aizies šķērsām. Tāpēc man tās 14 "Hallo!" reizes bija uzrakstītas uz liela papīra un mājās pieliktas pie sienas... Un katrai apakšā vārds, ar kuru tas sākas. Un nedod Dievs, ja būtu sajaukusi.

Cik reizes šo operu nodziedājāt?

Divas. Jo tas nebija rentabli. Kurš sevi cienošs operas apmeklētājs ies uz Operetes teātra zāli klausīties operu?! Nu, taču neiespējami! (smejas) Galvenā varone taču ir operetes, nevis operas soliste. Opera ir 40 minūšu gara – tā faktiski ir viena daļa. Un, tā kā tā ir franču mūzika, biju iecerējusi, ka otrajā daļā, pareizāk, pirmajā daļā, skanēs franču dzeja franču mūzikas pavadījumā, ko Kaijaks noteikti būtu piemeklējis. Uzrunāju Dailes teātra aktierus Akvelīnu Līvmani un Jāni Paukštello: uzrakstīju viņiem vēstuli, ilgi gaidīju atbildi, kuru tā arī nesagaidīju... Bet operas pirmizrāde tuvojās, un man nekas cits neatlika, kā otrajā daļā spēlēt fragmentus no operetēm. Protams, ka tas visu ļoti atšķaidīja, bet tur nu neko vairs nevarēju darīt.

Jūsu lomu skaits ir ļoti liels, un tās ir ne tikai galvenās: esat bijusi arī ļoti prasmīga raksturlomu atveidotāja. Tieši tāpēc lomu saraksts ir ļoti garš: Mārica Imres Kālmāna operetē "Mārica", Teodora "Cirka princesē", titulloma "Bajadērā", Ninona "Monmartras vijolītē". Kuras jums pašai ir nozīmīgākās lomas, spilgtākās izrādes?

Tuvākās man bijušas tās, kurās bijis vairāk jādzied… Savulaik man konservatorijā pilnīgi negāja ar dziedāšanu… Negribu teikt neko sliktu, varbūt nesapratu, ko man pedagogi māca, bet mani gribēja mest ārā no konservatorijas, jo es… nepratu dziedāt.

Skats no operetes "Čigānu barons". Aina Bajāre (Safija) un Vilnis Rakstiņš
Skats no operetes "Čigānu barons". Aina Bajāre (Safija) un Vilnis Rakstiņš

Tas šodien skan tik paradoksāli!

Tad Jaunušans, kad mēs vēl skaitījāmies pie Teātra fakultātes, mani uzaicināja pabeigt Teātra fakultāti.

Jaunušans būtu mani ņēmis pie sevis uz Drāmas teātri, bet tad es sāku domāt: ko es tur darīšu? Neesmu tāda kā Velta Līne. Neesmu tik talantīga kā Liedskalniņa. Neesmu tik izskatīga kā Artmane – ko es tur darīšu? Man būs jāspēlē raksturlomas! Dziedāšana mani vilka vairāk, un nolēmu cīnīties.

Pabeidzu konservatoriju nevis ar piecinieku, bet četrinieku – pateicoties manai pēdējai vokālajai pedagoģei Artai Pilei, kura pati bija mecosoprāns. Biju viena no divām viņas pirmajām audzēknēm. Viņa mani izglāba ar to, ka lika dziedāt garus un sarežģītus vingrinājumus. Un tikai tad – divus gadus pirms konservatorijas beigšanas – es apjēdzu savu balsi! Un par to paldies viņai. Nepiederu pie māksliniecēm, kuras visu reģistrē un pieraksta – katru lomiņu, katru gadskaitli, visus partnerus... Mīļākās lomas man bijušas tās, kurās bijis vairāk jādzied. Tā varētu būt Safija no "Čigānu barona". Arī "Jautrā atraitne", jo tur bija beidzot interesanti dialogi, kur varēja brīvi justies. Tāpat "Bajadēra". 

Skats no operetes "Jautrā atraitne"
Skats no operetes "Jautrā atraitne"

Vai jums uz Operetes teātra skatuves bijuši arī tādi brīži, kad jāķepurojas ārā no ļoti negaidītas situācijas?

Bija viens absolūti absurds gadījums. Izrādē "Jautrā atraitne" ir Hannas Glavarī uznāciens, kur orķestra mūzika pieved pie otrās oktāvas "re", un man jāsāk dziedāt: "Kungi, ko gan jūs..." Nezinu, kas man tā bija par apmātību, bet es to "re" orķestrī vienkārši nedzirdēju! Mēģinājumos viss bija normāli, bet izrādēs... Man tā bija trauma... Beigās, uznākot pa kāpnēm aizskatuvē, skatījos uz skatuves otru pusi, kur stāvēja viena no solistēm, kurai bija jāuznāk uz skatuves pēc manis: viņa man tā klusiņām padeva to "re". Nu, absurds! Vienīgais absurds, kas man ir bijis. Uznāciena pirmā nots, un es to neuztveru!

Bet netikāt aizķērusies aiz kāda spaiņa vai iekritusi orķestra bedrē?

Nē, nekad! 

Un jūsu partneri?

Arī nē! Nekā tāda nav bijis...

Cik netipiska atbilde jautrajam operetes žanram!

Nu jā, tā nu ir izgadījies. Laikam neesmu bijusi partneriem tik interesanta, lai viņi ar mani izstrādātu kādus jociņus. (smejas) 

Aina Bajāre operetē "Pēter, Pēter!"
Aina Bajāre operetē "Pēter, Pēter!"

Paralēli darbībai Rīgas Operetes teātrī sākāt strādāt arī par vokālo pedagoģi sieviešu korī "Dzintars". Tagad aizvien esat teicamā vokālās pedagoģijas formā, jo turpināt strādāt Valsts akadēmiskajā korī "Latvija". Kas īsti ir vajadzīgs labam vokālajam pedagogam?

Smalkjūtība. Jo cilvēks – es tagad runāšu par pašdarbniekiem – atnāk un manā priekšā stāv pilnīgi neaizsargāts. Es varu darīt ar viņu, ko gribu, izejot no savām ambīcijām. Bet šeit ir vajadzīga liela pacietība un arī psiholoģija: jāsaprot, kas viņš par cilvēku, cik viņš jūtīgs, vai viņš ir ar racionālo domāšanu, vai arī vairāk ar emocionālo piesitienu. Un tad ar to ir "jāmanipulē", lai cilvēks, pirmkārt, atbrīvotos un sāktu tev uzticēties. 

Un tā droši vien arī ir noticis, jo citādi jūs tik ilgus gadus nebūtu palikusi kopā gan ar amatieriem, gan profesionālajiem kora dziedātājiem.

Zināt, kad mācīt dziedāšanu vēl tikai sāku, bija tā: ai, kas tad tur! Bet tagad, ticēsiet vai ne, ir brīži, kad nezinu, ko darīt... Es nezinu, ar kādām lakstīgalu mēlēm runāt, lai tam cilvēkam ieskanētos. 

Bet vai tad bijuši arī tādi gadījumi, kad tomēr neieskanas?

Jā, ir bijuši! Bet tie ir cilvēki, kuriem Dievs absolūti nav iedevis muzikalitāti – tu viņu nekādi nevari dabūt uz tās emocionālās stīgas, lai viņš sāktu muzicēt – protams, savā līmenī, bet lai sāktu muzicēt. Jo nošu lasīšana jau nav galvenais. Ar to vienkārši ģeniāli prata darboties tie virsdiriģenti, ar kuriem esmu strādājusi: protams, Derkēvicas kundze, pēc tam Māris Sirmais, kurš pēc tam mani ievilka arī savā korī "Kamēr..." Un, tā kā Māris Sirmais vēlāk pārņēma arī Valsts akadēmisko kori, viņš paņēma mani aiz elkoņa un ieveda arī tajā.

Kas ir lielākais vokālā pedagoga gandarījums?

Ja runājam par pašdarbības koriem – lai dziedātāji kaut mazliet sajustu to, kā emocijas pārvērš cilvēka balsi, kā piešķir tai krāsainību. Un cilvēks varbūt pamazām sāk saprast mūziku! Jo dažkārt nevar saprast, kāpēc tas cilvēks ir atnācis uz kori. Bet tas koris viņam daudz ko dod – atmodina viņā to emocionālo pasaules daļu, kas līdz šim viņam bijusi slēgta vai bijusi atvērta tikai mazliet...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti