Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
20.–30. gadu Eiropas kino sekmīgi debitēja divi latviešu tenori – Arturs Priednieks-Kavara un Mariss Vētra, abi aktīvi un atraktīvi dziedātāji, fotogēniski un azartiski trīsdesmitgadnieki, gatavi mākslinieciskām avantūrām. Un kāpēc gan ne, ja efemērās skatuves mākslas gaist reizē ar priekškara aizvēršanos, bet kino aptur laiku un iemūžina mirkļus vēsturei?
1930. gadā Arturs Priednieks-Kavara piedalījies krievu režisora Aleksandra Volkova filmā "Baltais velns" ("Der weisse Teufel") pēc Ļeva Tolstoja romāna "Hadži Murats" motīviem, atveidojot dziedātāju. Taču 1935. gadā Kavara no epizodiska aktiera-dziedātāja nokļūst vienā no galvenajām – Pjēra Klodela – lomām ungāru režisora Vilmoša Gimeša veidotajā operetes filmā "Džaina, meitene no deju nama" ("Dschainah, das Mädchen aus dem Tanzhaus") ar Paula Abrahamsa mūziku. Protams, laikmeta mode noteica iespēju filmas vajadzībām angažēt operas un operetes žanrā darbojošos māksliniekus.
Par Kavaras filmām Latvijā ziņu nav, toties Marisa Vētras dalība vācu kino režijas klasiķa Karla Frēliha filmā "Pavasara pasaka" ("Frühlingsmärchen" (1934, Rīgā izrādīta kā "Pavasara teika") izsmeļoši dokumentēta gan paša Vētras korespondencē, gan arī 30. gadu latviešu presē, kura aktīvi sekoja populārā dziedātāja gaitām ārzemēs.
30. gados ārzemniekiem, lai strādātu Vācijā, vajadzēja īpašu atļauju, sevišķi, ja tas saistījās ar piedalīšanos vācu filmās.
Mariss Vētra intervijās stāstījis, ka bijis jādabū arī nepieciešamie papīri, kas apliecinātu āriešu izcelsmi, kas dziedātājam, kura īstais vārds bija Morics Blumbergs, bet vectēva vārds – Īzaks, nenācās viegli,
tomēr beigās ar prāvesta Kundziņa palīdzību izdevies savākt dokumentus, kas apliecinājuši, ka Krievijā agrāk arī ārieši bijuši Blumbergi un Īzaki.
"Pavasara pasakā" Mariss Vētra filmējies kopā ar Milānas "Teatro alla Scala" solisti, koloratūrsoprānu Klāru Fuksu-Kaufmani, aktieriem Idu Vistu, Livio Pavanelli, Jākobu Tīdki un citām slavenībām.
Aprakstot darbu filmēšanas laukumā, Mariss Vētra secina: “Darbu un tehniku prasa dzīve; darbu un tehniku prasa māksla.
20. gadsimta māksliniekam jāstāv tehniski tik augstu, ka viņš nepagurst no darba – diendienā divpadsmit stundas filmu darbnīcā jāstāv tehniski tik stingri, ka var būt brīvs katros apstākļos."
Lai arī saņemtās atļaujas un noslēgtie līgumi paredzēja Marisa Vētras angažēšanu vismaz trijās Karla Frēliha filmās līdz 1936. gadam, līdz ekrānam nonākusi tikai šī viena.
Rīgā filma izrādīta tai pašā gadā, kad Vācijā – 1934. Knuts Lesiņš Mūzikas apskatā raksta: "Mariss Vētra skaņu filmā… Vai tas latvieša ausij neskan kā teika, ko neviens nebija iedomājies pat sapņot? [..] Skepticisma ledu, kas iesakņojies sabiedrībā attiecībā uz mūsu mākslinieku spējām starptautiskā mēroga, Vētram, šķiet, būs izdevies salauzt ar vienu grūdienu.[..] "Pavasara pasakas" motīvā Vētram dota izdevība ļaut iemirdzēties savas balss zeltam. Un tas patiesi mirdz… Dziedājums ir līdzens, kuplskanīgs un pārsteidz ar to spēka rezervi, kas spēcīgās vietās padara to ļoti brīvu, nepārspīlētu. [..] ansamblī ar tik rūdītiem filmu aktieriem kā Idu Vistu un Livio Pavanelli, viņš nevienu brīdi neizskatās pēc “svešinieka”, kas kaut kā atdalītos ar kādu neveiklību vaibstos vai kustībās." ("Mūzikas Apskats", Nr. 6, 1934.g. aprīlis)
Filmā Mariss Vētra pēc paša ierosinājuma tiek dēvēts par tenoru no Rīgas, un tajā ir frāze "Man jau rīt jādzied Rīgā un aizparīt Liepājā!”, bet Jākobs Tīdke, kas spēlē teātra direktoru, atbild: "Ak, Rīgā, tad jums gan jābrauc, bet atvediet man pāris nēģu!" ("Jaunākās Ziņas", 10.03.1934.)
Šādi, spēlējoties, kaut sīkās epizodēs, Mariss Vētra atļāvies iemūžināt savu piederību Latvijai Eiropas kinematogrāfā. Kā secinājis komponists un mūzikas apskatnieks Jānis Zālītis: "Laikam pavisam maz atrastos tādu skatuves mākslinieku, kas spētu atteikties no filmas vilinājuma. Tomēr tikai nedaudziem šai branžā laimējas. Marisam Vētram piemīt mūsu modernā laikmeta trauksmība, spars, dinamika un drosme riskēt." ("Jaunākās ziņas", 11.04.1934.)
