Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Ja vien tur būtu bijis klāt Alīdas Vānes skolotājs Mario Vanco vai diriģents Džino Marinuci, kas pārliecinoši mudināja "nešaubīties, bet dziedāt" 1926. gada janvārī, kad sasirgušās Džanīnas Arandži-Lombardi aizstāšana Aīdas lomā Dženovas "Carlo Felice" teātrī atnesa jaunajai latvietei spožu debiju opermākslas dzimtenē Itālijā. Iespējams, tad arī mēs Latvijā neraustītu plecus par dziedātāju, kuras balss, kas 1937. gada aprīlī, pirmoreiz koncertējot Latvijas Nacionālajā operā, sajūsmināja visus Rīgas kritiķus "Aīdā", bet vēlāk rudenī – titullomā "Toskā", izraisot apbrīnu klausītājos, izbrīnu toreizējā operas vadībā un augošu skaudību konkurentēs.
Svešiniece starp savējiem, savējā vien dzimtajā ciemā, kur ļaudis runāja viņas latviešu valodā, proti, ventiņu izloksnē, Alīda Vāne uzauga Bostonā,
kurp viņas tēvs, jūrnieks Jānis Vāne no Sarkanmuižas Ventspils apkaimē devās jau 1902. gadā, bet māte Teofīla ar mazo meitiņu pievienojās pēc četriem gadiem.
Tikai viena ziema – 1914. gadā pavadīta Ventspils pusē, toreiz jau kara apstākļos, caur Hāpsalu un tālo Arhangeļsku ilgā un mokošā ceļā atgriežoties Amerikā. Mūziku Alīda Vāne mīlēja kopš bērnības.
1922. gadā pēc sava Amerikas dziedāšanas profesora Viljama Vitnija ieteikuma doties uz Itāliju mācīties "bel canto", mātes pavadībā Alīda Vāne dodas uz Milānu pie maestro Mario Vitorio Vanco, pie kura citu starpā mācījies arī slavenais krievu bass Fjodors Šaļapins. Pēc spožās debijas Dženovā Alīda Vāne ar panākumiem iekaro Itālijas operteātrus, Merano, Trevizo, Neapolē, Turīnā, Boloņā, Varēzē, Palermo, Kremonā, Ferrārā, Triestē, Parmā un citur, dziedot titullomu Džuzepes Verdi "Aīdā", Margarētu Arigo Boito "Mefistofelī", titullomu Amilkāres Ponkjelli "Džokondā", Elzu Riharda Vāgnera "Loengrīnā", Leonoru Džuzepes Verdi "Trubadūrā", Santucu Rudžēro Leonkavallo "Zemnieka godā", Frančesku Rikardo Candonai operā "Frančeska da Rimini", tātad visai plašu un daudzveidīgu dramatiskā soprāna repertuāru jaunai, Milānā dzīvojošai, tikko studijas beigušai dziedātājai. Turklāt ar cildinošām recenzijām Itālijas presē.
Pēc pieciem panākumu pilniem gadiem Itālijā, draugu un kolēģu iedrošināta, dziedātāja ieradās teātrī, kas tolaik un tagad ir ikviena operdziedātāja sapnis.
Koncertmeistars sācis Aīdas ārijas ievadu, vajadzējis tik sākt dziedāt, bet uznākušas tādas bailes, ka ne muti atvērt, balss neklausījusi arī pie trešoreiz iesākta ārijas ievada.
Lampu drudža trakumā Alīda Vāne steidzīgi paņēmusi no klavierēm notis un aizbēgusi no skatuves. Toskanīni, būdams, tuvredzīgs, manījis mākslinieci pēkšņi nozūdam un izsaucies: "Kur tad tas krievs aizskrēja?!"
Par krievieti Alīdu Vāni Rietumeiropā uzskatīja tādēļ, ka jaundibināto Latviju lielākoties vēl 20. gadu sākumā zināja vien retais, bet dziedātāja mēdza teikt, ka nāk no mazas zemes, kas, kad viņa to kā bērns atstājusi, bijusi Krievijas sastāvā. Vēlāk bijuši kuriozi, kad dziedātāja dēvēta par vācieti, somieti vai Rīgā dzimušu igaunieti.
Pēc šī gadījuma Alīda Vāne par "La Scala" vairs pat neiedrošinājās sapņot.
1920. gadu beigās viņa atkal dodas uz ASV, uzstājas Ņujorkas "Roxy" teātrī muzikālā teātra iestudējumā "Modernā Pelnrušķīte", dzied vasaras brīvdabas viesizrādēs Klīvlendā, "San Carlo Opera Company" rīkotajās izrādēs Ņujorkā, Bostonā un Providensā. Savukārt 1930. gados dziedātājas radošā ģeogrāfija vispirms ved atpakaļ uz Eiropu – Pulu Horvātijā, Amsterdamu, Hāgu un Roterdamu Nīderlandē ar Džakomo Pučīni Manonu Lesko un Umberto Džordāno Andrē Šenjē Madalēnas lomā, taču 1935. gadā mākslinieci aicina pievienoties kādai vācu operas trupai viesizsrādēs Dienvidamerikā – Argentīnā, Čīlē un Urugvajā, šoreiz Vāgnera repertuārā – Freija "Reinas zeltā", Zīglinde "Valkīrā", Gutruna un norna "Dievu mijkrēslī", Elizabete "Tanheizerā". Līdzās šīm lomām – titulloma Žila Masnē operā "Taīsa" un Margarēta Šarla Guno "Faustā", Amēlija Džuzepes Verdi "Masku ballē". Tas ļauj secināt, ka 30. gadu vidū Alīda Vāne pārvaldīja praktiski visu klasisko operrepertuāru, atskaitot krievu operas, kuras viņai nekad nebija radusies izdevība dziedāt.
Uz Latviju vilināja ne vien asinsbalss un šurp pārcēlušies vecāki, bet arī 1936. gadā Buenosairesā sastaptais, savulaik Rīgā labi zināmais diriģents Emils Kupers un uz kuģa atceļā uz Eiropu iepazītais jaunais latviešu tenors Arturs Priednieks-Kavara.
Lai arī debija dzimtajā Latvijā bija spoža, diemžēl pastāvīgu darbu operā viņai nepiedāvāja. Uzstājoties Latvijas Nacionālajā operā sarežģītajā laikā 30. gadu beigās, viņa būtu bijusi neērta konkurente tolaik par "prima donna assoluta" atzītajai Mildai Brehmanei-Štengelei.
Savukārt padomju okupācijas laikā tika atrasti citi iegansti, lai Alīda Vāne operas iestudējumos būtu dzirdama reti un lai praktiski nebūtu saglabājušies viņas balss ieraksti, lai arī pēc kara dziedātāja bija Latvijas PSR Filharmonijas soliste.
Tikai 1991. gadā, kad iznāk Artura Birnsona grāmata "Celeste Aida", Latvijas publika plašākā lokā uzzina par dziedātāju, kas tikusi noklusēta Latvijas operas vēsturē, aprobežojoties vien ar skopām ziņām, kamēr pasaules teātru abpus Atlantijas okeānam programmiņās viņas vārds savulaik bija lasāms gana bieži.
