Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tātad – ir 1782. gads. Rīgas iedzīvotāju skaits bija sasniedzis 25 000 cilvēku. Daļa no tiem dzīvo iekšpilsētā, latviešu kalpotāji, krievu tirgotāji un citi apmetušies piepilsētās. Un Rīgā ierodas slavenais vācu dramaturgs un teātra režisors Johans Kristiāns Brandess, lai uzņemtos jaunatvērtā pilsētas teātra māksliniecisko vadību. Viņš nākamām paaudzēm ir atstājis plašu savas dzīves aprakstu “Meine Lebensgeschichte” – „Mans dzīvesstāsts”, no kura varam smelties krietnu informācijas devu un daudz sadzīvisku momentu no 18. gadsimta Rīgas ikdienas. Tomēr vispirms par Brandesa raksturoto Rīgas mūzikas sabiedrību: “Feige, Pičers, Adams, Fiorillo un Baumbahs, visi pirmšķirīgi mākslinieki. Bija arī ļoti izcils klavieru spēlētājs vārdā Mītels, kuram tomēr bija savdabīgas kaprīzes. Viena no tām bija tas, ka viņš nekad neļāva sevi sadzirdēt savādāk kā ziemas laikā, kad uz ielām sniga pamatīgs sniegs – kā viņš pats teica – lai viņam netraucētu spēlēt.”
Pirmā ar akmens bruģi klātā Rīgas pilsētas vieta bijis Rātslaukums, tomēr plašākā mērā ielu bruģēšanas sākās tikai 18. gadsimtā. Vēl vācu režisors Brandess raksta, ka rīdzinieku vidū valda augsta labklājības pakāpe: gandrīz katram mājas īpašniekam ir savi rati vai karietes. Zirgus īpašnieki izmantojuši gan savos tirdzniecības darījumos, gan izīrējuši, gan nedēļas nogalē braukuši uz brīvdienu mājām vai – kā saka Brandess – dārza mājām ārpus pilsētas.
Jā, zirgu pakavu klaboņa pret Rīgas šauro ieliņu bruģi. Tā bijusi skaļāka par maigām čembalo skaņām.
Droši vien garāmbraucēju radītā ratu rīboņa nomāca arī vijoles un flautas skanējumu, tomēr koncerti turīgāko rīdzinieku salonos notika, jo galvenais jau bija nevis mūzikas baudīšana, bet patīkama laika pavadīšana ar viesiem, kur koncerti bija papildinājums jaukām sarunām un tējas malkošanai. Bet varbūt 1782. gadā Rīgā bija jau pirmās klavieres, uz kurām varēja spēlēt ar krietni jaudīgāku skaņu? Eiropā tās tika būvētas jau kopš 18. gadsimta 30. gadiem.
Smelsimies atbildes Johana Gotfrīda Mītela skaņdarbu nosaukumos.
Mītelis ir sacerējis Koncertus koncertējošam čembalo (“Concerto per il cembalo concertato acc”), kas publicēti 1767. gadā Hartknoha izdevniecībā Rīgā. Šīs mūzikas novatorisms radīja problēmas atskaņotājiem, jo soloinstrumentam – čembalo, bija pārāk maz iespēju, lai atbilstu Mīteļa mūzikas dramaturģijai. Savukārt jaunizgudrotās klavieres nekādi nevarēja veikt to ciparotā basa - basso continuo funkciju, kas koncertējošajam čembalo paredzētas tutti (kopspēles) vietās Mītela koncertos. 1771. gadā Mītels mēģināja šo problēmu risināt, uzrakstot skaņdarbu “Duets 2 klavierēm, 2 flīģeļiem vai 2 fortepiano” (“Duetto für 2 Claviere, 2 Flügel oder 2 Fortepiano”), kas atskaņojams uz jebkura tā laika taustiņinstrumenta.
Zināms fakts, ka iespēja Latvijā iepazīties ar jaunā instrumenta – klavieru iespējām bija, pateicoties Johana Sebastiāna Baha dēlam Karlam Fīlipam Emanuēlam Baham. Stāsts ir šāds:
Kurzemes muižnieks Dītrihs Ēvalds fon Grothuss pēc studijām Kēnigsbergas universitātē apceļoja Eiropu un Vācijā mācījās pie Karla Fīlipa Emanuēla Baha. 1781. gadā Leipcigā skolotājs vadīja D.Ē. fon Grothusa motetes "Kungs, uzklausi mani" (“Herr höre meine Worte”) atskaņojumu. Tai pat gadā Karls Fīlips Emanuēls Bahs nosūtīja uz Kurzemi savam skolniekam firmas “Silbermann” instrumentu, kuru pats bija spēlējis trīsdesmit piecus gadus un kurš, iespējams, bija vienas no pirmajām 18. gadsimta klavierēm. Šo sūtījumu pavadīja karaliska dāvana – Karla Fīlipa Emanuēla Baha skaņdarbs "Atvadas no Zilbermaņa klavierēm" (“Abschied vom Silbermannschen Clavier in einem Rondeaux”). Fon Grothuss ar pateicību atbildēja skolotājam, sacerot skaņdarbu "Prieks par Zilbermaņa klavieru saņemšanu" (“Freude über den Empfang des Silbermannschen Claviers in einem Rondeaux”). Un kas gan var mums šodien traucēt paklausīties šo 18. gadsimta mūziku?
