Vai zini?

Vai zinājāt, ka sēnes sugas noteikšanā ļoti svarīga ir sēnes smarža?

Vai zini?

Vai zini, kurš no sešiem Rīgas pils torņiem ir visjaunākais?

Vai zini, ka Rīgā bijis Pauls Hindemits?

Vai zini, ka Rīgā viesojies komponists Pauls Hindemits?

Droši vien zināsiet nosaukt slavenus komponistus, kuri pagājušā gadsimta 20., 30. gados viesojušies un arī muzicējuši Rīgā – Igoru Stravinski, Sergeju Prokofjevu, Aleksandru Glazunovu, Karolu Šimanovski, Vensānu d’Endī. Bet vai zinājāt, ka Rīgā tolaik bijis arī komponists un altists Pauls Hindemits?

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Interese par Hindemita iespējamo vizīti Rīgā radās, kad Latvijas Nacionālās bibliotēkas portālā periodika.lv uzdūros Amāra-Hindemita kvarteta koncerta reklāmām un anonsiem gan latviešu, gan vācu presē, un arī pāris šī, 1928. gada pašā nogalē, Nacionālajā operā notikušā koncerta recenzijām. Tomēr nevienā no tām neatradu pieminētu tieši Hindemita līdzdalību koncertā. Ja ņem vērā, ka kopā ar vijolnieku Liko Amāru dibinātajā kvartetā Pauls Hindemits muzicēja no 1921. līdz 1929. gadam – tad varbūt līdz Rīgai 1928. gada pašās beigās viņš nemaz netika? Tomēr Vikipēdija vēstīja – toziem Amāra-Hindemita kvartets ar visu Hindemitu devies koncerttūrē uz Padomju Savienību, un tieši šādi – tranzītā – visbiežāk Rīgā ieradās sava laika slavenības, un tātad – gan jau arī Hindemits būs ticis līdz Rīgai!

Par laimi, šodien varu piedāvāt ko vairāk par tikai tamlīdzīgā dedukcijas ceļā rastiem secinājumiem. Jo portālā periodika.lv, kuru, kā man šķita, biju izšķirstījusi krustu šķērsu, pirms pāris dienām tomēr atradu vēl vienu publikāciju, kuras virsrakstā melns uz balta rakstīts – Pauls Hindemits muzicēs Rīgā! 1928. gada 19. decembrī – tātad, tieši Amāra-Hindemita kvarteta koncerta dienā – “Jaunākajās Ziņās” šādi raksta Jānis Zālītis, pēc virsrakstā paustā apgalvojuma atkārtodams vēl reizi: “Jā, Pauls Hindemits tiešām muzicēs šovakar Rīgā, Nacionālajā operā!”

"Jaunākās Ziņas" 19.12.1928,

Izsaukuma zīmei šī teikuma beigās gan seko vairāki jautājumi: “Bet kas viņš tāds? No kurienes? Kāda viņa muzikālā misija? Ne godam sakāms – mēs rīdzinieki šo vācu jaunākās komponistu ģenerācijas ievērojamāko pārstāvi pazīstam maz. (…) Un jāšaubās, vai jel kādam bijusi izdevība dzirdēt viņu pašu spēlējam Eiropā slavenajā Amāra-Hindemita kameransamblī. (..) Līdztekus kompozīcijām, ko Hindemits neilgajā laikā sarakstījis daudz (..) un dažāda veida un rakstura, viņš ar kaislu sirdi arvien nodevies ir savu, ir citu autoru darbu, kā klasisko, tā moderno, interpretācijai. Par to runā viņa dedzīgā un autoritatīvā līdzdalība Amāra-Hindemita stīgu kvartetā, kuru nu pirmo reizi dzirdēsim Rīgā. Mūsu muzikālo aprindu kulturāls pienākums ar šo slaveno komponistu un kamermūziķi tuvāk iepazīties, jo izdevība dzirdēt viņa skaņdarbus un arī viņu pašu diez vai tik drīzi rasies”.

Savukārt Jānis Cīrulis avīzē “Latvis” jau pēc koncerta raksta, ka tik smalks un apgarots kameransamblis kā Amāra-Hindemita kvartets Rīgas pelēkajā mūzikas dzīvē bijis tiešām negaidīts lukss, labākā Ziemassvētku dāvana. Dzīvespriecīgais Mocarts un romantiskais Šūmanis klausītāju priekšā izauguši kā dzīvi. Koncertā skanēja arī paša Hindemita stīgu kvartets op. 22, un Jānis Cīrulis raksta: “Ar šo teju “klasisko” darbu Hindemits atbruņojis pat dažu labu skeptiķi! Šai kvartetā jau Hindemits šķiet izgulējis savu jaunības skurbuli, kad, ignorējot visu līdzšinējās muzikālās domāšanas likumību, tas kāri ķēra pēc ekstravagancēm. (..) Protams, ārējo izteiksmes līdzekļu ziņā Hindemits arī šeit neturas tonalitātes robežās, paliek tas pats vecais atonālo un politonālo mezglu metējs, bet to dara ar saprātu, gaumi un ļoti asprātīgi. Nekādu psiholoģisku problēmu komponists te neatrisina un arī nedomā atrisināt, bet šajos ritmos un harmonijās tomēr ir dzīvesprieks, pārgalvība un smiekli. (..) Vai kādam tas patiks, nepatiks, Hindemits savas domas tomēr pateicis un pateicis ar liela mākslinieka drosmi un pārliecību.” Recenzijas noslēgumā Jānis Cīrulis teic paldies Nacionālajai operai, kas, “pulciņam kamermūzikas draugu” bija sagādājusi šo “priecīgo pārsteigumu”. Kamermūzikas draugu pulciņa acīmredzamais mazskaitlīgums liek Jānim Cīrulim savu sakāmo rezumēt ar kādu biblisku atsauci: “Jā, daudz bija aicināti, bet maz izredzēti.” Un pašā raksta izskaņā šādi vārdi: “Bet jauko ansambli pateicīgie klausītāji saņēma un pavadīja kā pašus slavenākos tenorus.”

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt