Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Emīlijas fon Timmas tēvs bija Rīgas birģermeistars Frīdrihs Vilhelms Timms, kura nozīmīgākais devums pilsētai ir 1836. gada jūnijā organizētie Rīgas mūzikas svētki, kuros, spēlējot tieši Šopēnu, piedalījās arī pianiste Emīlija fon Timma.
Morica Rūdolfa Rīgas teātra un mākslinieku leksikonā (1890) skopi atzīmēts, ka Emīlija fon Timma vairākkārt uzstājusies koncertos laikposmā no 1835. gada līdz 1837. gadam. Taču tur nav pat fiksēts, ka Emīlija fon Timma skolojusies pie Friderika Šopēna – apmeklējusi 33 klavierspēles nodarbības Parīzē laikposmā no 1842. gada līdz 1844. gadam. Šopēns bija viens no visdārgākajiem privātskolotājiem Parīzē, tomēr fon Timmu ģimene to varēja atļauties. Fon Timmi bija mākslas mīļotāji un saistīti arī ar citu mūzikas ģēniju pazīšanu. Piemēram, Emīlijas fon Timmas tēvs Vīnē iepazinies ar Ludvigu van Bēthovenu; viesojoties Rīgā, fon Timmu mājās ciemojās Rihards Vāgners un Ferencs Lists. Fon Timmu ģimenei Vecrīgā piederēja nams – Mazajā Jaunielā 6, kas bija garīgās dzīves krustpunkts un ar pilsētas mūzikas dzīvi cieši saistīta adrese. Mūsdienās šī nama vietā ir auto stāvlaukums un nekas vairs neliecina par dzīvīgo mūzikas vēsturi šajā adresē. Jāsaka, ka Emīlija fon Timma savās mājās varēja iepazīt un dzirdēt daudzu tā laika Eiropas mēroga labāko mākslinieku uzstāšanos. Tomēr nozīmīgākos muzikālos iespaidus jaunajai pianistei mantojumā atstājis Frideriks Šopēns.
Kā atminas Emīlija fon Timma, tad Šopēns daudz spēlējis saviem skolniekiem priekšā, ja vien veselības stāvoklis to atļāvis, un esot pagarinājis nodarbības laiku, ļaujot klausīties savu skaņdarbu atskaņojumus. Emīlija fon Timma pie viņa visvairāk spēlējusi Bahu, Bēthovenu un atsevišķus Šopēna darbus. Šopēns galvenokārt devis priekšroku Baham, taču aicinājis Emīliju nospēlēt arī kaut ko nupat komponētu.
Vēstulē ģimenei Emīlija emocionāli pauž iespaidus par viņas priekšpēdējo nodarbību ar savu skolotāju 1844. gadā: "Šopēns, šķiet, tiecas padarīt manu šķiršanos no viņa mūzikas un viņa muzikālās būtības tik grūtu, cik vien iespējams. Vēl nekad viņš man nebija tik daudz spēlējis priekšā kā priekšpēdējā stundā. Viņš man spēlēja 4 noktirnes, kuras es vēl nepazinu, un tik burvīgas, neticami skaistas! Viņa spēle veidojas līdzīgi kā Dž. B. Rubīni, M. F. Malibrānes, Dž. Grizi u.c. dziedājums, to viņš pats saka; visos šajos māksliniekos viņš cenšoties atrast tiem piemītošo īpatnību un pārnest to uz klavieru balsi. Tas nenodara neko pāri viņa spēlei. Viņš šķietami nebeidzami iedvesmo ar savām harmonijām. Ar vislielāko bijību es ļaujos viņa cildenajai, skanīgajai un tai pašā laikā maigajai un smalkjūtīgajai spēlei, kā tas izdodas Grizi ar viņas kaislīgo, bieži pārsteidzošo, bieži arī ar nebūt ne tik skaisto gavilēšanu.
Šopēns man šodien uzticēja jaunu, vienkāršu līdzekli, lai sasniegtu mērķi. Lai precīzi realizētu savu principu: it kā rotaļājoties atdarinot labus dziedātājus, viņš uzminējis klavieru noslēpumu – likt tām elpot."
Savas dzīves laikā Emīlija fon Timma, kura pēc otrajām laulībām kļuva par fon Greča kundzi, reti uzstājusies publiskos koncertos, bet vairāk muzicējusi privātās sabiedrībās, salonos. Zīmīgi, ka pret viņas publisko uzstāšanos iebildis vīrs un vēlāk arī bērni… Kopš 1871. gada dzīvojusi Sanktpēterburgā, un tad viņai pašai bijuši savi skolnieki, veidojot tādu kā Šopēna pianisma skolas turpinājumu. Emīlija fon Timma zinājusi sešas valodas, to vidū arī latviešu. Dzīvodama Vācijā vai Krievijā, turpinājusi apciemot radus Rīgā; mirusi 1877. gadā un nākamajām paaudzēm saglabājusi savu īpašo, ļaudīm mazzināmo titulu – Šopēna skolniece no Vecrīgas.
