Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Viens no šādiem sapņu mūziķiem, protams, ir Heincs Holligers, ārkārtīgi plaša redzesloka cilvēks ar neaptveramām zināšanām mūzikas vēsturē, muzikoloģijā, ar neparastu talantu apveltīts komponists un, protams, obojists, kas 20. gadsimta vidū pavisam citā virzienā pagrieza skatu uz šo gadsimtiem seno instrumentu – oboju.
Heinca Holligera jaunievedumi, individuālais, neparastais skats uz oboju un tas, kā viņš iedziļinājies šī instrumenta izpētē, ir tik neparasti un unikāli, ka viņam līdz šim brīdim ir veltīti apmēram 200 vairāk vai mazāk pazīstamu mūsdienu komponistu skaņdarbi.
Iespējams, ka katrs instruments kādā savas attīstības stadijā gaida tieši to spēlētāju, kurš atklās visu, ko šis instruments spēj.
Obojai Heincs Holligers tāds bija ilgi gaidīts viesis un sabiedrotais. Heinca spēle suģestēja daudzus pazīstamus 20. gadsimta skaņražus. Viņam skaņdarbus ir veltījis Eliots Kārters, Lučāno Berio, Kšištofs Pendereckis, Vitolds Lutoslavskis un daudzi, daudzi citi.
Privātā sarunā meistars atklāja, ka, protams, viena daļa no šiem darbiem diez vai tiks vēl tik drīz izvilkta ārā no bibliotēku plauktiem un atskaņota, jo tie varbūt ir bijuši tādi eksperimentāli darbi, kur eksperimentu rezultāti ir mazliet apšaubāmi. Šeit nāk prātā Mstislava Rostropoviča teiktie vārdi, kad, spēlējot kādu jaundarbu, kurš varbūt autoram nav sevišķi izdevies, un to darot varbūt mazliet sakostiem zobiem, viņš pie sevis ir atkārtojis: "Jā, Slava, bet pēc simt neveiksmīgiem darbiem sekos viens ģeniāls opuss!"
Holligeram ar ģeniāliem opusiem ir tiešām laimējies, jo obojas literatūru ir papildinājuši tādi darbi kā Berio Septītā sekvence, Lutoslavska absolūti ģeniālais un neatkārtojamais Dubultkoncerts obojai un arfai, ko Heincs Holligers izpildīja kopā ar savu sievu un kas fiksēts vairākos ierakstos, Eliota Kārtera Koncerts obojai – tiem laikiem neticami virtuozs, spožs un novatoriskiem risinājumiem uzlādēts opuss. Pateicoties Heincam Holligeram, šodienas obojistu meistarība, protams, nav salīdzināma ar pagājušā gadsimta vidu, jo, iespējams, viņš parādīja tās robežas un pat mazliet tālāk, ko ir iespējams sasniegt uz šī vienkāršā pūšaminstrumenta, kurš šķita jau pilnībā izpētīts baroka, klasicisma un 20. gadsimta sākuma periodā.
Runājot par Heincu Holligeru, mēle niez pastāstīt vēl kādu interesantu detaļu. 1982. gadā Maskavā notika Pirmais starptautiskās mūzikas festivāls – dīvains pasākums, uz kuru tomēr bija ieradušies daudzi atzīti mākslinieki, arī Heincs Holligers ar dzīvesbiedri, Vitolds Lutoslavskis. Tā bija pirmā reize, kad man ar kolēģiem bija iespēja dzīvajā koncertā dzirdēt Heinca Holligera spēli, satikt viņu, uzrunāt, iepazīties. Iespējams, tieši šī tikšanās aizsāka mūsu pazīšanos un ciešas attiecības, kas ilgst vēl līdz pat šai dienai. Tomēr stāsts nav par to.
Izrādās, ka Heincs Holligers blakus savai fenomenālajai mūziķa darbībai ir arī – neticēsiet – bet spiegs…
Apmēram pusgadu pēc mūsu tikšanās Maskavā mani izsauca Rīgā uz VDK, un apmēram divas stundas man bija saruna ar kādu pieklājīgu, zilacainu jaunekli par to, ko tad mēs ar Heincu Holligeru esam runājuši.
Šīs garās sarunas, ko tagad neatstāstīšu, finālā bija tāds brīdinājums: "Jūs nevarat iedomāties, cik ārvalstu izlūkdienesti ir prasmīgi un viltīgi, tāpēc es jums ieteiktu nekad mūžā nesaistīties un nepārrunāt atklāti neko ar tādiem, kaut vai liela mēroga māksliniekiem…"
Šodien, protams, par to visu runājot, šī saruna liekas smieklīga, taču tas parāda tikai to, kādas bailēm bija lielas acis toreizējā padomju iekārtā no tāda mēroga mākslinieka.
Kad es šo sarunu atstāstīju pašam "spiegam", viņš gardi smējās un teica – jā, viņš varbūt savā karjerā esot nokavējis kādu būtisku posmu…
Bet daudz svarīgāk ir tas, ka, pateicoties Heincam Holligeram, mēs šodien tiešām esam sapratuši, kas ir iespējams uz obojas, mēs esam dzirdējuši viņa ekspresiju, viņa izteiksmi, un vēl joprojām šobrīd – 83 gadu vecumā – meistara spēle fascinē ar savu aizrautību, entuziasmu un enerģiju. Tā joprojām ir atpazīstama no pirmās nots ar Holligeram raksturīgo ekspresiju, skaņas intensitāti, fantāzijas lidojumu.
