Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Vai Dārziņš, nebūdams dzirdējis Sibēliusa darbu, bija apzadzies? Dārziņš vēlējās šajā jautājumā iegūt principiālu un publisku skaidrību, tādēļ lūdza Aleksandru Glazunovu, neapšaubāmu Eiropas mūzikas autoritāti, dot savu vērtējumu. Pēdējais, salīdzinājis abas partitūras, neatrada Dārziņa opusā "plaģiāta saturu".
Oponējot saviem kritizētājiem, Dārziņš 1908. gada 4. februāra "Rīgas Avīzē" raksta: "Ka iesācēji komponisti arvien mēdz atrasties zem svešiem iespaidiem, ir veca, pazīstama lieta. Bēthovens savās pirmajās kompozīcijās stāvēja zem Mocarta iespaida, Vāgners – zem Meierbēra, daži no jaunākās krievu skolas komponistiem raksta pilnīgi Šopēna manierē utt. Piemēru bez gala. Ja nu manā "Priedē" ir izmanāms Sibēliusa "Gulbja" iespaids, tad tur nav ko brīnīties, ja ievēro, ka viņa ir tikai mana otrā orķestra kompozīcija, rakstīta jau pustreša gada."
Plašajā apcerē par Jāzepu Vītolu zemsvītras piezīmē Dārziņš sniedz savu ieskatu par muzikālajām "zādzībām" vispār. Viņš paskaidro, ka neliela motīvu un melodisku paņēmienu sakrišana mūzikas vēsturē nav nekas rets un ir arvien nejaušības rezultāts, jo diviem komponistiem tiešām var ieskanēties galvā viena un tā pati muzikālā doma.
Mūzikas vēsturē šādu piemēru ir diezgan. Seko piemērs, kur četras taktis gara tēma sakrīt veseliem četriem dažādu nāciju komponistiem.
Somu mūzikas milzis Sibēliuss bija versmainas un stihiskas dabas. Bez tam 1908. gads iezīmēja viņa dzīvē krīzi. Tā gada aprīlī/maijā ārsti konstatēja Sibēliusam kakla audzēju. Tika izdarīta operācija Vācijā. Domājams, tādā visai labilā un turklāt Pāvula Jurjāna uzkūdītā gara noskaņojumā tika rakstīta atbildes vēstule. Tā varēja būt mirkļa reakcija, un, pilnīgi iespējams, nākamajā dienā Sibēliuss šo gadījuma saraksti jau bija aizmirsis.
Pienāca Sibēliusa atbilde. Tās teksts:
"Jepennē, Somijā, 1908. gada 10. maijā.
Ļoti godāts kungs! Ir pārāk nepārprotams, ka Dārziņa kgs ir darinājis savu "Priedi" zem mana gulbja iespaida. Mūziķi, kuri apgalvo pretējo, ir estētiski nekulturāli cilvēki. Tā kā Dārziņa kgs ir pilnīgs diletants, tad vārds "plaģiāts" būs gan drusku par skarbu.
Tomēr es atrodu, ka Jums pret katru apvainojumu par neslavas celšanu jāprotestē uz stingrāko. Jūsu kā kritiķa pienākums bija tā rakstīt, taisni tā, kā Jūs esat rakstījuši.
Augstcienībā – Jūsu padevīgais Žans Sibēliuss".
Dārziņam Sibēliusa atbilde izšķīra "būt vai nebūt" jautājumu par – NEBŪT. Viņš iznīcināja gan "Vientuļo priedi", gan visus savus pārējos orķestra sacerējumus – Lirisko fantāziju, Mazo svītu un "Melanholisko valsi". Pēdējo pēc orķestra balsīm vēlāk atjaunoja Artūrs Bobkovics.
Sibēliusa vērtējums "diletants" Dārziņam nozīmēja šķēpa trāpījumu Ahileja papēdī. Trūkuma dēļ nepabeigtā komponista izglītība Pēterpils konservatorijā bija viens no faktoriem, kas jo dienas, jo dziļāk lauza komponista garu. Tā bija daļa no viņam fatāli sekojošās "tumšās ēnas", par kuru raksta Jānis Zālītis.
Allaž sajuzdams lielo parādu pret sava talanta izveidi, Dārziņš līdz pat mūža beigām intensīvi izglītojās pašmācības ceļā. Izrakstīja, pasūtīja, pirka jaunizdotās partitūras. Kā komponists un kritiķis bija nemitīgā jaunās orķestra mūzikas izpētes procesā. Par novitātēm diskutēja gan ar kolēģiem, gan – Jūrmalas koncerta starpbrīdī tete a tete – ar izcilo viesdiriģentu Georgu Šnēfogtu. Regulāri lasīja ''Le courrier musical'', ''Signal für die musikalische Welt'' un citus izdevumus. No galvas spēlēja Čaikovska Sesto simfoniju, kuru ārkārtīgi mīlēja, atzīstami izpildīja Skrjabina ''Poeme satanique''. Atsevišķā burtnīcā bija izrakstījis Skrjabina orķestra darbu harmoniskos atrisinājumus – tā liecina Jānis Zālītis.
"Priede ir tikai simbols…" Jā, priede bija simbols gan Dārziņam, gan Sibēliusam. Jo viņiem abiem piemita gara staltums, nespēja muguru liekt. Un tādēļ viņu abu epizodiskā neklātienes satikšanās vai, pareizāk sakot – nesatikšanās… Kaut Rīgu no Helsinkiem šķir vien kādi 400 kilometri, pa vidu viena jūra un vienu svina mākoņu atspulgs tajā, vienas priedes… Un vai ne tāpēc viens "englišhorns" un vijoļu divisi "Priedē" un "Gulbī"?...
1932. gadā pēc Somijas Radio ielūguma kā diriģents un latviešu mūzikas propagandētājs Helsinkos viesojās Jānis Mediņš. Viņa sniegumu pa radio noklausījās Sibēliuss.
Pēc koncerta lielmeistars no savas Ainolas, kur pirms tam abi bija tikušies vaigu vaigā, telefonēja Mediņam: esot sajūsmā par milzu soļiem, ko latviešu mūzika spērusi eiropeiskās izteiksmes virzienā, līdz tam neko no tās neesot dzirdējis… Starp citiem mūsu klasiķu opusiem toreiz koncertā skanēja Emīla Dārziņa "Melanholiskais valsis"…
Viesojoties Ainolā, Mediņš bija atgādinājis Sibēliusam 24 gadus seno plaģiāta lietu un pastāstījis par Dārziņa un viņa skaņdarba traģisko likteni. Un Sibēliuss par dzirdēto esot izteicis patiesu un neviltotu nožēlu…
