Pa ceļam ar Klasiku

Tuvojas festivāls "Čello Cēsis"! Stāsta Inese Zagorska un Kristīne Blaumane

Pa ceļam ar Klasiku

Kaspars Ādamsons un latviešu mūzika koncertzālē "Latvija"

Vācu pianists Sebastians Knauers: Man patīk iepazīt jaunas teritorijas

Vācu pianists Sebastians Knauers: Man patīk iepazīt jaunas teritorijas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

19. septembrī koncertzāle "Latvija" jauno koncertsezonu Ventspilī atklās ar izcilā vācu pianista Sebastiana Knauera (Sebastian Knauer) un Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" koncertu, diriģenta Normunda Šnē vadībā atskaņojot Ludviga van Bēthovena iedvesmotās komponista Arāša Safaiana (Arash Safaian) variācijas programmā "Šis ir (ne) Bēthovens". "Mani vienmēr interesējušas jaunas kombinācijas," intervijā LR3 "Klasika" atzīst pianists, kurš ir šīs kompozīcijas tapšanas iniciators.

Dāvis Eņģelis: Klausoties jūsu un komponista Araša Safaiana kopdarbu "Überbach", rodas iespaids par kolāžu daudzu no Baha paņemto motīvu dēļ. Savukārt albums "This is not Beethoven" vairāk līdzinās spoguļu istabai, kurā tēma no Septītās simfonijas otrās daļas parādās dažādos leņķos un rakursos. Kā jūs raksturotu šos divus albumus no sava skatpunkta kā interprets, kurš mūzikai pietuvojies ievērojami tuvāk nekā es vai jebkurš no klausītājiem?

Sebastians Knauers: "Überbach" bija pirmā sadarbība ar Arašu. Atceros to dienu, kad 2016. gadā man piezvanīja producents un teica – šeit ir jauns un talantīgs komponists, un atsūtīja paklausīties Araša Safaiana "Überbach" nošu programmas audio izvilkumu.

Es uzliku pirmo celiņu un biju pārsteigts. Dzirdēju pazīstamas skaņas, atpazinu Bahu, bet tad harmonijās un instrumentācijā saklausīju kaut ko citādāku.

Jau no pirmā brīža Safaiana mūzika mani aizrāva. Es sapratu, ka vēlos to iestudēt. Pēc kāda laika, kad cikls jau bija pabeigts, tā iestudēšana man bija kā ceļojums uz kādu jaunu, neredzētu vietu. "Überbach" citē daudzus Baha skaņdarbus, kas ir pamatā Safaiana kompozīcijai. Turpretim jaunais projekts – Fantāzija un variācijas "This is not Beethoven" – lielākoties veidots ap vienu tēmu no Septītās simfonijas – izņemot daļas, kurās Safaians atsaucas uz dažiem citiem Bēthovena darbiem.

Ja man jāmēģina vispārīgi raksturot Araša Safaiana mūziku, esmu liels viņa fans. Viņš nekad neuzlauž vai nesalauž oriģinālu, viņš to paceļ citā līmenī un cenšas parādīt, kā viņaprāt Bahs un Bēthovens varētu skanēt mūsdienās.

Safaians saka – ar savām kompozīcijām viņš atdod godu Baham un Bēthovenam. Arašs nemēģina viņus salauzt vai viņu mūzikā atrast kaut ko jaunu. Viņam patīk šī mūzika, un viņš to pārceļ uz mūslaikiem.

Pēc tam, kad biju iepazinies ar "Überbach" melnrakstu, ar Arašu satikāmies Minhenē un tālāk jau kopā producējām kompozīcijas tīrrakstu, un šo ciklu esmu spēlējis daudzās koncertzālēs. Vēlāk jau pats viņam vaicāju, vai viņš varētu man uzrakstīt jaunu skaņdarbu. Esam kļuvši par labiem draugiem. Ir ļoti patīkami ar viņu sastrādāties.

Jūs teicāt, ka abi strādājāt pie skaņdarba producēšanas vai, citiem vārdiem, radīšanas. Vai varat vairāk pastāstīt tieši par savu lomu darba tapšanā līdzās tam, ka esat tā atskaņotājs?

Ar producēšanu te jāsaprot process, kurā tu dod iespēju jaunam skaņdarbam nonākt līdz klausītājiem. Kā jau teicu, es sākumā lūdzu uzrakstīt kaut ko jaunu, es iedevu Arašam impulsu. Mans darbs bija atrast orķestri, koncertvietu, tehnisko personālu, finansējumu ierakstam skaņu ierakstu namu, kas būtu ieinteresēts projektā, un visu citu nepieciešamo. Bet, protams, ka mans galvenais pienākums ir kompozīciju atskaņot.

Vienmēr esmu Arašam teicis, ka viņam ir pilnīga radošā brīvība rakstīt tā, kā viņš vēlas. Es nevēlos komponistam iedot pārāk daudz ideju, kas viņu beigās iegrožo. Vēlos, lai komponists justos brīvs.

Man, protams, bija savas idejas, kuras es ierosināju – piemēram, par konkrētiem Bēthovena skaņdarbiem, uz kuriem varētu atsaukties. Viņš tās uzklausīja, bet beigās radīja visā pilnībā savu darbu, kas, manuprāt, ir vislabākais lēmums.

Vai pirms sadarbības ar Arašu Safaianu jums bijusi iepriekšēja pieredze crossover mūzikas vai tamlīdzīgos projektos – lai kā arī mēs to dēvētu?

Neesmu drošs, ka Bēthovena albums ieskaitāms "crossover" žanrā.

Mani vienmēr interesējušas jaunas kombinācijas.

Tas varētu nozīmēt gan mūslaikos rakstītas mūzikas atskaņošanu, gan dažādu stilu sajaukšanu, kas jau ieved "crossover" laukā. Esmu spēlējis ar džezistiem, indiešu mūziķiem, rokmūziķiem, man ir bijis tehno mūzikas koncerts ar dīdžeju. Esmu izmēģinājis ļoti dažādas lietas, esmu brīvdomīgs. Esmu centies savienot savu akadēmiski bāzēto muzikālo pamatu ar mūziķiem no citām sfērām.

Man patīk iepazīt jaunas teritorijas, un es to daru daudzu gadu garumā.

Kādā intervijā ar Arašu jūs vispārīgi apcerat to, ka jūsu kopdarbs ved virzienā, kur jums nav pa ceļam ar klasiskās mūzikas pūristiem ar strikti akadēmiskiem uzskatiem. Bet vai pats esat sastapies ar ļoti konservatīviem viedokļiem, kas neatzīst jūsu darbu ap Bahu un Bēthovenu?

Bēthovena projekts vēl ir samērā jauns, tas vēl nav uzkrājis lielu atgriezenisko saiti. Bet, protams, esmu dzirdējis dažus sakām, ka Bēthovens ir svēts, un mēs nedrīkstam izrīkoties ar viņa mūziku, kā ienāk prātā. Tomēr daudz vairāk es dzirdu pozitīvas atsauksmes.

Ir cilvēki, kuri noklausās šo albumu un saka: tā ir skaista mūzika. Manuprāt, tas ir vissvarīgākais – mudināt klausītājus, kas nav pazīstami ar klasisko mūziku, paklausīties arī oriģinālu.

Protams, vienmēr būs kritiķi, kuriem tas nepatiks, un tā tam jābūt. Tas ir gaumes jautājums. Bet tas, ko mēs darām ar Safaianu – mēs esam izveidojuši variācijas ap Bēthovena tēmu. Variācijas ir ļoti izplatīts veids, kā komponēt skaņdarbu, un Bēthovens ir viens no izciliem piemēriem.

No tā, kā aprakstījāt savu muzikālo pagātni, var secināt, ka esat brīvdomīgs klasikais mūziķis. Bet vai šāda brīvdomība piemīt citiem mūziķiem, komponistiem vai mūzikas mīļotājiem jūsu personīgajā kolēģu, draugu lokā? Vai kādreiz nejūtaties kā autsaiders?

Pazīstu dažus mūziķus, kuri uzvedas līdzīgi, kuri ir ieinteresēti citos žanros, jaunajā mūzikā, dažādos veidos, kā atskaņot un kombinēt mūziku ar citām mākslām. Zinu arī mūziķus, kuri par klasisko mūziku domā ļoti konservatīvi.

Zinu pianistus, kuri nekāpj uz skatuves citādi kā tikai tērpušies frakā, jo viņuprāt tas ir īstenais pianista ietērps.

Neviena no pieejām nav sliktāka par citu. Bet es vienmēr esmu meklējis brīvdomīgus kolēģus, ar kuriem var paveikt kaut ko jaunu, piesaistīt koncertzālēm jaunāku paaudžu klausītājus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti