Sandra Ņedzvecka: Mums prieks ir vēl lielāks – dzirdēt labāko no Mefistofeļiem. Vai šī un citas lomas ietekmē jūs kā cilvēku un raksturu?
Andreass Bauers-Kanabass: Hm, drīzāk mans raksturs ietekmē Mefistofeli uz skatuves, jo esmu diezgan elastīgs un man patīk tēlot, patīk būt dažādam – ne tikai nopietnajam basam Zarastro, bet arī atveidot tēlus, kuros nākas spēlēties.
Man patīk dziedāt Mefistofeļa lomu – tā ir brīnišķīga mūzika un basa balsij labi uzrakstīta, un ir jautri reizēm būt sliktajam.
No skatītāju zāles raugoties, reizēm šķiet, ka mūsdienu iestudējumos režisors ir stipri svarīgāks par diriģentu. Vai tā tas bija arī šajā Aika Karapetjana iestudējumā, un kāds bija jūsu visu kopdarbs?
Teiksim tā, režisors bija ļoti nozīmīgs, ļoti radošs un iedvesmojošs, taču iestudējums bija lielisks sajaukums. Mums bija brīnišķīgs ansamblis, brīnišķīgas idejas, laba atmosfēra teātrī. Diriģents, tāpat kā režisors, bija atbalstošs, tā ka gaisotne bija radoša un tas viss veicināja labu rezultātu.
Kurš jūs šurp uzaicināja?
Ilze Sprancmane – Rīgas operteātrī viņa bija atbildīga par mākslinieku atlasi un tagad piedalās koncertcikla "Kopā" rīkošanā. Viņa ceļoja pa Eiropu, piestāja arī Frankfurtes operteātrī – manā teātrī, kur dziedāju Filipu II Verdi operā "Dons Karloss". Ilze noskatījās izrādi, tā viņai patika, un viņa uzaicināja mani uz Rīgu dziedāt Mefistofeli.
Dziedātāji šodien ceļo no teātra uz teātri, to pašu dara diriģenti, pat iestudējumi. Vai šodien ir palicis daudz operteātru, kuri ir saglabājuši savu stilu un gaisotni?
Protams, katram teātrim ir sava gaisotne, taču globalizētajā pasaulē atšķirība starp tiem kļūst aizvien mazāka.
Visi ceļo un vienu un to pašu iestudējumu iespējams redzēt Minhenē, Londonā un Parīzē. Vai tas ir labi? Nezinu. Jautājums, vai laba ir globalizācija.
Var diskutēt par to, un cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi, taču tas ir apburtais loks. Dziedātāji ceļo, ik izrādē mainās sastāvs, un tev vairs nav sava stila, tas ir mainīgs.
Kuri ir tie režisori vai diriģenti, kuriem jūs nekad neteiktu "nē", vienalga, kas būtu jādzied. Vai Barijs Koskis, piemēram?
Es neesmu noskaņots teikt "nē" un neteikšu, jo katrs cilvēks var dot iedvesmu, vienmēr cenšos būt labā kompānijā un pats tajā iekļauties, strādāt produktīvi un nestrīdēties.
Es varu strīdēties uz skatuves, taču tā, lai nesagrautu kopīgo mērķi.
Ar Bariju Koski arī esmu strādājis, viņš ir viens no labākajiem šodienas režisoriem, ļoti radošs un oriģināls. Ar viņu sadarbojos Bartoka operas "Hercoga Zilbārža pils" iestudējumā Frankfurtē, un tā bija viena no lieliskākajām pieredzēm manā dzīvē. Arī viņa iestudētā Mocarta "Burvju flauta" ir visā pasaulē slavena – Berlīnes Komiskā opera viesizrādēs to vedusi daudz kur, es ar viņiem biju Parīzē, Jaunzēlandē, Austrālijā un Budapeštā. Liels prieks un labas atmiņas.
Vai varat atsaukt atmiņā sajūtu no brīža, kad nedziedājāt vairs zēna balsī, bet sapratāt – esmu Mefistofelis, esmu Zarastro!
Pārsteigums tas savā ziņā bija – tiku vienmēr dziedājis dažādos koros un tur arī sastapu savus labākos draugus, taču nekad netiku domājis kļūt par mūziķi vai dziedātāju. Gribēju būt skaņu inženieris. Tomēr tas nenotika – es pārdomāju un izmēģināju spēkus dziedāšanā. Tas bija ļoti spontāns lēmums. Man teica, ka man ir jādzied, taču to saka daudziem.
Jo daudziem ir labas balsis, taču ne visi kļūst par veiksmīgiem dziedātājiem, jo tas nav tikai talanta jautājums. Tā ir arī izturība un pacietība, lielākoties manā gadījumā.
Jūsu Mefistofeļa loma Rīgā liek jautāt, vai Andreasam nav piedāvātas lomas dramatiskajā teātrī vai kino?
Nē. Tie, kuri meklē aktierus filmām, neinteresējas par operdziedātājiem. Ir tik daudz aktieru bez darba, īpaši Vācijā... Daudzus arī pazīstu, un viņiem tagad ir grūts laiks. Tāpēc vien, ka esi samērā izskatīgs dziedātājs, kurš ir arī samērā talantīgs aktiermākslā, tevi neaicinās filmēties. Tā ir cita un pavisam atšķirīga pasaule.
Bet ja aicinātu – jūsu atbilde būtu "nē"?
Mana atbilde nebūtu "nē", drīzāk iespējams, ka – "jā". Taču neviens neaicina. (smejas)
Cik daudz sava radošā laika jūs veltāt kamermūzikai un koncertiem, kāds šonedēļ būs Rīgā?
Koronavīrusa karantīna man bija ļoti liels trieciens tāpat kā daudziem māksliniekiem. Pirms tam man veicās ļoti labi, ar panākumiem dziedāju Karali Marku un Karali Filipu savā Frankfurtes teātrī, pēc tam to pašu Filipu II franču valodā Antverpenē, Zarastro dziedāju Koventgārdenā, un tad viss apstājās.
Man šogad bija jādzied vairākas lielas Verdi lomas, bet viss pēkšņi tika atcelts. No simta uz nulli vienā acumirklī.
Tas bija skumji, un laiks bija grūts tāpat kā daudziem, un brīžam biju melanholiskā noskaņā. Un tad atklāju iespēju dziedāt dziesmas, ko nebiju darījis ilgu laiku, jo operā bija daudz jādzied, un visas lomas bija lielas.
Ar Šūberta dziesmām, piemēram, man bija visai sarežģītas attiecības, tās dziedāju studiju laikā, bet tagad tās atklāju kā no jauna, jo tās atspoguļo mākslinieka nozīmi un nozīmību sabiedrībā – kā šodien: tu pēkšņi esi ļoti vientuļš, viss rādās bezjēdzīgs, bezmērķīgs, un šīs dziesmas stāsta par to – par mūžīgo svētlaimes meklēšanu un mākslinieka alkām pēc piepildījuma, pēc veiksmes un laimes, taču to visu viņš neatrod. Tieši tādēļ šai programmai izvēlējos dziesmas par šo tēmu. Tajās savā ziņā rodu mierinājumu, un man patīk tās dziedāt, piemēram, dziesmu "Ceļinieks". Tās pēdējie vārdi ir apmēram šādi: tu vari iet pa vienu ceļu vai pa citu, lai rastu laimi, taču vienmēr izrādīsies, ka tā bija meklējama citur. Vai pati pirmā dziesma programmā – tas būs Šūberta "Atlants", mītisks personāžs, kurš tur uz saviem pleciem visu pasauli. Arī viņš saka – vienmēr esmu tiecies pēc svētlaimes, bet nu atrodu nelaimi, esmu nelaimīgākais visā pasaulē, jo šī pasaule man ir jānes uz saviem pleciem, jānes viss tās smagums.
Dažkārt māksliniekam nākas ko līdzīgu just šajā laikā, kad darāma nav nekā, ja neskaita šo koncertu Rīgā.
Tu sajūties kā piekrauts ar kaut ko smagu, es nemāku pateikt, kādēļ – vajadzētu taču justies viegli, bez nekāda smaguma, taču ir otrādi: tu jūti visu pasaules smagumu uz saviem pleciem kā atlants.
Vai šis tiešām ir jūsu vienīgais koncerts pandēmijas laikā?
Jā, pirmais pēc sešiem tukšiem mēnešiem, jo lomas ir atceltas – Zakarija Berlīnes Vācu operā, Padre Guardiano Frankfurtes operā, mans pirmais Da Silva uz skatuves Verdi operā "Ernani" Antverpenē – visi atcelti.
Nākotne tātad jums ir pilnīgi nezināma?
Tā es neteiktu. Mans nākamais vēl neatceltais līgums ir ar Hamburgas operu aprīlī. Tā būs laba loma Vācu Nacionālajā operā "Burvju strēlnieks" – būšu sliktais zēns Kaspars, ko dziedāšu arī Rīgā. Tas ir nelabais. Kaspars ir līdzīgs Mefistofelim "Faustā". Gētes stāsts un "Burvju strēlnieka" stāsts ir līdzīgi un īsti vāciski – nepārdod dvēseli, labāk tici Dievam.
Varbūt arī šo kamermūzikas programmu sanāks dziedāt vēl kur citur?
Jā, Šūberta dziesmām esmu sācis gatavot dziesmu vakaru kopā ar savu draugu, pazīstamu pianistu Danielu Haidi, mēģinām gan Šūberta, Lista un Brāmsa dziesmas. Tagad tam ir laiks, kura man iepriekš nebija, tā ka šī koronakrīze ir iespēja radīt ko jaunu un varbūt nākotnē būšu par to pateicīgs šim laikam.
Daudzi mākslinieki šajā laikā apcer savu vietu dzīvē. Ko jūs bez dziedāšanas varētu citu darīt – būt skaņu režisors?
Jā, es izmācījos par skaņu režisoru, bet tas bija jau pirms trīsdesmit gadiem, uzreiz pēc skolas. Šodien tehnika ir stipri attīstījusies, pirmkārt jau no analogās uz digitālo, un es arī negribu ar to nodarboties, es gribu dziedāt un ceru to darīt. Taču daudzi mākslinieki tiešām šādu jautājumu sev uzdod, un ir žēl, ka viņos rodas šaubas; tā nav mūsu vaina, ka viss ticis slēgts un sajūtamies nekam un nevienam nederīgi. Bet tas ir smags pārbaudījums – nekrist depresijā un nesākt šaubīties.
Rīgā jūsu pianists būs Mārtiņš Zilberts.
Jā, esam jau strādājuši kopā, iestudējot "Faustu", un konsultējos ar viņu saistībā ar dažām ārijām, kuras ieskaņoju kompaktdiskā šeit, Rīgā, kopā ar Rīgas Festivāla orķestri. Kompaktdisks drīz iznāks, vien jānolemj, kad, jo man šķiet, ka iznākšanas dienā man ir jādzied – varbūt šeit, varbūt kur citur, bet man ir jābūt tajā brīdī klāt. Taču albums ir ieskaņots, un esmu par to ļoti priecīgs. Paldies Rīgas Festivāla orķestrim un Mārtiņam, ar kuru kopā sagatavoju Aļeko āriju, kas ir krievu valodā, kuru neprotu – Mārtiņš palīdzēja arī ar izrunu.
Jūsu uzvārdam "Bauers" klāt nācis arī "Kanabas".
Šo uzvārdu pieņēmu, jau ilgu laiku domājot par savu ģimeni – manas mātes dzimta nāk no Bohēmijas: tā ir Kanabas ģimene, Vācijā vienīgā. Redzēsim, vai šis uzvārds iedzīvosies,
katrā ziņā – vēlos izrādīt cieņu savas mammas dzimtai, kas muzikālajā ziņā man bijusi daudz nozīmīgāka par tēva dzimtu. Viņi bija bēgļi, kad nācās atstāt Bohēmiju pēc Otrā pasaules kara – viņi par to nežēlojās, un es viņus par to ļoti mīlu.
