Piedāvājam atskatīties uz mūsdienu Latvijas džeza mūzikas attīstību, kas klausītājiem jo īpaši interesanta bijusi laika posmā no 2010. līdz 2020. gadam.
ĪSUMĀ:
- 1990. gados džezs Latvijā tiek apgūts praktiski, mācoties no pieredzējušiem mūziķiem. Profesionālā izglītība attīstās pakāpeniski.
- Džeza pieejamība dažādos Rīgas mūzikas un naktsklubos izglīto klausītāju un ļauj mūziķiem socializēties, padara žanru populārāku.
- Latvijas džeza mūziķi var līdzvērtīgi stāvēt uz skatuves ar pasaules klases mūziķiem. Latvijas džeza mūzikas skanējums jāvērtē plašākā kontekstā.
- Džezs ir saistīts ar mūzikas tirgus pieprasījumu, kurā džeza mūziķi spēj izpaust savu unikalitāti.
- Mūzikas izglītībā liekāks uzsvars uz individuālo izpausmi.
2019. gada nogalē prestižajā ASV džeza žurnālā “Downbeat” starp labākajiem gada ierakstiem bija arī albums “Variations” – džeza avangards pianista Vjačeslava Gaņeļina, saksofonista Denisa Paškeviča un bundzinieka Arkādija Gotesmana izpildījumā. Skaņuplati izdeva pašmāju džeza mūzikas izdevniecība “Jersika Records”. Saņemtā atzinība tik tiešām ir ievērības cienīga – tā ir apliecinājums, ka džeza mūzika, kas ir cieši saistīta ar ASV kultūru un vēsturi, mūsdienās ir ieguvusi apbrīnojami plašu kontekstu. Un žanram tik svarīgais sociālkulturālais faktors mūsdienās vairs netiek atdarināts, bet kalpo kā analoģija, kā princips, kuru var pielāgot konkrētajai kultūrai, sociālajām grupām un teritoriāliem aspektiem. Vēl jāatzīmē, ka albums “Variations” ir analizējams desmitgades, iespējams, pat plašākā laika nogrieznī – Latvijas, Lietuvas un Baltijas mūzikas vēstures kontekstā.
Ir vajadzīgi vairāki komponenti, lai mēs varētu spriest par žanra – šajā gadījumā Latvijas džeza mūzikas – attīstību. Starp tiem, iespējams, vissvarīgākais ir laiks. Atskatoties uz iepriekšējo desmitgadi, tas ir bijis radošs laiks, kurā produktīvi izglītojušies kā mūziķi, tā klausītāji. Pēdējā desmitgadē viena gada laikā tiek izdoti vidēji 10 jauni džeza mūzikas ieraksti. Kādi ir bijuši priekšnosacījumi džeza mūzikas attīstībai? Vai jau varam runāt par tikai Latvijas džeza mūzikai raksturīgu skanējumu? Un šiem uz citiem jautājumiem atbildi meklējam kopā ar džeza mūziku saistītiem profesionāļiem – mūziķiem un pedagogiem – Indriķi Veitneru, Evilenu Protektori, Tomu Rudzinski, Tomu Poišu, Denisu Paškeviču un Miku Soloveju, lai kopā ieskicētu mūsdienu Latvijas džeza attīstībai svarīgus atbalsta punktus.
Profesionālā džeza izglītība
Lai izprastu laika perioda no 2010. līdz 2020. gadam radošumu, jāskatās vismaz trīsdesmit gadu agrāk. Jautāts, kas būtu svarīgākais un noderīgākais mantojums, ko mūsdienu Latvijas džezam mācīties no iepriekšējā laika posma, Toms Poišs, Ventspils Mūzikas vidusskolas džeza nodaļas vadītājs, atbild – pārliecību. "Tas, ko mēs (arī tie, kas tieši uz savas ādas kā mūziķi deviņdesmitos gadus nemaz nav izjutuši) varam no šiem, jau pagājušajiem laikiem mācīties, ir tas, ka, lai pa īstam kaut ko celtu, ir vajadzīgi stipri pamati un pārliecība,” pauž Toms Poišs. Evilena Protektore, džeza dziedātāja un pasniedzēja, skatās vēl tālāk – kā pirmos aizmetņus džeza izglītībai minot nelegālo radio staciju "Voice of America", kā arī muzikālos eksperimentos ieinteresētus mūziķus, kā, piemēram, Vadimu Viadro.
Latvijas džeza izglītībai pamati tika likti divtūkstošo gadu sākumā. Profesionālo džeza izglītības sākumu ieskicē Indriķis Veitners, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza katedras vadītājs un asociētais profesors, viens no džeza mūzikas izglītības aizsācējiem Latvijā. Viņš atceras, ka deviņdesmitajos varēja skoloties pie meistariem – Raimonda Raubiško, Vladimira Kalpakova, Gunāra Rozenberga, taču tas vairāk bijis praktisks treniņš.
Veitners stāsta: “Džeza izglītība aizsakās pakāpeniski – tālajā 1992. gadā ar 100. vidusskolu, 1997. – RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija) programmu, bet par profesionālo džeza izglītību mēs varam sākt runāt ar 2003. gadu un Rīgas Doma kora skolu. Skatoties tolaik uz stilistisko attīstību, jāatzīmē fanka popularitāte, kas bija saistīta ar grupu "Time After Time", un nākamais fenomens, kas joprojām vēl turpinās, ir bigbendu atdzimšana, kas aizsākās ar 2004. gadu. Kā viens no pirmajiem bigbendiem bija "Mirāža", tam seko "City Band" un visi pārējie bigbendi.”
Saksofonists, komponists un pedagogs Deniss Paškevics 2000. gados pārņēma Raimonda Raubiško organizēto saksofonistu meistarklašu vadību. “Mūsu mācībspēkos bija jau zināmie džeza metri Madars Kalniņš, Alvils Altmanis un citi. Tieši Staicelē notiekošās meistarklases bija tā vieta, kur savas muzikālās gaitas aizsāka daudzi šobrīd aktīvi jaunie džeza mūziķi,” atzīmē Paškevičs. “Apkopojot mūsu visu talantu un spēku, pakāpeniski radās mācību iestādes. Jāatzīmē Indriķa Veitnera, Ingas Bērziņas, Tāļa Gžibovska, Madara Kalniņa, Zigmunda Žukovska, Laimja Rācenāja, Viktora Ritova un milzum daudz vidējās paaudzes mūziķu devums, kuri bija lojāli jaunās izglītības idejas atbalstam un sākumam.
Un tikai tad mēs varam runāt par 2000. gadu otrās puses jaunajām zvaigznēm un džeza kolektīviem.”
Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļas absolventi tika sagatavoti kā profesionāļi, kas būtu spējīgi konkurēt ritmiskās mūzika lauciņā. Pirmajā Džeza nodaļas izlaidumā skolu absolvē tādi šobrīd aktīvi profesionāļi kā Rūdolfs Macats, Reinis Ozoliņš, Una Stade, Pauls Pokratnieks, Nauris Strežs un citi. Vairums pirmo absolventu augstāko izglītību devās iegūt ārzemēs, lai pēc tam atkal atgrieztos Latvijā un paši kļūtu par pedagogiem. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā Džeza nodaļa tika atvērta 2009. gadā.
Saksofonists, komponists Toms Rudzinskis, kurš pats ir pabeidzis Amsterdamas konservatoriju, saka:
“Iepriekšējā desmitgadē Latvijā atgriezās daudzi mūziķi, kuri iepriekš bija studējuši ārzemēs.
Tagad liela daļa no viņiem piedalās mācību procesā, dalās ar savu muzikālo vīziju gan ar skolniekiem, gan vietējiem klausītājiem un mūziķiem. Tas ir ļoti ātrs veids, kā Latvijas mūzikas skaņu bagātināt ar daudz dažādām ietekmēm un zināšanām, kas iegūtas tik muzikāli atšķirīgās vidēs kā Amsterdama vai Kopenhāgena.”
Klubu lietas un socializēšanās
Džeza mūzika izsenis ir saistīta ar socializēšanos – vai tas būtu labi pavadīts laiks uz deju grīdas, vai protestam pulcēti atbalstītāji cīņai pret nevienlīdzību, vai kaut kas stilīgs, iepriekš nedzirdēts un tādēļ interesants kā mūziķiem, tā klausītājiem. Divtūkstošo gadu sākumā uzplaukumu piedzīvoja arī džeza klubi – dažādas sesijas notika tādos klubos kā “Hamlets”, “Spalvas pa gaisu”, “Casablanca” un “Līze”, kā arī dažādos Denisa Paškeviča organizētajos pasākumos. Īpaši leģendārs klubs ir bijis “Līze” –
“Šķita, ka tā bija vieta, kur jebkurā brīdī var ieskriet, un tur kāds būs un spēlēs!” atceras Veitners.
“Viennozīmīgi Zagorska vadītais teātra klubs “Hamlets” bija katalizators, kurā mēs, jaunākā paaudze, satikāmies ar vecākas, pieredzējušas paaudzes mūziķiem. Un augām kopā savās spējās. Neaizmirsīsim par Vecrīgas klubu “Dizzy Jazz Club”, ''Sunny Terases'' džeza klubu, “BBāru”, sadarbību ar Mārtiņu Ķiberu un “Casablanca” komandu – tas viss ir 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā!” saka Deniss Paškevičs. Koncerti un džemsesijas bija neatsverami vērtīgas kā mūziķiem, dodot iespēju apmainīties zināšanām, tā arī iespēja klausītājiem gūt pirmo izpratni par džezu. Jolanta Gulbe, Raimonds Macats un Aivars Hermanis deviņdesmito gados daudz koncertēja, veidojot Latvijas džeza nākotni, uzsver Paškevičs. Arī viņu pašu deviņdesmito gadu koncertos un džemsesijās gūtā pieredze toreiz iedrošinājusi uzsākt džeza mūziķa karjeru un paralēli akadēmiskajai iegūt ar izglītību džeza mūzikā, studējot Igaunijā, Nīderlandē un Vācijā. Atgriežoties Latvijā, pats nodibina savas aģentūru un rīko pirmos ārvalstu džeza mūziķu koncertus. “Jāatzīst, ka 90. [gados] mēs bijām daudz saliedētāki nekā tagad. Tas nozīmē, ka jauna dekāde ir tikai sava ceļa sākumā. Tātad – ir, uz ko tiekties!” saka mūziķis.
“Padomju laikā džezs bija protesta mūzika, caur kuru postulēt savu individuālismu pret pastāvošo iekārtu.
Manai paaudzei džezs bija forša alternatīva oficiālajai klasiskajai videi, kā arī iespēja nopelnīt naudu. Tagad džezs ir individualizēts, radošs piedāvājums, bet, iespējams, nedaudz ir pazudusi tā romantiskā aura, kas bija kādreiz,” spriež Veitners.
Veitners arī piebilst, ka džeza skolu attīstība pavisam dabiski rada džeza modes vilni – tā tas ir bijis Centrāleiropā, kur skolas attīstījušās astoņdesmito gadu sākumā, un to varēja novērot arī pie mums. Džemsesijas un koncerti notika tādos klubos kā “JVLMA Studentu Klubs”, “Kabarē – gandrīz teātris”, “Pulkvedim neviens neraksta”, “Omas Briljants”, “Teātra bārs”, “Andalūzijas suns” “Piens”, galu galā arī “Trompetē” un “Pashkevich Jazz Club”, un citviet, pulcējot ne vien mūziķus un mūzikas studentus, bet arī klausītājus, kas, ļoti iespējams, iepriekš par džezu neko nezināja, bet džemsesijas apmeklēja labās atmosfēras dēļ.
Toms Rudzinskis, kurš laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam dažādās Rīgas koncertvietās regulāri organizēja džemsesijas, procesam piegājis ar menedžera azartu. Viņš saka: “Man bija interesantas visas praktiskās lietas: sarunāt organizatoriskās lietas ar bāra īpašnieku un mūziķiem, kuri spēlēs konkrētajā vakarā. Tāpat bija jāizdomā koncepts, kā šāds pasākums notiks Latvijā, kur džeza mūzikas un džemsesiju kontekstā vēl ir daudz darāmā. Interesants izaicinājums un uzdevums bija uzaicināt vietējos klausītājus apmeklēt džemsesijas, lai arī varbūt tur brīžiem tika atskaņota ne tik augstas kvalitātes mūziku, kā tas būtu koncertā. Džemsesija ir atvērts koncepts mūziķiem, kuri mācās un grib iemācīties spēlēt ar citiem, un šī ir arī iespēja apgrozīties mūziķu sabiedrībā.”
Viņš piebilst, ka laikā kopš 2000. gada ievērojami augusi klausītāju izpratne par džeza mūziku un tieši klausītāji vislabāk varēs novērtēt, kāds skanējums šobrīd piemīt Latvijas džezam. Rudzinskis uzsver, ka svarīgāk par stilistikas definēšanu būtu organizēt vietu vai iespēju, kur klausītājiem dzirdēt daudzveidīgās džeza izpausmes, lai cilvēks varētu organizēt pats savu personīgo ceļojumu mūzikā.
“Klausītājs ir audzis līdzi mūziķiem. Mana pieredze rāda, ka īstens klausītājs pieķeras savam mūziķim un uz ilgu laiku.
Mīlot būt mūziķa klātbūtnē, dzirdēt un izzināt noskaņas,” saka Deniss Paškevics, piebilstot, ka katrai mūziķu paaudzei ir sava auditorija.
“Džeza mūzikas leģendu koncerti Latvijā spētu iedegt aizrautības liesmu un nodot muzikālo stafeti kā vietējiem mūziķiem, tā klausītājiem, jo džezā ļoti liela nozīme ir tieši koncerta skaņai un pieredzei,” atzīmē Mikus Solovejs, saksofonists un džeza mūzikas apskatnieks. Šobrīd no leģendāriem džeza mūziķiem Latvijā ir uzstājušies, piemēram, Džošua Redmens (Joshua Redman), Brendfords Marsalis (Brandon Marsalis), Jans Garbareks (Jan Garbarek), Čiks Korea (Chick Corea), Kurts Rozenvinkels (Kurt Rozenwinkel) un citi.
Festivāls “Rīgas ritmi” pašmāju publiku iepriecina ar aktuāliem džeza kolektīviem vai uzlecošām zvaigznēm. Bet festivāls “Saulkrasti Jazz” un konkurss “Riga Jazz Stage” veicina starpvalstu muzikālās sadarbības. Savukārt festivālā “Skaņu mežs” programmā ir vieta avangarda džezam un improvizētai mūzikai. Tā, piemēram, “Skaņu mežā” ir uzstājies Rosko Mičels (Roscoe Mitchell), “Art Ensemble of Chicago” dibinātājs. Džezs skan arī reģionos. Lielāki un mazāki pasākumi – koncertsērijas un meistarklases – notiek ap mūzikas vidusskolām Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā un citviet. Kopš 2014. gada Latvijā ar dažādiem džeza koncertiem tiek svinēta arī Starptautiskā džeza diena. Pasākumu organizators, biedrība “Wise Music Society” koordinē arī īpaši džezam veltītu afišu/mediju jazzin.lv, kā arī nodarbojas ar mūziķu pārstāvniecību, piemēram, starptautiskajā mūzikas konferencē “Jazzahead!”.
Kā skan Latvijas džezs?
Jautāts par Latvijas džeza skanējumu, Deniss Paškevičs to iedala trīs posmos – tradicionālais džezs un bebop ēra; fankmūzikas atdzimšana; atvērtā improvizācija un brīvais džezs. Viņš norāda, ka interesanti pavērsieni notiek arī džeza, elektronikas un eksperimentālas mūzikas integrācijās. Viņš saka: “Mēs varam līdzvērtīgi stāvēt uz skatuves ar pasaules klases mūziķiem (ne tikai apmaksājot viņu rēķinus Latvijā), bet lielajā mūzikas okeānā izturēt starptautisku konkurenci!”
Un tomēr Paškevičs norāda arī uz to, ka par Latvijas džezam raksturīgo skanējumu runāt varēs vēl pēc laika, kad mūziķi un kolektīvi būs izauguši no vēlmes pierādīt savas spējas un salīdzināt sevi ar citiem: “Ir jāpaiet desmitgadei, lai atnāktu vīrišķība un muzikāls, intelektuāls briedums!”
“Latvijas džezs drīzāk ir kā mozaīka, kuras kopējo izskatu precīzāk un objektīvāk raksturot no lielākas distances.
Tas arī nozīmē to, ka visi ar savu darbu kopā veido Latvijas džeza skanējumu. Tie laiki, kad varējām runāt par vienu, katru valsti raksturojošu džeza virzienu, ir pagājuši,” saka Toms Poišs. Iespējams, Latvijas džezs būtu jāvērtē no vēl lielākas distances, starptautiskā kontekstā. Viņš turpina: “Ņemot vērā to, cik mūsu valsts ir maza, jebkurš atsevišķa mūziķa vai grupas radošs sasniegums ir ļoti būtisks. Ja mums ir kaut viens izcils free džeza ansamblis, viens izcils bigbends, tad mēs jau esam ļoti bagāti – tik mazi mērogi ir nišas žanram mazā valstī, un tik būtiski šādi elementi maina valsts džeza kopējo skanējumu!”
Evilena Protektore, kura ir arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas pedagoģe, izdala četrus virzienus, kā klausīties un vērtēt Latvijas džezu. Pirmkārt, joprojām ir aktuāla džeza tradīcija, kas dzirdama Latvijā skoloto mūzikā. Otrkārt, tradīciju ietekmē jauniešu vēlme būt mūsdienīgiem. “Jaunie mūziķi, protams, klausās modernāku mūziku, un viņi vēlas sevi izaicināt un sevi attīstīt soulmūzikā vai ritmiskā populārā mūzikā,” saka dziedātāja.
Kā nākamo viņa izceļ pēdējās desmitgades džeza eksperimentus ar tautas un etno mūziku – “Manuprāt, par to ir jāsaka paldies Mūzikas akadēmijai un festivālam “deciBels”, kas apvienoja Džeza nodaļu ar Etnomuzikoloģijas nodaļu, sākot eksperimentēt ar tautas mūziku.” Protams, savu muzikāli atšķirīgo pienesumu dod mūziķi, kas no studijām ārzemēs atgriežas Latvijā.
“Manuprāt, šobrīd Latvijas džeza vidē skaitliski ir visvairāk ļoti virtuozu un savus instrumentus pārvaldošu mūziķu kā jebkad Latvijas džeza mūzikā ir bijuši.
Daudz spilgtu saksofonistu, bundzinieku, kontrabasistu, starp citu, tas ir arī redzami cēlis Latvijas populārās mūzikas līmeni, jo daudzi džeza mūziķi veido pavadošos sastāvus redzamākiem Latvijas popmūziķiem. Šobrīd jau ar virtuozo spēli nevienu vairs nepārsteigsi, tagad ir jāiet dziļāk un tālāk. Ja runā par džeza valodu, tad kā vienu no spilgtākajiem mūziķiem var minēt Denisu Paškeviču, kura pēdējo gadu ieraksti liecina par radošo briedumu un sava rokraksta izveidi. Izcils instrumentālists ir saksofonists Gints Pabērzs, bundzinieks Artis Orubs; kontrabasists Staņislavs Judins ir spilgts piemērs tam, ka radošie meklējumi var notikt arī folkmūzikas, džeza un akadēmiskās mūzikas krustcelēs. Manuprāt, ļoti spilgti pēdējos gados sevi ir pieteicis arī saksofonists Kārlis Auziņš,” savos novērojumos dalās Mikus Solovejs.
2017. gadā Mareks Ameriks nodibināja džeza un improvizētās mūzikas izdevniecību “Jersika Records”, kas triju gadu laikā, mērķtiecīgi ierakstot džeza mūziku tās daudzveidībā, Latvijas džezam ir devusi iespēju izskanēt starptautiski. “Jersika Records'' ir kā medijs, kas cilvēkus iepazīstina ar dažādu mūziku. Mareks Ameriks veido arī savu, “Jersika Records” raksturīgo skaņu, organizē sesijas, kurās iekļauj daudzveidīgu mūziku plašā spektrā, šādi atstājot lielu iespaidu arī uz klausītājiem. “Jersika Records” ir iemantojusi klausītāju uzticību kā Latvijā, tā arī ārvalstīs.
Izdevniecība potenciāli varētu veidot Latvijas džeza improvizētās mūzikas identitāti,” spriež Toms Rudzinskis.
Biedrība “Riga Room”, kas dibināta ar mērķi attīstīt džezu Latvijā, veicinājusi dažādas starptautiskas sadarbības – tā, piemēram, albumā “Yours Faithfully” Deniss Paškevičs sadarbojas ar tādiem pasaulē atzītiem mūziķiem kā Kristians Franks (Christian Frank) un Ārons Parks (Aaron Parks) un citiem. Koncertos kā īpašie viesi piedalījušies tādi mūziķi kā Rendijs Brekers (Randy Brecker), Sīmuss Bleiks (Seamus Blake), Riks Margitza (Rick Margitza) un citi. Sākot ar 2019. gadu “Riga Room” izdod džeza albumus arī vinila formātā – kā pirmais ir “Asta in Madrid”.
Ir interesanti vērot, kā Latvijas džeza mūziķi savieno lokālo un starptautisko. Ar lielām darba spējām un plašu redzesloku izceļas 2012. gadā atjaunotais Kārļa Vanaga vadītais Latvijas Radio bigbends.
Tas mērķtiecīgi paplašina pašmāju auditorijas izpratni par džeza mūziku, veido starptautiskas sadarbības, kā arī veicina džeza oriģinālprogrammu veidošanu.
Īpaši pieminama ir 2016. gada programma “Mare Balticum” kopā ar trompetistu Džeimsu Morisonu (James Morrison), kas latviešu tautas dziesmas atklāja mūsdienīgā skanējumā – šādi parādot, ka muzikālo sakņu mantošana var notikt aktuālā, azartiskā veidā. Ar latviešu valodu kā savdabīgi skanošu instrumentu klausītājus ASV pārsteidz Ņujorkā dzīvojošā latviešu dziedātāja Arta Jēkabsone, kura 2016. gadā uzvarēja pasaulslavenajā Montrē Džeza festivāla konkursā. Savukārt Matīsa Čudara, Kārļa Auziņa, Ivara Arutjunjana trio albumā “Baltic” lokālais mantojums, tāpat kā sajūta “šeit un tagad Latvija” ir saklausāma frāzēs un nokrāsās, tās muzikālo domu neierobežo, gluži pretēji – veicina tās kāpšanu pāri teritoriālajām robežām.
Ko spēlēs jaunā džeza mūziķu paaudze?
“Ja runā par džeza popularitāti, tad šeit tik optimistisks es tomēr nebūtu. Džezs ir populārs, taču zem šī vārda katrs saprot kaut ko savu, un bieži vien džezs ir fona mūzika. Pieklājīga mūzika pieklājīgiem cilvēkiem. Nopietna džeza mūzikas valoda ilgtermiņā prasa niansētāku attieksmi un arī iedziļināšanos. Tas, ka Latvija ir akadēmiskās mūzikas lielvalsts, ilgtermiņā varētu atstāt iespaidu uz džezu, jo avangarda un brīvā džeza muzikālā valoda ir vairāk saistīta ar akadēmiskās mūzikas ilgtermiņa formām,” saka Mikus Solovejs.
Džeza mūzika izsenis ir bijusi cieši saistīta ar mūzikas tirgus pieprasījumu. Esot prasmīgi aroda meistari, džezisti ik reizi ir atraduši veidu, kā radoši attīstīt savu unikalitāti.
“Kā profesionāls mūziķis tu esi spiests rēķināties ar reālo situāciju mūzikas tirgū, bet tas savukārt attīsta radošumu. Bet tu nevari radīt ne no kā, vajag pamatus.
Ja ir pamati, uz tiem var radīt, ko vien vēlies,” pauž Indriķis Veitners, piebilstot – transformācijas stilistikā džeza vēsturē ir bijušas jau iepriekš.
Džeza mūzika ir devusi lielu ieguldījumu masu popmūzikā, esot iedvesmas, zināšanu avots, kā arī pašiem mūziķiem piedaloties popmūzikas šovu veidošanā. Skatoties pēc piemēra pasaulē, ietekmīgās dziedātājas Beyonce dokumentālajā koncertfilmā “Homecoming” izmantota arī aktuālā un talantīgā britu saksofonista Šabaka Hačingsa (Shabaka Hutchings) grupas “Sons of Kelmet” mūzika – šķietams sīkums, tomēr auditorija milzīga. Tajā pašā laikā džeza mūzika tuvinās mūsdienu klasiskajai mūzikai, aizgūstot, piemēram, minimālisma stilistikai raksturīgās izteiksmes formas, un otrādi – mūsdienu komponisti saraksta darbu, iedvesmojoties no džeza iespējām. Latvijas mūzikā piemērs būtu komponisti Matīss Čudars, Krists Auznieks, “Xylem Trio” – tiesa, viņi visi jau tuvojas vidējai paaudzei. No jaunajiem ar savu konceptuālo domāšanu būtu izceļams pianists-komponists Edgars Cīrulis, kura radošums, piemēram, albumā “AISMA” realizējas ne vien mūzikā, bet arī vizuālos un literatūras formātos, kā arī prasmīgā projektu vadībā.
“Pasaulē mūzikas izglītība šobrīd ļoti mainās. Lielāka loma ir mūziķu individualizētajai apmācībai, kas ir brīva no stilistikas, vairāk liekot uzsvaru uz radošumu, kompozīciju, ar domu, lai varētu atrast mūsdienu daudzveidīgajā mūzikas tirgū savu nišu. Tas prasa pilnīgi citu pieeju mācību satura uzbūvē un pedagoģijā, un šīs pārmaiņas patlaban ir lielākais izaicinājums Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā,” saka Veitners. Viņaprāt, nākotnē nebūs starpības starp stilistikām. Svarīga būs mūziķa kompetence un radošums.
Un tomēr arī jaunajā laikā nevajadzētu pazaudēt saikni tieši ar Latvijas džeza saknēm, kas jaunajiem mūziķiem dotu atspēriena punktu savas individuālās darbības veidošanai.
Toms Poišs novērtē audzēkņu zināšanas par aktuālo Latvijas džezā kā labas, tomēr Latvijas džeza vēstures zināšanas varētu būt labākas, un, iespējams, tas būtu jauns izaicinājums pašiem pedagogiem: “Šeit mums visiem ir daudz, kur vēl augt! Pasniedzējiem vairāk piedomāt pie tā, kā integrēt Latvijas džeza oriģinārepertuāru ansambļu nodarbībās, kā izstāstīt un pasniegt Latvijas džeza (un citu ritma mūzikas žanru) vēsturi, un studentiem vairāk sevi apzināties kā topošos Latvijas džeza mūziķus, un vairāk veikt izpēti par to, ko tad tas īsti nozīmē – būt latviešu džeza mūziķim.”
