Benefice

Andrés el Letón – 80. Ģitārists Andris Kārkliņš un flamenko

Benefice

Jubilārs Valts Pūce: Mākslas pamatuzdevums ir celt mūs uz augšu

Jubilāre Ingrīda Zemzare: Ja dzīvē ir kāda vērtība, tad tie ir draugi un māksla

Uzkrāt nekam nevajadzīgas zināšanas – tas ir hobijs. Jubilejas saruna ar muzikoloģi Ingrīdu Zemzari

"Kad vēl pasniedzu Mūzikas akadēmijā, vienmēr teicu saviem studentiem, ka ar zināšanām ir tā: to zināšanu kopumu, kas mums ir, var noslēgt ar riņķa līniju. Jo tā riņķa līnija ir mazāka, jo mazāk uz tās ir punktu, kas saskaras ar nezināmo," teic muzikoloģe, mākslas doktore, kamerorķestra "Kremerata Baltica" valdes locekle, izpilddirektore, kā arī UNESCO Latvijas Kultūras padomes priekšsēdētāja un Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece Ingrīda Zemzare. 31. janvārī viņai apritēja septiņdesmit. Muzikoloģe atzīst, ka vēl ļoti daudz gribētos uzzināt, jo viņas hobijs, kā pati smej, ir uzkrāt nekam nevajadzīgas zināšanas.

Anna Veismane: Kā jūs klausāties mūziku, un kā gadu gaitā mainījušies mūzikas klausīšanās paradumi? Kam jūs pievēršat uzmanību? Vai vispirms ir emocionālais lādiņš un pēc tam – analīze? Kā muzikologs vispār klausās mūziku?

Ingrīda Zemzare: Klausīšanās paradumi noteikti mainās. Pirmkārt, ārējo apstākļu ietekmē – ir milzīgi paplašinājušās iespējas klausīties dzīvu mūziku visādos labos atskaņojumos. Bet klausīšanās paradumi mainās arī paša cilvēka dzīves gaitā atkarībā no viņa nodarbes – es, piemēram, domāju, ka jūs, "Klasikas" veidotāji, mūziku klausāties ar pavisam citādām ausīm  nekā jebkurš cits. Manā muzikoloģes darbā interese par to, kā mūzika ir "uztaisīta" un kā tā sasniedz to iespaidu, kādu tā sasniedz, tātad interese par uzbūvi un veidu noteikti bija noteicoša jaunībā, kad pievērsos praktiski tikai jaunajai mūzikai: mani interesēja katrs jauns skaņdarbs un es gandrīz nemaz neklausījos ierasto repertuāru, jo tas man vienkārši neko daudz neizteica. Protams, bija pievēršanās īpašām tēmām, sevišķi disertācijas rakstīšanas laikā,

bet tad nāca mana liktenīgā satikšanās ar "Kremeratu". Tajā brīdī visi mani mūzikas klausīšanās paradumi pilnībā mainījās, un es kļuvu par tādu kā viena aktiera teātra skatītāju.

Man bija interesants viss, ko dara stīgu orķestris, par ko man nebija nekādas jausmas agrāk. Jā, biju dzirdējusi visus Tovija Lifšica atskaņotos latviešu jaundarbus, bet tā bija laime – strādāt ar orķestri "Kremerata Baltica", kas visu laiku nodarbojas ar būtiski jaunām interpretācijām. Tas man bija ļoti svarīgi un interesanti, bet tajā brīdī es laikam arī pārtraucu aktīvu "mūzikas klausītāja darbību" ārpus tiešajiem darba pienākumiem, un tā tas jau ir 25 gadus. Tā ka esmu ļoti švaks klausītājs. (smaida)

Ingrīda Zemzare un Gidons Krēmers

Trīs bēgšanas mēģinājumi un neviena basa

Pirms mūsu sarunas klausījos jūsu intervijas, kuras esat sniegusi "Klasikā", runājot gan par Tālivaldi Ķeniņu un Imantu Zemzari, gan Imantu Kalniņu, tāpat Paulu Dambi. Bet jūs gandrīz nekad neesat runājusi par sevi. Tādēļ jautāšu, kā nonācāt līdz muzikoloģijai? Kas lika izvēlēties mūziku kā savu dzīves ceļu?

Man vienmēr dzīvē ir bijuši ceļa rādītāji, un es nemaz neesmu tik ārkārtīgi varena un patstāvīga, kā dažreiz šķietu no malas. Mani ļoti ietekmē cilvēki, kas apkārt, mani sirsnīgie draugi. Absolūti arī neesmu no mākslinieku vai mūziķu ģimenes. Mana māte bija ārste, bet tēvs – inženieris ķīmiķis, izgudrotājs, un man vienmēr bija interese par jauno – ka drīz tiks izgudrots tas un šitais.

Mūziku es mācījos, jo tas piederēja pie labas "kinderštūbes". Ja meitenei jāmācās mūzika, tad jāmācās. 

Klavieres?

Klavieres, jā. Bija tik daudz interesantu lietu pasaulē, un iedomājieties – sēdēt pie klavierēm un spēlēt gammas!

Mani parasti pieķēra, ka uz nošu pults stāvēja grāmata. To jau nevar saukt par spēlēšanu: taisīju troksni un lasīju grāmatas.

Gammas vīlēju no viena gala uz otru un lasīju.

Un ko jūs lasījāt?

Vai dieniņ, visu ko! Visu Feihtvangeru pēc kārtas, visu "Forsaitu teiku", vai atkal Friča Bārdas dzejoļus. Man bija pilnīgs mišungs. Mana vecmāmiņa nāca no Vidzemes, un, kaut tajā brīdī viņa dzīvoja Zemgalē, bija īsta vidzemniece. Viņa man mācīja dziedāt, un tur bija viss juku jukām. Tur bija tādas brīnišķīgas ziņģes: "Un tā, un tā un tā es klīstu, un tā es mūžam klīdīšu, es miera dzīves nepazīstu..." Un turpat blakus bija Aspazijas dzejolis par pelēko smildziņu, dadzīša draudzenīti. Līdz asarām. Fricis Bārda, Aspazija, tautasdziesmas, ziņģes – viss tas kokteilis man bija galvā, un es par to ļoti priecājos. Bija jāspēlē, un es spēlēju. Laikam kaut kāds talants man bija, jo paturēja Mediņskolā uz astoto klasi. Bet sapratu, ka pianiste no manis nesanāks – man bija pilnīgi skaidrs, ka nekas tur nebūs. Taču

jau no bērna kājas es kaut ko mēģināju komponēt. Aizbraucu uz televīziju, kas toreiz atradās Pārdaugavā, "pieplēsos" pie Ģederta Ramana un teicu, ka gribu pie viņa mācīties kompozīciju. Viņš mani paklausījās un teica – labi!

Zināju, ka viņš strādā Dārziņos. Un es, nevienam neko neteikdama, aizgāju, izņēmu dokumentus no Mediņiem un visiem par lielu brīnumu aizgāju uz Dārziņskolu. Tas bija mans otrais bēgšanas mēģinājums, jo vienreiz to izdarīju uz ceturto klasi, kad ar saviem zīmējumiem aizgāju un iesniedzu dokumentus Rozentāla skolā, jo dikti gribēju zīmēt. Un tad mani mūzikas skolas skolotāji sameklēja manus vecākus un sākās liels tracis, ka tā nevar darīt, – sak, talants piektais un talants desmitais… Sabozos, bet uz iestājeksāmeniem, ko man beigās vajadzēja likt, tomēr neaizbraucu. Tātad Dārziņskola bija mans otrais mēģinājums, un tas man kaut kā gandrīz vai izdevās, bet veselu gadu mācībās bija robs, jo astotajā klasē Mediņos bija tikai klavieres – teorētiskie priekšmeti vairs negāja uz priekšu. Brīdī, kad man jāiestājas uz 9. klasi Dārziņos, saprotu, ka nezinu, kas ir četrbalsīgais salikums... Bija tāda Virdžīnija Burova – brīnišķīga būtne, lielā režisora Burova meita, kura man bija privātskolotāja. Un viņa saka tā: "Ārprāts, neviena basa, neviena basa!" Tā arī nesapratu, ko viņa no manis grib… Bet divās stundās viņa mani kaut kā uztrenēja, un es to eksāmenu noliku. Viņa absolūti neticēja, ka tas ir iespējams! Un tā es Dārziņos tiku. Un te es mācījos kompozīciju kopā ar tik mīļiem un jaukiem draugiem – Mārtiņu Braunu un Ungaru Savicki. Tagad esmu palikusi viena pati... Tas bija kaut kas! Es biju nonākusi tādā vidē…

Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē Dārziņskola pēc vienas ļoti kārtīgas, gudras, īstas skolas, kas ir 49. vidusskola, kur es toreiz mācījos.

Angļu valoda no pirmās klases, karnevāli, viss bija brīnišķīgi, bet tai pašā laikā tā bija tāda kārtīga skola. Un pēkšņi – brīvības pasaule, kurā visi zina, ko grib. Visi mani klasesbiedri bija motivēti, viņi zināja, ko viņi grib darīt dzīvē jau tagad! Un viņi to bija zinājuši jau sen, un es tagad tur esmu iemesta… Turpat mācās Imants Zemzaris, tikai klasi augstāk, un tur ir Pēteris Plakidis, kurš pēc tam gan pāriet uz konservatoriju, bet uztur ciešus sakarus ar mums visiem. Un es viņu vidū. Tur ir jaunrades vakari, kuros tiek spēlētas visas kompozīcijas, un tie, kas var, izstāda savus zīmējumus. Imants Zemzaris brīnišķīgi zīmēja. Un Pēteris Plakidis un Maija Krīgena pat atskaņoja vienu manu dziesmu ciklu, ko viņi bija uzskatījuši par labu esam. 

Bet! Harmonijā un arī tajā, ka "neviena basa", man bija vajadzīga palīdzība. Imants Zemzaris man daudz palīdzēja ar to "neviena basa" lietu.

Un beigās es tajā vidē vienkārši sapratu, kādam ir jābūt komponistam. Redzēju viņus dzīvus. Imantu Zemzari, Mārtiņu Braunu, tur bija Juris Karlsons, drusku vēl klases augstāk par mums. Pēteris Plakidis. Es atkal nonācu vidē, kur pēkšņi sapratu… Vienkārši sastājās vērtību skala.

Tāda iekšējā paškritika? 

Labāk pirmais ciemā, nekā otrais Romā. Tā doma man nostrādāja. Ļoti. Un tas bija mans trešais bēgšanas mēģinājums.

Domāju – nē, nekāda komponiste es nebūšu, necackāšos ar tādām lietām, kur es būšu kaut kur... tur. Sapratu, ka tā lielā talanta, kas citiem ir, man vienkārši nav – acīmredzami. Un ka mani šausmīgi interesē māksla kā tāda. Savam mākslas vēstures skolotājam Aivaram Kalvem atklāju visu savu dvēseli. Es viņam saku – gribu mācīties mākslas vēsturi un ko tur vēl visu ko. Viņš man saka: zini ko, mākslas vēsture ir tāda lieta, ko tu varēsi iemācīties jebkurā laikā. Bet tā, kā to pasniedz mūsu akadēmijā, tam nav pilnīgi nekādas jēgas. Ja tu vispār to gribi darīt, tad tev jābrauc studēt uz Ļeņingradu. Bet vispirms pabeidz vienu lietu līdz galam – to, kas tev šobrīd ir. Kompozīcija bija pie Muzikoloģijas nodaļas, un mākslas teorija – tas  viss jau ir ļoti saistīts. Tā ka

mans trešais bēgšanas mēģinājums atkal neizdevās, un es nonācu konservatorijā...

Pēcāk nonācu aspirantūrā, Ļeņingradas slavenajā institūtā, un tā atkal bija jauna vide, tas bija pilnīgi cits līmenis! Ļoti lepojos ar to, ka viens no manas disertācijas oponentiem bija Leo Normets no Igaunijas, bet otra oponente bija Valentīna Džuzefovna Konena. Tā bija dāma, kurai vecāki bija 1905. gada revolucionāri, kas aizbraukuši uz ārzemēm. Viņa bija beigusi Džuljarda skolu un mācījusies džezu, ko viņa tiešām ļoti labi arī zināja. Bet viņa atbrauca celt jauno padomju dzīvi – tās šausmas viņa mierīgi kaut kā pārlaida, bet beidzot atgriezās pie muzikoloģijas. Viņa ar saviem rakstiem bija ļoti liela autoritāte, un biju ļoti lepna par viņas ļoti pozitīvo recenziju. Tas man bija ļoti svarīgi. Jo man tā disertācijas tēma, cilvēku valodā runājot, bija par vieglās mūzikas ietekmi uz akadēmisko mūziku 20. gadsimta pirmajā pusē. 

Diezgan slidena tēma padomju laikā.

Nebija tik traki. Bija vēl 1979. gads. Tā ka man tā muzikoloģija bijusi ar tādiem sānlēcieniem: vienmēr esmu gribējusi nolēkt no tās, bet nekas nav izdevies, tepat esmu.

Ingrīda Zemzare

Cilvēks gudrāks nekā mašīna

Vai tieši satikšanās ar Pēteri Plakidi, Imantu Zemzari un vēl citiem Dārziņskolas laikā ietekmēja jūsu interesi par latviešu laikmetīgo mūziku? Jo visu laiku tā jums reāli bijusi blakus. Tāpat arī Pauls Dambis un visas grāmatas, kas jums tapušas. Tā bija izzināšanas kāre? Kāpēc tas jaunais bija svarīgs un bija svarīgi rakstīt par jauno?

Jā, protams! Man vienkārši bija interesanti sastapties ar to jauno un mēģināt saprast, kāds viņš ir un kāpēc viņš tāds ir.

Mani vienmēr interesējis, kāpēc mūzika izveidojas tāda, kāda tā ir. Protams, tas ir ļoti slidens temats, un to jau nevar ne pierādīt, ne pateikt. Un tas nav arī izstāstāms. To pierāda mana absolūti muļķīgā diplomdarba tēma.

Mācījos pie brīnišķīgā profesora Oļģerta Grāvīša, kurš bija milzumliels zinātājs  latviešu mūzikā – viņš zināja visus sīkākos datumus, kuros Dziesmu svētkos kas noticis. Man nekad neviens cipars galvā nav turējies. Viņš gribēja, lai rakstu par Jāni Mediņu. Bet tobrīd biju aizrāvusies ar informatīvajām tehnoloģijām, kuras tolaik vēl bija bērnu autiņos, un man šausmīgi interesēja viss, kas notiek tajās lielajās skaitļošanas mašīnās. Bet nu – man tā tēma ir Jānis Mediņš. Es pati sapratu, ka tas ir stulbi, bet domāju – nē, man kaut kā tas ir jāsavieno, nevaru taču darīt pāri Oļģertam Grāvītim, ja viņš man to Jāni Mediņu ir ieteicis.

Un tagad klausieties uzmanīgi. "Matemātisko datu pielietojamība melodijas intonatīvo struktūru analīzē". (smejas) Jūs varat kaut ko tādu iedomāties?! Absolūtas muļķības.

Netālu no stacijas bija skaitļošanas centrs – tik liela kā "Klasikas" studijas telpa, kur mēs tagad runājam, un šāda telpa piebāzta ar milzu kastēm – tas bija viens dators. Tur varēja uztaisīt algoritmu, to ievadīt un dabūt ārā kaut kādus parametrus.

Tātad tur ievada Jāņa Mediņa dziesmu melodijas, bet dabū ārā... jā, kas tad tur ir? Nekā tur nav. Vārdu sakot, galu galā tad jau var pateikt tikai to, ka vasarā ir siltāks nekā ziemā.

Jo tad, kad tu to meldiņu nospēlē, jau pēc pirmās reizes tev viss ir skaidrs. Un ar to milzīgo, milzīgo mašīnas analīzi tu beidzot dabū ārā tieši to, ko pats esi momentā saklausījis.

Jo pieredze un intuīcija tev pasaka nesalīdzināmi vairāk – turklāt uzreiz! – par mašīnu, kura tikai izanalizē to visu.

Bet es to visu godīgi izdarīju, saskaitīju, un profesore Krasinska šausmīgi priecājās, ka es esot bijis vienīgais cilvēks, kurš eksāmenā ir kaut ko spēlējis un dziedājis. Es patiešām tur kaut ko rādīju priekšā. Bet es jau pati ļoti labi zināju, ka tas viss ir šķērsām, – nebiju nekāda muļķe. Bet nu – diplomdarbs ir diplomdarbs, es to visu izdarīju un arī aizstāvēju, bet tieši no tā brīža līdz pat šim mirklim man nav nekādas ticības sociālajām zinātnēm, jo esmu tam izgājusi cauri.

Neuzticos statistikai un aptaujām – cilvēks ir daudz ietilpīgāks un gudrāks, viņš uzreiz var izdarīt savus secinājumus.

Man bija diezgan grūti tajā pasaulē, kur tam bija milzīga nozīme, – sevišķi pagājušā gadsimta beigās sociālās zinātnes bija pārņēmušas pilnīgi visu. Mazliet tas turpinās arī citās mākslās, mūzikā, man liekas, vai tikai tas nav mazliet noplacis.

Jūs esat fiksējusi savu laiku – savu kolēģu komponistu laiku. Vai ir tādi skaņdarbi, kas jūs savulaik ir emocionāli satricinājuši? Varbūt joprojām tie ir tādi, kurus nevarat vienaldzīgi klausīties.

Te nākusi klāt vēlāko gadu pieredze – mani var satricināt pilnīgi jebkura mūzika, ja tai ir satricinošs izpildījums. Esmu iemācījusies izjust un novērtēt milzīgo starpību. Tāpēc arī man grūti klausīties koncertā kaut ko, kas mani ne sevišķi interesē, ja izpildījums nav tāds, kura dēļ es būtu gatava to pārdzīvot. Tas tomēr ir svarīgākais.

Piemēram, Gidons Krēmers mani pārsteidz katru reizi no jauna. Ir reizes, kad kādā tūrē viņu vienā programmā noklausos sešas reizes, un katru reizi ir kas citāds – atrodu ko tādu, ko iepriekš nebiju redzējusi. Un tas mani uzrunā.

Protams, ir bijuši milzīgi atklājumi – piemēram, tas pats Kančeli, tas pats Arvo Perts, kurš savulaik bija pilnīgi citādāks. Tolaik mēs visi mācījāmies Mūzikas akadēmijā, un ko tikai tur nedarījām kopā ar Hārdiju Lediņu un citiem draugiem ārpus mūzikas. Taisījām mūsdienu mūzikas festivālus – vienreiz mūs par tā sarīkošanu gandrīz izsvieda no konservatorijas: bija uzaicināts Aleksejs Ļubimovs un Tatjana Grindenko, Gidons Krēmers – Mākslas akadēmijā viņi spēlēja apbrīnojamā Silvestrova darbus. Kāds tur dedzināja papīrus vai svecītes, un sacēlās skandāls, ka tas kāds grib kaut ko aizdedzināt.

Vai arī Anglikāņu baznīcā skanēja Knaifela kordarbs, kur publikai bija jādzied līdzi. Vārdi bija uzrakstīti uz lapiņām, bet kāds tīšām vai netīšām tās lapiņas no balkona nobēra zemē. Bet piesējās man – ka esmu kādas proklamācijas kaisījusi.

Daudzi šodien nevar iedomāties, cik šausmīgi dīvaini laiki tie bija. Ārkārtīgi interesanta dzīve ir bijusi arī tajā laikā, ko visi gatavi aizmirst un paslaucīt zem paklāja. 

Simfoniskās idejas cilvēks

Ar lielākiem atklājumiem pilna. Tāds noteikti bija arī Tālivaldis Ķeniņš – Latvijā mēs viņu iepazinām tieši caur jūsu grāmatu, caur jūsu rakstiem.

Jā, viņš bija ļoti interesants cilvēks, aizrautīgs. Viņa mūzika ir tāda koncertiska. Tas man bija drusku pret straumi. Es to visu saprotu, bet koncerts kā tāds mani no sirds neaizrauj – kā žanrs man tas nav tuvs.

Esmu simfoniskās idejas cilvēks – man patīk vienotā ideja, kas attīstās, bet koncertiskumā ir tāda zināma izrādīšanās, gribi vai negribi, bez tā tas nav koncerts. Un mani tas īsti neuzrunā.

Lai gan – nekad nesaki nekad. Šostakoviča Pirmais koncerts nav aizmirstams, ja esi to dzirdējis, piemēram, Martas Argeričas izpildījumā. (..) Bet esmu iemācījusies pieņemt arī koncerta žanru, lai gan pēc būtības Mālera simfonija saista mani vairāk. Man arī liekas, ka latviešu klausītājs vairāk veidojies uz vācu mūzikas bāzes, kurā ir tas nenosakāmais – salīdzinot ar franču mūziku, kur ļoti svarīgs ir žests, ritms un tēls, tajā ļoti svarīga ir iekšējā satura attīstība. Un man tas vāciskais ir kaut kā ļoti, ļoti tuvs un no sirds patīk.

2014. gadā tapa grāmata "Latviešu mūzikas kods". Pagājuši astoņi gadi. Kāds šobrīd, jūsuprāt, ir latviešu mūzikas kods situācijā, kad esam daudz vairāk atvērti dažādām pasaules tendencēm, pasaules apritei. 

Grūti atbildēt uz šo jautājumu. Ar to ir mocījušies visi pēc kārtas, un Tālivaldim Ķeniņam vienmēr patīk atgādināt, ka

profesors Vītols esot vienmēr prasījis: ''Un kā latviski skan Remažora gamma?'' Vītolam jau bija vēl tādi politnekorekti izteikumi. Viņš teica – lai labi spēlētu vijoli, ir jābūt vismaz ebrejam. Un abos šajos izteicienos kaut kas ir.

Kā latviski skan Remažora gamma un tai pašā laikā – šī sestā izjūta, kas ļauj labi spēlēt, tā kaut kā ir īpaši izkopta izjūta vienai nācijai. Visi lielākie, izcilākie vijolnieki [ir ebreji]. Tāpat kā izcilākie tenori ir itāļi. (..) Tas, ko mēs uztveram kā latvisku, nav lāgā pierādāms. Piemēram, kāpēc mēs mīlam savas klasiskās kora dziesmas, kas skan Dziesmu svētkos? Emīls Dārziņš, vai dieniņ! Bet kas tur īsti ir? Zināmā mērā – Pēterburgas skola, vācu korāļi. 

Vēl arī vārdi, dzeja.

Tas ir atsevišķs jautājums. Ja jūs paklausāties somu mūziku, kuriem ir apmēram tāda pati kultūrtelpa, kas latviešiem. Un tas pats laiks. Ja nebūs vārdu, jūs nepateiksiet, vai tās ir latviešu dziesmas vai somu. Jo to skanējums mums ir tuvs un mīļš, un to mēs pieņemam kā savu. Līdz ar to katrā laikmetā ir drusciņ savs latviskums. Un tas, ko latvieši uzskata par savu etalonu… Vienu brīdi tas bija Imants Kalniņš. Vienkārši tad, kad ir liels talants, viņu tā kā absorbē.

Milzīgs melodiķa talants bija Mārtiņam Braunam. Ārkārtīgs spilgtums! Es nezinu nevienu citu autoru, kurš būtu tik spilgts un pilnīgi dažāds!

Imantam Kalniņam mēs vienmēr pateiksim, ka tas ir viņš – pēc  pirmajām divām taktīm, pēc ritma. Braunam nekad nezināji, ko viņš izstrādās nākamajā mirklī. Un tu viņu pazīsti, viņš iebaksta burtiski savās klavierēs tos divus akordus, un viss – tas ir Mārtiņš! Tā ir milzīga, spēcīga individualitāte. Bet par to latviskumu – es nezinu, kā ir ar to Remažora gammu. Un kādu latviskumu var piesiet Rolandam Kronlakam vai vēl kādam? Tā ir mūzika, kurai ir pilnīgi citi mērķi, citi uzdevumi – tai nav uzdevuma, kas visu laiku bijis aktuāls mums kā mazai nācijai – aizsargāt, saglabāt. Pašsaglabāšanās instinkts un iekapsulēšanās – tas viss, kas mums bijis svarīgs, ir atstājis pēdas, un mēs gribam mūzikā saklausīt kaut ko, kas mums pasaka, ka – jā, te mēs esam, te mēs stāvam, mēs citādi nevaram. Pēteris Vasks, piemēram. Viņa mūzika ir kā sprediķis. Tas vienmēr ir liels, pārcilvēcisks vēstījums par kaut ko. Un tas ir brīnišķīgs! Uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja viņa Otrais vijolkoncerts "Vakara gaismā" – tāpat kā "Tālā gaisma". Jūs jautājāt, kas mani pēdējā laikā satriecis. Man liekas, ka šis Pētera Vaska Otrais vijolkoncerts, ko ar "Sinfonietta Rīga" spēlēja Hugo Tičati. Tas ir tas lielais vēstījums, uz ko nepretendē jaunākās paaudzes komponisti. (..)

Dzīve kļūst tāda mazliet margināla. Mums dzīvē nav tādu lielo mērķu – tie ir margināli. Bet tas nav tikai ar mūsu komponistiem.

Piemēram, Andrjus Žlabis, Amerikā dzīvojošais lietuviešu komponists, Gidonam Krēmeram uzrakstījis ļoti skaistu vijolkoncertu piecās daļās. Gidons to ļoti labi interpretēja, bet tas darbs ir tāds, kurā nav piesātinātā lidojuma un mērķa uz kaut ko. Bet, piemēram, Imants Zemzaris bija lielā sajūsmā par šo Žlabja vijolkoncertu, Imantam ļoti patika – viņš saka, ka to izjūt kā mūsu laiku ļoti labi raksturojošu darbu. Un Imants to izjūt kā komponists. Acīmredzot kaut kas tur ir, ko es varbūt nevaru līdz galam saskatīt. 

Bet varbūt tieši jūs meklējat mūzikā to pārcilvēciskoto, eksistenciālo, varbūt tieši jums tas ir svarīgi? Tas, ka šī dimensija tajā mūzikā ir.

Var jau būt. Varbūt tāpēc es arī neesmu pārāk liela operas mīlētāja, kaut man ļoti patīk Vāgners un Kalniņa "Spēlēju, dancoju" – tur, kur ir tās vērtības. Ļoti patīk arī īstās, klasiskās romantiskās operas, kas ir sava žanra šedevri. Kā ar Pēteri Plakidi savulaik vienojāmies, ka ir trīs ģeniālas operas –  "Rigoleto", "Karmena" un "Pīķa dāma". Kad ir labs izpildījums, tad viss ir labi.

Draugi, māksla, ceļošana

Ir kaut kas, ko jūs pati vēlētos dzirdēt? Kādu mākslinieku? Vai aizbraukt uz kādu īpašu vietu? Vai varbūt izlasīt kādu grāmatu? Ko jūs pati sev novēlētu – kas būtu tas, ko ļoti gribētos izdarīt?

Mana vienīgā kaislība dzīvē ir ceļošana, mani interesē viss, ko redzu, mani interesē sabiedrība, kur es nokļūstu. Vislielākais kultūršoks ir bijusi Meksika, tā ir civilizācija, kas nav pazaudējusi savu izcelsmi. Tik brīnišķīgi muzeji gan Mehiko, gan Verakrusā! Es tik brīnišķīgus muzejus nekur citur neesmu redzējusi. Un gluži otrādi – esmu arī Āzijas fans, man ļoti patīk šīs senās kultūras. Varu blandīties pa Ankorvatu ar tādu sajūsmu, vai priecāties Ķīnā par kādu vecīti, kas stāv un ar otu uz asfalta glezno hieroglifus, un skatās, kā vējš viņus nopūš. Kaut ko tādu es tiešām pārdzīvoju un saprotu. Bet ir palicis viens nepiepildīts sapnis, ko es acīmredzot esmu nokavējusi. Es visu mūžu esmu gribējusi uz Āfriku.

Kāpēc nokavējusi? Tagad tieši būtu īstais laiks. 

Man liekas, ka tagad tur ir tāda jezga... Bet patiesībā es jums pateikšu vienu lietu:

ja dzīvē ir kāda vērtība, tad man tās ir divas. Tie ir mani draugi un māksla.

Man ir tā laimējies, ka, izņemot vienu sirsnīgu bērnības draudzeni no pamatskolas laikiem, pārējie iemieso vienu un to pašu – viņi ir mākslinieki un mani draugi. Tas uztur to garu. Un vēl – ir brīnišķīgi, ja tev apkārt ir jauni cilvēki. Vienmēr satiecies ar jauniem cilvēkiem, – tas dod enerģiju dzīvot un skatīties uz pasauli tā, ka tur ir vēl ļoti daudz nezināma. Kad vēl pasniedzu Mūzikas akadēmijā, vienmēr teicu saviem studentiem, ka ar zināšanām ir tā:

to zināšanu kopumu, kas mums ir, var noslēgt ar riņķa līniju. Jo tā riņķa līnija ir mazāka, jo mazāk uz tās ir punktu, kas saskaras ar nezināmo.

Jo lielāks ir laukums, ko aptver šī līnija, jo daudz vairāk ir punktu uz šīs līnijas, kas saskaras ar nezināmo, kas apkārt. Jo vairāk tu zini, jo lielāka ir interese par visu, kas notiek blakus, jo tu momentā uzduries kaut kam, kas ir ļoti interesants. Tā ka pasaule ir brīnišķīga un ļoti daudz ko vēl gribētos uzzināt.

Uzkrāt nekam nevajadzīgas zināšanas – tas ir hobijs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt