Uldis Mākulis – latviešu kultūras alķīmiķis Šveicē

Pirms pāris dienām Cīrihē  izskanējis un vēl turpina rezonēt grandiozais koncerts “Terra Choralis [LV-CH]”, kurā vairāk nekā 200 dziedātāju, diriģentu un mūziķu apbūra Šveices publiku  ar izcilu latviešu kormūzikas izpildījumu. Idejas autors un galvenais organizators šim vērienīgajam pasākumam, kurā skaļi izskanējis Latvijas vārds,  ir Cīrihē mītošais Uldis Mākulis, kurš Šveicē dzīvo jau 21 gadu.

Viņš  ir no tiem, par kuriem jābrīnās – nu kā tik daudz viens cilvēks var iespēt! Uldis ir kā latviešu kultūras dinamo mašīna un starmetis. Animācijas festivāls, kormūzikas koncerti, Raiņa un Aspazijas popularizēšana, izstādes, literārie un kino vakari – grūti aptvert visas daudzās jomas, kurās Uldis “ir iekšā”, turklāt pa īstam. Viņa lielā pārliecība – latviešu kultūra nepieder tikai mums, tā ir jārāda un jāpopularizē.

Nedēļu pirms “Terra Choralis [LV-CH]” viņš  piedalījies lielā literatūras festivālā, nedēļu pēc, Lāčplēša dienā, filmas "Melānijas hronika” Šveices kino pirmizrādē  vadīs sarunu ar galvenās lomas tēlotāju Sabīni Timoteo, bet šonedēļ Uldis vēl lido iepriekšējās nedēļas nogales pasākuma gaisotnē.

4. novembrī pasākuma laikā Uldis saņēma arī  Latvijas Nacionālā kultūras centra goda rakstu par ilggadēju un radošu ieguldījumu Latvijas kultūras popularizēšanā, Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un attīstībā Latvijā un ārvalstīs.

 

Nevārīties savā sulā

“Tā jau šķiet – tikai  divu dienu pasākums, kas pazib tik ātri, bet  tam apakšā ir daudzu čaklu rūķīšu darbs pusotra gada garumā,” smejas Uldis, kurš pa ilgiem mēnešiem  nolēmis vienu dienu atpūsties mājās un laimīgs pieņem neskaitāmus apsveikumus un pateicības vēstules, joprojām gremdējoties neaprakstāmajās sajūtās.

Aizvadītās nedēļas nogalē Šveices pilsētās Kūrā un Cīrihē izskanēja koncerts “Terra Choralis [LV-CH]”, kas bija veltīts Latvijas valsts simtgadei un Šveices Konfederācijas 170. gadadienai. Izpildot desmit Latvijas un desmit Šveices kormūzikas skaņdarbus, koncertā piedalījās 205 dalībnieki no vairākām Eiropas valstīm – Cīrihes latviešu koris “Balts”, kā arī dziedātāji no citiem latviešu diasporas koriem – “Latve” (Parīze), “Laima” (Minhene), “Laipa” (Oslo),  “Ziemeļjūra” (Hāga), Vīnes latviešu kora.

Šveices pusi pārstāvēja projektu koris  “choR inteR cultuR” un Lencburgas bērnu koris “Lenzburger Kantorei”, Latviju – jauktais koris “Sōla” diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā. Īpašie viesi ar speciālo programmu  – mākslinieki, kas moderni un radoši interpretē tradicionālo muzikālo kultūras mantojumu – grupa “Tautumeitas”  no Latvijas un mūsdienu jodelēšanas meistars Kristiāns Cēnders no Šveices.

Uldim doma par šādu simbiotisku pasākumu sākusi “dīgt” 2017. gada sākumā, tuvojoties Dziesmu svētkiem:  “Tad sapratu, ka gribu ne tikai uzpurināt mazliet panīkušo Cīrihes latviešu kori “Balts”, bet nāca apjausma,  ka man šis Latvijas stāsts, mūsu valsts simtgade, caur dziesmām jākontekstualizē kādā īpašā notikumā.

Man likās būtiski ne tikai “vārīties savā sulā”,  tā būvējot jaunas robežas – es vēlējos iesaistīt Latvijas mūzikas interpretēšanā arī šveiciešus.

Tāpēc arī nosaukumā “Terra Choralis” ir šīs kvadrātiekavas – [LV-CH]. Kvadrātiekavas – tas ir skaidrojums, un to var arī bezgalīgi papildināt, interpretējot jaunas kultūras.”

 

Šveicieši dzied no galvas “Saule, Pērkons, Daugava”

 

“Terra Choralis [LV-CH]” sagatavošanas procesa sākumā Uldis sācis meklēt partnerus un atradis interesantu Šveices projektu kori „choR inteR cultuR”. Interesantu tajā ziņā, ka koris katru gadu velta kādas citas tautas kultūrai. Uldim izdevies pārliecināt kora diriģentu šo gadu pavadīt Latvijas zīmē, un šveicieši viesu statusā pabija arī Dziesmu svētkos, piedzīvojot tradīciju, kuras saknes patiesībā meklējamas vāciski runājošas zemēs – tikai šeit šī tradīcija ir nonīkusi, bet Baltijas valstīs – zeļ un dzīvo.

Uldis piebilst:  “Man interesants šķiet fakts, ka šie “Sängerfest”, kā tos šeit sauc, ir senāki par nacionālām valstīm, taču tie ir kā priekšvēstnesis nacionālam briedumam. Arī Latvijā tie pastiprināja domu, ka  mums ir jādibina sava valsts šajā pasaules un Eiropas politiskajā gadatirgū.”

Uldis gan uzreiz precizē, ka “Terra Choralis” nekādā gadījumā nav nekādi “mazie dziesmu svētki” vai to samazināta kopija, tā esot iespēja vienkārši satikties, saprasties un iepazīt vienam otru caur mūziku: “Varat iedomāties, kādas man bija sajūtas šī gada jūnijā Lugāno  pilsētā Rainim un Aspazijai veltītās jaunās ekspozīcijas atklāšanā  – dziedājām  “Saule, Pērkons, Daugava”, un man blakus šveicieši to dziedāja no galvas!”

Vēl viena vēlēšanās bijusi kliedēt  iesakņojušos priekšstatus un aizspriedumus par šķietami tālām un svešām Austrumeiropas valstīm,  dāvinot publikai un dziedātājiem jaunas atklāsmes: “Šveices kontekstā tas bija liels koncerts, un mana vēlme bija, lai koncertā skan “tīra manta”, tīrs latviešu koris, tīras latviešu tradīcijas esence vai drīzāk – labs asorti.  Tāpēc es ļoti priecājos, ka man bija iespēja strādāt ar jaukto kori “Sōla” un tā māksliniecisko vadītāju Kasparu Ādamsonu, šis koris viennozīmīgi ir vārti uz Latvijas kormūziku un mūsu izcilo mantojumu un laikmetīgo mūziku. Koris brīnišķīgi izpildīja Pētera Vaska “Māti Sauli”, Jēkaba Jančevska “Atsalumu”. Pēc tam dzirdēju publikas sajūsmināti pārsteigtās atsauksmes – vai tiešām tā ir kormūzika, vai tāda var būt kormūzika? Jo šejienes klausītājiem nav tādas pieredzes un apjausmas par kormūzikas iespējām kā Latvijas klausītājiem. ”

 

 

Publika sveic ar stāvovācijām

Koncerts Cīrihes koncertzālē “Tonhalle Maag” bija pilnībā izpārdots,  pēc koncerta publika dalībniekus sveica ar stāvovācijām. Lūk, dažas no šveiciešu atsauksmēm, ko saņēmis Uldis vēstulēs un kas tika rakstītas interneta forumos:

“Liels paldies, koncerts bija brīnumskaists, programma – tik dažāda, izpildījums – svaigs, profesionāls, trūkst vārdu! Visi bijām sajūsmā, jau gaidām nākamo pasākumu!”

“Mūsu ģimene šodien bija koncertā. Tas bija patiesi skaisti un dziļi aizkustinoši. Mūs iespaidoja augstā muzikālā kvalitāte, aizrāva mākslinieku dziedāšanas un muzicēšanas prieks. Mazliet melanholiskās dziesmas un lirika ir neaizmirstamas! Uzzinājām daudz jauna par jūsu zemi un kultūru.”

“Paldies, ka latviešu kora dziedātāja mani pārliecināja nākt, koncerts bija izcils!”

“Labākais dziesmu koncerts, kuru esmu dzirdējusi klātienē! Un es esmu melomāne ar augstām prasībām, mani nav nemaz tik viegli apburt.”

 “Liels paldies par tik brīnišķīga koncerta organizēšanu!  Neoficiālā daļa ar grupu “Tautumeitas”  mums arī ļoti patika.”

“Paldies par aicinājumu apmeklēt koncertu. Programma bija ļoti interesanta, ļoti izdevies latviešu un šveiciešu kora dziesmu salikums. Apbrīnojam diriģentu spēju tik lieliski pārvaldīt tik daudz dziedātāju! Īpaši mūs sajūsmināja koris “Sōla” no Latvijas.”

Savukārt Šveices dziedātāji asarām acīs nākuši pēc koncerta pateikties par iespēju un apskāvušies. “Zinot šveiciešu atturību, uztveru to kā augstāko atzinību,” Uldis neslēpj aizkustinājumu.

Jāpiebilst, ka  koncertā dziedātās dziesmas tika izdotas īpašā nošu krājumā, lai tās varētu mācīties un dziedāt arī turpmāk (latviešu dziesmu  vārdus vāciski tulkojis un atdzejojis Rīgā dzīvojošais vācu dzejnieks un tulkotājs Matiass Knolls).

Savukārt daudz plašāk koncerts izskanēs 9. decembrī, jo koncertierakstu veica Šveices sabiedriskā radio kultūras kanāls, ļaujot to dzirdēt daudziem tūkstošiem klausītāju.

Nu jau var arī pačukstēt, ka arī nākamgad lielajā koncerthallē skanēs latviešu kormūzika, jo pēc koncerta Uldim bez vārda runas piedāvāts un rezervēts datums nākamā gada novembrī.

“Man bija svarīgi puspavērtajās klausītāju apziņas durvīs ielikt savu latvieša kāju un pateikt – ziniet, ir tāds mūzikas Visums, par kuru vēl jūs nezināt, tāds latviskais Visums. Šķiet, pasākums izdevās un turpina skanēt citā līmenī. Galvenais jau ir dot impulsu, jo allaž liels gandarījums redzēt, kā tas rezonē tālāk, kā citi turpina un uzzina, aptver daudz vairāk, nekā es to varbūt pats spēju,” saka Uldis.  

 

No pārpildītiem dzejas vakariem līdz kultūras menedžmenta studijām

Protams, šis ievērojamais pasākums neradās tukšā vietā. Interese par dažādām kultūras nozarēm Uldim acīmredzami ir jau gēnos, liela nozīme arī videi un audzināšanai. Ulda mamma bija skolotāja, vecmāmiņa – mediķe, taču interesējās par literatūru un it īpaši dzeju: “Atceros, mani pavisam mazu, vēl neko īsti neapjēdzošu, veda līdzi uz Dinas Kuples, Lūcijas Baumanes, Rūdolfa Plēpja lasītajiem dzejas vakariem. Tie bija pārpildīti, cilvēki burtiski  krita zemē, ģība no bezgaisa – kā šodien atceros! Bet kaut kur tā sēkla ir iesējusies, tas viss manī ir un turpina augt un kuplot, šī interese par dažādām ar kultūru saistītām nozarēm.”

Viņu pašu interesē “kultūras alķīmija”  – robežu nojaukšana, dažādu nozaru saplūsme,  jaunu kvalitāšu radīšana. Viņš uzskata, ka robežas pastāv tikai mūsu priekšstatos, nevis reālajā dzīvē, tāpēc dibinājis biedrību jeb kultūras biroju “Hydrargyrum”, kuras paspārnē veido dažādus projektus: “Tas ir ķīmiskais nosaukums dzīvsudrabam, šķidram metālam. Tā pilieni, ja atrodas salīdzinoši tuvu, iekšējā sprieguma rezultātā apvienojas, un rodas liela, viendabīga šī metāla masa, liela pile. Šīs piles ir dažādās nozares, kuras es gribu apvienot, tuvināt – māksla, literatūra, mūzika, kinematogrāfs. Man negribas nevienu noindēt ar dzīvsudrabu, bet man gribas saindēt cilvēkus ar labām lietām. Es esmu uzņēmies medija lomu, man patīk to izdzīvot. Man patīk cilvēkus rosināt domāt, aizdomāties par lietām, par kurām viņi līdz tam nebija prātojuši. Dzīve ir īsa, bet pasaulē ir tik daudz interesantu lietu! Tā nu es pagaidām vēl  darbojos divos lielos laukos – kultūras menedžmentā un restaurācijā.”

Restaurāciju varētu dēvēt par Ulda pamatdarbu – viņš strādā Šveices Nacionālajā muzejā par papīra priekšmetu un fotogrāfiju restauratoru. Savulaik Latvijas Mākslas akadēmijā studējot mākslas vēsturi, ieinteresējusi tieši šī joma, taču Latvijā šādas akadēmiskās programmas nav bijis (un nav joprojām). Tā kā jau deviņdesmito gadu vidū interesējies arī par tolaik pasvešo jēdzienu “kultūras menedžments”, meklējis studiju iespējas ārzemēs, vāciski runājošo tautu zemēs, jo skolā labi apguvis vācu valodu. Izdevās saņemt stipendiju restaurācijas studijām Šveices galvaspilsētā Bernē, vēlāk pabeidzis studijas arī kultūras menedžmentā, un tā nu kopš 1997. gada dzīvo un darbojas Šveicē, paralēli veidojot un piedaloties arī dažādos projektos Latvijā.

Tā, piemēram, līdz 11. novembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā apskatāma Ulda inspirētā 12 sietspiedes tehnikā darinātu darbu izstāde par Dziesmu un deju svētkiem, kuras autors ir labi pazīstamais mākslinieks Māris Bišofs.

 

Ļaut pasaulei ieraudzīt

 

Savukārt šī gada septembrī Uldis kūrēja Latvijas animācijas filmu programmu lielākajā  Šveices animācijas filmu festivālā “Fantoche”, kura īpašajā sadaļā “Focus Lettland” tika demonstrētas 30 īsfilmas –  Šveicē līdz šim vērienīgākā Latvijas animācijas kino prezentācija.

“Mani ļoti interesē latviešu animācija, jo uzskatu to par ļoti aizraujošu – mūsu kinoveidotājiem ir ko teikt, tie stāsti ir starptautiski, interesanti ne tikai mums, latviešiem,” Uldis stāsta. “Animācijas “sāls”  ir tieši  īsfilmās – piecās, sešās minūtēs ir tas spēks. Un tās taču veido gadiem! Man šķiet, šajās dažās minūtēs īpaši koncentrējas slēptā, semantiskā kinovaloda. Uzskatu animāciju par visa kino esenci, jo šeit tu visu radi no nulles – stāstu, tēlus, aktierus, vidi – visu! Tajā parasti nekā nav lieka.”

Uldis daudz dara arī Raiņa un Aspazijas popularizēšanā. Kā zināms, abi dižgari Šveicē pavadīja veselus  14 dzīves gadus. “Uzskatu, ka pasaulslavenie Rainis un Aspazija paliek pasaulslaveni tikai Latvijā, ja viņi netiek tulkoti. Varam ar putām uz lūpām teikt, cik viņi ir svarīgi, bet, ja valsts neiegulda līdzekļus... Ja nevari šodien ieiet grāmatveikalā  viņu kādreizējā mītnes zemē, kur viņi dzīvoja 14 gadus, nopirkt darbus šīs zemes pamatvalodās, tad viņi Šveices kultūrtelpā neeksistē. Diemžēl padomju okupācijas gadi radīja šajos procesos lielu pārrāvumu.. Mums, latviešiem, pragmatiski gudri jākūrē šie procesi, jārada interese, lai ārvalstu izdevēji gribētu izdot ne tikai šobrīd dzīvojošu rakstnieku un dzejnieku darbus.”

Kopā ar Cīrihes latviešu kori „Balts”, kurā Uldis brīvprātīgi darbojas kā valdes priekšsēdētājs, nupat oktobra beigās uzstājušies lielajā literatūras festivālā “Zürich liest” (“Cīrihe lasa”), kurā Rīgā dzīvojošais tulkotājs Matiass Knolls lasīja Raiņa un Aspazijas dzeju vācu valodā. Šajās dienās tika atklāts arī QR kods piemiņas plāksnei pie ēkas Cīrihes centrā, kurā abi dzīvojuši 1912. gadā.

 

Atpakaļceļa nav!

Tādā piesātinātā kultūras ritenī Uldis griežas jau teju kopš ierašanās Šveicē, un turpina to darīt. Kā pats saka – kultūras menedžmenta stīga vibrē. Pats smejas, ka pēc "Terra Choralis” nekāda atpakaļceļa nav – tikai uz priekšu, vairāk, augstāk, tālāk!

Ulda stingrā pārliecība – latviešu kultūra nepieder tikai latviešiem. Mēs varam un mums vajag to rādīt, stāstīt, bagātinot Eiropas un pasaules kopējo kultūrtelpu: “Tas laiks taču ir beidzies, kad nedabīgi bijām nogriezti no visas pārējās pasaules. Bet prātos tas vēl kaut kur sēž... Tas izdzīvošanas “modus”, kad viss svešais bija apdraudējums, un kad arī paši bijām tikai ... sev pašiem. Ir laiks atvērties pasaulei. Es joprojām brīnos, kas notika manī, es brīnos, kas ar mani notika Dziesmu svētkos,  Māra Sirmā diriģētās dziesmas “Lauztās priedes” laikā. Tas nebeidz vibrēt ... Es novēlu to ikvienam – atvērties!”

 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti