Valentīns Silvestrovs tiek dēvēts par ukraiņu dzīvo klasiķi un ir viens no introvertākajiem mūsdienu komponistiem. Viņa autoritāte 20. un 21. gadsimta kultūrā nekad nav apšaubīta, bet pēc kara sākuma viņš kļuvis par vienu no visbiežāk atskaņotajiem mūsdienu mūzikas skaņražiem pasaulē. Mūzika ir viņa dzīves kodols un vienīgais mierinājums šī brīža situācijā, kad komponists ar meitu bijis spiests pamest dzimto Kijivu un pārcelties uz Vāciju.
"Mūzikai ir tendence atgriezties pirmsākumos. Ja ieskatāmies, tad tas, ko atpazīstam kā Šopēnu, var līdzināties Bellini, un tā bezgalīgi. Mūzikas valodā mēs tagad izpaužamies atšķirīgāk, nekā to darīja manis pieminētie komponisti. Ja Šūmanim vai Šopēnam bija vienota mūzikas frāze, tad manā gadījumā šī pati frāze veidojas ar atstarpēm. Tie ir kā uzplaiksnījuma mirkļi, nevis nobeigta frāze. Tās deformācijas strādā spēcīgāk. Mana mūzika aicina būt vērīgiem. Klusa mūzika aicina ieklausīties. Mēs esam raduši, ka mūziku mēdz uzspiest. Bet mana mūzika ir aicinoša," stāstīja komponists.
Laikā, kad komponista dzimtenē plosās karš, līdzīgi kā daudzu citu ukraiņu, arī Silvestrova kā radošas personības dzīve ir mainījusies: "Šobrīd ir sajūta, ka mūzikai un mākslai būtu jāizsakās čukstus. Nav iespējams runāt, jo nav spēka. Notiek tik šausmīgas lietas. Izlikties bravurīgs šobrīd es nespēju. Es, protams, turpinu kaut ko rakstīt, bet mana iekšējā sajūta ir, ka vajadzētu ko citu darīt."
Silvestrova mūzika ir kā atsauce uz jau kādreiz sacerētām kompozīcijām, bet neviens neuzdrošinātos viņam pārmest plaģiātismu. Lai arī viņa daiļrades ceļš iesākās ar avangarda idejām, šī brīža Silvestrovs izskan pieklusināti un meditatīvi. Viņa dziesmas un opusus klavierēm koncertā atskaņoja mātes un dēla radošais tandēms – Inna Galatenko un Jevgenijs Motorenko.
"Visu, ko viņš mīl dzejā (un dzeju viņš dievina), viņš iedzīvina mūzikā. Liela nozīme, atskaņojot šīs dziesmas, lai mana balss nebūtu pārāk intensīva un nenomāktu vārdus. Tas nav viegli un ļoti atšķiras no ierastās manieres dziedāt klasiskās romances," atzina Inna Galatenko.
"Silvestrova mūzikas šķietamā vienkāršība un nepiespiestība patiesībā ir ļoti sarežģīta tajā nozīmē, ka iztrūkst tieša komponista "es". Tā ir iekšējās pasaules harmonija ar mūziku. Šo sajūtu izpildītājam ir grūti atskaņot. Arī veltījumi Vīnes klasiķiem, ko atskaņošu šodien, – Šūbertam, Mocartam, kā arī romantiķiem Šūmanim un Listam. Tas ir kā atbalss mūsdienās. Viņš tā laika mūzikas mikroviļņus it kā nostiprina mūsdienās. Tāpēc var šķist, ka tā mūzika jau ir kādreiz dzirdēta. Tas ir kā atjaunināt bijušo. Nekā jauna. Silvestrovs sacer mūziku, kas it kā jau eksistē," pirms koncerta sacīja pianists.
"Ja mazums ir pareizais, tad arī lielais taps pareizs. Ja mazums tiek izjaukts, saārdīts, tad lielais pārtop iznīcībā un degradējas. Visa pamatā ir dzīvības mūžīgā vērtība. Dzīvība ir neizdibināma vērtība, kas pielīdzināma Dievam. Lielākā svētnīca ir cilvēka dzīvība, nevis kaut kāda baznīcas ikona. Par dzīvību mums ir jālūdzas, nevis par Dieva žēlastību. Vai ir nepieciešami miljoniem upuru? Ja ir pieļauta kaut viena nāve, tam sekos arī citas. Tā tiek iznīcināta ticība," uzsvēris komponists.
