"Man nepatīk šļauganais, bālais un saldais patriotisms, mans patriotisms dažbrīd ir skarbs un rūgts, bet vienmēr uz darbību virzošs," – tā atzīst aktrise Marija Bērziņa. To viņa koncertā apliecinās arī savā izvēlētajā spēka dziesmā – „Teci, saulīt” no rokoperas „Lāčplēsis”:
"Šī dziesma ir lūgšanas apvienojums ar aktīvu aicinājumu uz darbību," saka Marija Bērziņa. "Tā ir tāda – beigt čīkstēt dziesma. Tajā ir ļoti svarīgi jēdzieni iekšā, ko Māra Zālīte ir ielikusi – dod viņiem lepnumu par to, kas viņi ir, dod viņiem arī naidu, kas nozīmē cīņas sparu, lai viņi nav tādi mazie nabadziņi, jo tieši tas mūs visvairāk grūž zemē iekšā. Es gribu cerēt, ka tā būs tāda pozitīvisma pote."
Ieva Akuratere dziedās divas – gan tautā mīlētas, gan pašai ļoti personiski tuvas dziesmas, caur kurām skan viņas dvēsele – „Manai tautai” un „Zaļā dziesma”.
„Zaļā dziesma” ierauj laimīgā un aizraujošā Jāņu ugunsvirpulī, vienotā mīlestības sajūtā, tajā ir milzīga jauda, enerģija un drosme – par dziesmas spēku pārdomās dalās Ieva Akuratere.
"Tā runā par mūsu sirdsdegsmes un intelektuālās apziņas gaismu, kuru mēs dedzinām uz mūsu dzīves esības kalna. Un kamēr mēs to dedzinām, mēs esam dzīvi, radoši, mēs varam drosmīgi apzināties savu tautu, savu piederību, to visu šī dziesma dod,” norāda Akuratere.
Ievas Akurateres dziedājumā koncertā skanēs arī par Atmodas himnu dēvētā dziesma „Manai tautai”. Tā ir ļoti spilgts apliecinājums, cik milzīgs var būt vienas mazas dziesmas spēks, rezonējot ar savas tautas sirdi un brīvības slāpēm.
Andra un Brigitas Ritmaņu dziesma savulaik uz Latviju no Losandželosas atceļoja slepenā platē, Ieva to pirmo reizi dzirdēja kādā disidentu saietā 1986.gadā.
„Es uzreiz vienkārši iemīlēju šo dziesmu, tā mani pārņēma, es jutos pilnīgi laimīga, tā mani apņēma kā gaismas kūlis. Es to turpat iemācījos un sāku dziedāt pretvalstiskās sanāksmēs,” stāsta Ieva Akuratere.
Pirmo reizi plašākai auditorijai Ieva dziesmu ļoti drosmīgi nodziedāja 1986.gada „Bilžu” koncertā, kaut arī pirms tam bija īpaši palūgta nedziedāt neko neērtu, jo tikko otrreiz jau bija aizliegts „Pērkons”.
„Es esmu tajā koncertā, dziedu, un uz grīdas priekšā tieši pie skatuves ir apsēdies mana dēla tēvs Sergejs, kurš, būdams disidents, ir saņēmis ziņu, ka, tā kā tikko ir uzsprāgusi Černobiļa, tad viņš tiek sūtīts kopā ar citiem disidentiem novākt radioaktīvos atkritumus un tātad viņš drīz pēc tam arī mirs no apstarojuma," stāsta dziedātāja. "Lūk, un viņš sēž tur priekšā, un saka: „Ieva, nodziedi kaut ko!”. Es ātri pāršķiroju smadzenēs savu pretvalstisko dziesmu arsenālu un attopos tikai pie otrā pantiņa, ka esmu izvēlējusies vistrakāko dziesmu. Un tad bija brīnišķīga reakcija – cilvēki noklausījās to dziesmu, un vienu brīdi bija pilnīgs totāls klusums, un tad aplausi."
Pēc šī gadījuma Ieva piedzīvoja represijas augstskolā, tāpat divus gadus viņai pilnībā bija liegta jebkāda publicitāte.
1988.gadā savukārt bija viņas zvaigžņu stunda, kad „Manai tautai” noskanēja gan „Liepājas dzintarā”, gan tautas manifestācijā Mežaparkā, kur šai dziesmai līdzi dziedāja jau vairāk nekā simt tūkstoši cilvēku:
"Es tur satiku Podnieku, Epneru, Slapiņu, un viņi man vaicāja: „Ieva, vai tu esi laimīga?”. „Jā”, es saku: „es esmu laimīga!”. Tas bija vienkārši brīnums. Tā bija tā kā tāda Dieva elektrība, kas aiziet pa vadiem. Tāds brīnišķīgs piedzīvojums,” uzsver Akuratere.
Šī un arī citas Latvijas spēka dziesmas skanēs valsts svētkiem veltītajā lielkoncertā, kas notiks svētdien, 15.novembrī, "Arēnā Rīga". Piedalīsies populāri mūziķi, aktieri un operas solisti, par muzikālo pavadījumu rūpēsies instrumentālais ansamblis Kristapa Krievkalna vadībā.
