Krista Auznieka opuss "Are One" pirmatskaņojumu piedzīvoja 14. un 15. augustā kultūrvietā "Hanzas perons" kā laikmetīgās kameroperas "Tagadne" kulminācija. To atskaņoja dziedātājs Jānis Šipkēvics, Valsts kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" un diriģents Normunds Šnē.
Latvijas Radio pārstāve šī konkursā žūrijā bija LR 3 "Klasika" programmu vadītāja Signe Lagzdiņa, kura pēc rezultātu paziņošana uzzināja arī kolēģu viedokli par šo skaņdarbu. Viens no pieredzējušākajiem delegātiem "Rostrum" konkursā, Slovēnijas Radio pārstāvis Gregors Piršs, kurš šī konkursa žūrijā darbojas jau vairāk nekā 20 gadus, atzina: "Šis patiešām ir izcils darbs. Kāpēc? Komponists staigā pa plānu ledu – tikai pāris milimetru vairāk, un tas varētu pārvērsties kičā. (..) Krista Auznieka darbā mani ļoti uzrunā tas, kā vokāls iekļaujas ļoti sarežģītā un paternu pilnā orķestra partitūrā. Ģeniāli! Es pats kā komponists esmu ļoti jūtīgs, kad runājam par melodiju, un šajā skaņdarbā tas ir paveikts ļoti eleganti. Elegance, manuprāt, šeit ir ļoti svarīga. Šeit valda nevis avangards vai revolūcija, bet drīzāk evolūcija, un tas ir vēl spēcīgāk." Tieši šo vērtējumu intervijā ar Kristu Auznieku Signe Lagzdiņa lūdza komentēt vispirms.
Krists Auznieks: Cilvēki, kas parasti runā par šādu drosmi, kiču, noteikti novērtētu atsaukšanos uz vēsturi. Gaume vai gaumes izjūta mainījās 19. gadsimtā, pateicoties tam, ka mūzika kļuva pieejamāka – pārsvarā ekonomisku iemeslu dēļ. Aristokrātija uz to skatījās no augšas, sarauca pieri un teica, ka tas ir slikti un ka sabiedrība deģenerējas. Ko tas nozīmēja lielākajai daļai visas pārējās pasaules? Tas nozīmēja, ka mūzika beidzot nebija tikai karaļiem un galmam, bet tā kļuva pieejama – ja ne gluži vienkāršajam iedzīvotājam, tad vismaz vidusšķirai. Kaut kas līdzīgs notiek arī 20. un 21. gadsimtā. Bet nedomāju, ka tam ir jebkāds sakars ar kompleksitāti vai vienkāršību.
Manuprāt, jebkāda mūzika var būt pieejama vai nepieejama. Beigu beigās viss ir saistīts ar attieksmi un to, kā tas tiek pasniegts, arī verbāli, kāds mārketings ir tam apkārt.
Ja ieguldi šajos aspektos enerģiju, tad kaut kas no tā iznāk. Mēs dzīvojam tādā pasaulē, kur, ja vēlies sev pievērst uzmanību, ļoti grūti būs to izdarīt, ja nav finansiālas vai mārketinga mašinērijas. Tajā pašā laikā nevaram izlikties, ka dzīvojam meritokrātijā, kur tikai vislabākais darbs tiek pie uzmanības. Domāju, ka tas padara daudzu jaunu cilvēku dzīvi absolūti neciešamu, jo viņi domā –
kāpēc ir tā, ka es uzrakstu lielisku darbu un to neviens nepamana? Tas jau nav tāpēc, ka šis darbs ir slikts, bet tu esi mācīts domāt – nē, tas ir tāpēc, ka darbs ir slikts.
Man šķiet, ka par to mums aizvien vairāk vajadzētu runāt. Arī par finansiālajām lietām mūzikā, ko nozīmē, piemēram, reputācijas būvēšana. Arī šajā sfērā ir cilvēki, kas kaut ko izvēlas, kaut ko virza. Tas nav atkarīgs tikai un vienīgi no tavas mūzikas kvalitātes.
Bet, runājot par kiču, – cilvēkos, kas uztraucas par to, ir pūrisma vai tīrības idejas, kas man personīgi nav tuvas. Es tomēr esmu nodzīvojis pietiekami ilgu laiku Amerikas sabiedrībā, kas ir ārkārtīgi dažāda un atšķirīga. Man šķiet, ka tās vislielākā vērtība ir tieši dažādība – te ir cilvēki no jebkuras pasaules valsts. Viņi visi ir brīnišķīgs pienesums šai sabiedrībai, jo viņiem katram ir savs stāsts, katram ir, ko teikt, katram ir savi sapņi un idejas. Katram ir arī savas problēmas. Ja mēs atrodam veidu, kā ieklausīties un mācīties no katra no šiem cilvēkiem, ko mēs satiekam, man šķiet, ka gan mēs individuāli kļūstam labāki, gan arī kā sabiedrība kopumā. Kaut kas līdzīgs notiek, kad mēs sarunājāmies ar atšķirīgas mūzikas pārstāvjiem. Nav jau noslēpums, ka es pats esmu klasiski skolots Rīgas Doma kora skolā, mācījies par džeza pianistu, esmu daudz spēlējis arī popmūziku, līdz ar to man šīs robežas vienmēr ir likušās svešas.
Man vienmēr licies interesanti kombinēt visu, ko es zinu.
Man šķiet, ka, jo tu vairāk zini, neatkarīgi no darbības lauka, tas tevi padara spējīgāku komunicēt. Beigu beigās viss ir saistīts ar komunikāciju – es negribu uzrakstīt kaut ko, kas ir absolūti nesaprotami. Es negribu pateikt, piemēram, ka Šēnberga Otrais stīgu kvartets ir nesaprotams tikai tāpēc, ka tas ir sarežģīts – nē. Es vienkārši domāju, ka tas prasa vairāk laika. Tas prasa arī zināšanas – tas prasa sabiedrības izglītotību, bet to visu var panākt. Bet es arī domāju, ka ir svarīgi, ka eksistē mūzika, kas atver durvis daudziem cilvēkiem. Daudziem mūsdienu mūzika saistās ar radīto 20. gadsimta 50. un 60. gados kā eiropiešu modernisms. Ja es domātu, ka tā arī ir mūsdienu mūzika, es droši vien nekad mūžā šajā laukā nebūtu ienācis. Man ļoti patīk Štokhauzens, Bulēzs, esmu iemācījies šos darbus novērtēt un esmu daudz no tiem mācījies, bet mana mūzika absolūti tā neskan.
Vēl viens novērojums, kas man patika, kā teica par tavu mūziku, – tā nav revolūcija, tas nav avangards, bet tā drīzāk ir evolūcija.
Man laikam tas šķiet pareizi, jo arī manī bija šīs revolucionāra sajūtas. Esot tīnim, protams, ka vienīgais veids, kā ar pasauli sarunāties, ir ar revolūciju. Man šķiet, ka tas ir pareizi, jo tā arī jābūt – tev ir jāiziet cauri šim posmam un šim procesam. Manī kaut kādā ziņā šis posms ir noslēdzies, jo es redzu, ka ir konstruktīvāki veidi, kā sarunāties.
Man nav nekas pret revolūcijām, noteikti pasaulē ir kādas revolūcijas, kuras es atbalstītu, bet savā mūzikā es redzu, ka, pat ja tu pārlec kaut kam pāri, beigu beigās ir jāaizpilda grāvis starp to, kas bija, un to, kur tu esi, – ar ideju, ar tehniku.
Līdz ar to man šķiet, ka nekādi nevari izbēgt no nenovēršamā gan savā prātā, gan savā tehnikā, gan savā darbā. Visam ir jānotiek godīgi, jo, tiklīdz mēģini krāpties un izdomāt kaut ko, ko tu nemaz nesaproti vai nezini, tad arī saskarsies ar to, ka tev tas grāvis būs jāaizpilda. Evolūcija – jā, man šķiet, ka tas ir akurāti izvēlēts vārds.
Galvenokārt kolēģu vērtējumi bija par to, cik lielisks, skaists un brīnišķīgs ir šis darbs "Are One", ko atskaņoja "Sinfonietta Rīga", Jānis Šipkēvics un Normunds Šnē. Lūgšu tev mums atklāt, kā jūties, saņēmis augstu apbalvojumu arī galvenajā kategorijā.
Kaut kas mulsinošs tur droši vien ir – kā jau vienmēr ar balvām. Protams, ka man tās gribas. Gribas, lai cilvēki tevi atzīst. Es neizlikšos, ka tas nav patīkami. Man šķiet, ka svarīgākais visos šajos notikumos ir tas, ka tev kā cilvēkam tas paver durvis jaunu darbu radīšanai. Katru reizi, kad kaut kas tāds notiek, manī dzimst neliels sapnis – nevis kaut kāds lielais sapnis par Metropoles operas pasūtījumu, kas šobrīd tiešām vēl ir tikai sapnis, bet drīzāk tāds tuvāks sapnis, piemēram, strādāt ar šo vai citu orķestri.
Katru reizi, kad kaut kas šāds notiek un nāk lielāka atpazīstamība, – tas, protams, paver durvis tuvāk sapnim.
Tā ir ļoti laba sajūta, jo man ļoti gribas komponēt. Rakstu daudz un visu laiku, un es vēlos, lai mana mūzika tiek atskaņota. Man tas ir ļoti nozīmīgi. To vēl vairāk es zinu pēc šiem pandēmijas sešpadsmit mēnešiem, kad tik daudz kas ir ierāpies nošu skapī un gaida, kad varēs nākt ārā ar sprādzienu. Es zinu, ka tas viss notiks, bet zinu, cik grūti ir šie mēneši bez jebkādas savas mūzikas dzirdēšanas pasaulē. Man šis apbalvojums nozīmē to, ka tas gandrīz vai garantē tālāku ceļu vismaz kādam no šiem darbiem.
Un tā arī būs – "Are One" izskanēs vismaz 21 "Rostrum" dalībvalstu raidstacijā. Būs arī jauna darba pasūtījums no Zviedrijas Radio. Dienā, kad saņēmi šo skaisto ziņu par balvu no "Rostrum", tev bija pirmatskaņojums Viskonsīnā. Pastāsti par to!
Jā – es biju Viskonsīnas štatā, Milvoki pilsētā. Tas bija pasūtījums no organizācijas ar nosaukumu "Present Music" – man patīk šī sagadīšanās ar klātbūtnes motīvu, kas visu laiku parādās manā dzīvē un mūzikā. Tas bija pasūtījums stīgu ansamblim, arfai, klavierēm un vibrofonam. Šis bija 17 minūtes garš darbs, un tas bija pasūtīts par godu šīs organizācijas 40 gadu jubilejai – viņi pasūtīja darbus pieciem komponistiem no visas pasaules. Šī ir fantastiska organizācija, kas 40 gadus ir nodarbojusies tikai un vienīgi ar jaunās mūzikas spēlēšanu un popularizēšanu, viņiem ir viena no lielākajām publikām ASV. Darbu sauc "Untimed". Tulkojumā latviski bija vārds "ielaikots", kas man ārkārtīgi patika, un tad par šo es domāju kā "neielaikots". Abi darbi kaut kādā ziņā sasaucas, jo es tos rakstīju ļoti tuvu vienu otram īstās dzīves laika izteiksmē. Tur parādās arī šie cikliskie stāsti, cikliskā stīgu akordu rakstība, un pa vidu un paralēli tam ir arī šie melodiskie plūdumi. Pirmatskaņojums pagāja ļoti labi. Mums bija lieliskas atsauksmes, un koncerts bija ļoti iedvesmojošs. Šī nedēļa visa kopā sanāca kā tāds mākslas brīnums, un bija ārkārtīgi liels prieks dzirdēt savus darbus un vēl visam pa vidu saņemt balvu.
