Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Kultūrradiņš Leļļu teātrī ar Beta Beidz jeb Beāti Bērziņu

Trimdas latviešu mūzika – saturs pret kvalitāti?

Trimdas latviešu mūzika – saturs pret kvalitāti? Saruna ar Aldi Ermanbriku un Arni Veisbārdi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Kas trimdas latviešu atstātajā muzikālajā mantojumā ir svarīgāks – paustais saturs vai muzikālā kvalitāte? Viedokļi ir atšķirīgi, LTV raidījumā “Kultūrdeva” spriež grupas “Ducele” līderis Arnis Veisbārdis un Rīgas Skaņu ierakstu studijas vadītājs Aldis Ermanbriks, stāstot par šī mantojuma aktualizēšanu mūsdienās, ko paveikusi grupa “Ducele”, pārdziedot leģendārās trimdas latviešu grupas “Trīs no Pārdaugavas” dziesmas, savukārt rakstniece Nora Ikstena, balstoties uz “Trīs no Pārdaugavas” līdera Viļņa Baumaņa atmiņām, sarakstījusi grāmatu.

Henrieta Verhoustinska: Šodien saruna par trimdas latviešu daiļradi un to, kādēļ tā ir aktuāla atkal mūsdienās. Ekoloģiskās mūzikas grupa “Ducele” ir radījusi disku ar dziesmām, ko ir sacerējusi leģendāra latviešu grupa “Trīs no Pārdaugavas”. Klajā nāks arī grupas “Trīs no Pārdaugavas” dalībnieka Viļņa Baumaņa grāmata, kas tapusi sadarbībā ar Noru Ikstenu. Tās nosaukums ir “Trīs no Pārdaugavas”. Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojams tas grandiozais trimdas latviešu grupu iespaids, fenomenālie panākumi, kas bija tolaik Atmodas laikā šeit, Latvijā?

Aldis Ermanbriks: Es neesmu šīs mūzikas eksperts, jāatvainojas, kaut gan es zināju, protams. Es zināju “Čikāgas piecīšus” kaut cik, bet ne daudz, Ilmāru Dzeni, “Trīs no Pārdaugavas”. Es tur dažas dziesmiņas zināju gan, protams, “Viss kārtībā, ak cienījamā kundze” un “Mērkaķītis”, laikam bija tāda dziesma. Tās ziņģes bija dzirdētas. Tad jau mēs bijām arī tā kā norāvušies no ķēdes 90. gadu sākumā, un viss, kas nāca no turienes, mums bija interesants. Es arī aizgāju uz “Čikāgas piecīšu” koncertu Mežaparka estrādē. Publikas sajūsma bija liela, vienkāršas melodijas, ziņģes, arī no agrākiem laikiem, kā saka, mūs atsauc atmiņā.

Atsauc atmiņā arī to, ka krievu laikos tas bija tas aizliegtais auglis, nedrīkstēja viņus klausīties. Un, ja nedrīkstēja, tad jau ir ļoti interesanti.

Tā kā tai fanošanai bija tāds politisks fons.

Aldis Ermanbriks: Un jāsaka arī, ka dziesmu saturs bija īpaši citāds. Mums jau arī bija šlāgeris, bet viņi bija mazliet frivolāki…

Drosmīgāki.

Aldis Ermanbriks: Zināmā mērā drosmīgāki, varbūt liderīgāks tas saturs. Varbūt ne jau gluži par seksu dziedāja, bet par tādām lietām. Tas viss ir interesanti. Arī personības “Čikāgas piecīšiem”, protams, Alberts Legzdiņš, tā bija tāda personība – kā vadīt koncertus, kā runāt. Tas mums te tā nebija, jo es atceros, ka Andrejs Lihtenbergs cieta nevis tāpēc, ka ne tā dziedāja, bet tāpēc, ka koncerta laikā tā vieglprātīgāk runāja ar publiku, ja drīkst teikt. Kāpēc? Tāpēc, ka tas bija citādāk, nekā mēs šeit dziedājām. Bet no profesionālā viedokļa tas bija švakāk.

Viņi bija amatieri.

Aldis Ermanbriks: Nebija tāds profesionālais līmenis, nebija. Mēs jau arī piedevām to. Publikai vispār vienalga. Tas bija tā, kā dziedāt pie galda, pie ugunskura. Tas darbs, ko viņi darīja tur, pulcēdami latviešus trimdā tolaik, tas jau bija nenovērtējams. Kā tad tā vienkārši sanāks kopā? Vajadzēs arī padziedāt. Viņi darīja ļoti vērtīgu darbu tur. Šeit arīdzan, mums vecajiem cilvēkiem atsauc atmiņā šīs dziesmas.

Arni, acīmredzot, ja jūs izdodat tās diskā, tad šīs dziesmas joprojām ir aktuālas?

Arnis Veisbārdis: Ar kolēģiem “Ducelē” (tas bija pirms gada) braucām no kāda koncerta Liepājā un neviļus sākām runāt tieši par trimdas latviešu mūziku, un mēs sākām atsijāt tieši tās grupas, kuras mēs pazīstam un kuras mēs zinām. Jā, “Čikāgas piecīši”, protams, ir visiem zināmi, Ilmārs Dzenis ar ļoti daudzām melodijām, kas tika aizņemtas un aizgūtas, arī “Čikāgas piecīšiem” no citiem teksti tika pierakstīti klāt. Protams, man vēl ir tāda grupa, kas šeit netika pieminēta. Mana mīļākā grupa “Prusaki”. Un vēl ļoti daudz grupu, arī Larisa Mondrusa. Un savulaik tās visas dziesmas, arī paturpinot to, ko arī Aldis stāstīja, savulaik viņas man bērnībā skanēja. No manas bērnības tās ir atmiņā kā tādi letiņi kopā, bet, kad mēs sākām tajā braucienā šķetināt to saturu un to vēsti, ko tās grupas nesa un ko viņas deva latviešiem šeit, tad mēs sākām iedziļināties. Par ko viņas runā, kā viņas runā, kā viņas sevi pasniedza, un tad mēs sapratām to, ka “Trīs no Pārdaugavas” ir tā grupa, kas runāja tajā laikā par tām svarīgajām lietām, kas bija latviešu trimdā, bet arī Vilnis Baumanis savās dziesmās spēja atrast tās tēmas, kas bija aktuālas tajā laikā hiperliberālajā Amerikā.

Viņam bija arī politiskas dziesmas par Džonu Kenediju, Vjetnamu un ko tik vēl ne.

Arnis Veisbārdis: Jā, jā, es tieši tagad arī runāju ar Vilni Baumani. Mēs regulāri ar viņu sazināmies, kopš mēs uzsākām šo projektu. Viņš teica: “Arni, jūs esat par maz paņēmuši man tās politiskās dziesmas.”

Bet mēs tagad sākam domāt, ka varbūt mums vajadzēs vēl papildināt arī tās 12 dziesmas, ko mēs esam ierakstījuši.

Bet – kas viņas padara aktuālas šobrīd? Jo, piemēram, es noklausījos visu jūsu albumu, un tur ir dziesmā “Monika” minēti melnādainie un japāņi kā tādi svešie elementi Ņujorkas ielās, un tas jau ir tāds…

Arnis Veisbārdis: Nebija kā svešie elementi, bet “Monika” ir tāds tēls, kurš, es domāju, patīk gan melnajiem, gan japāņiem, gan visiem. Es domāju, ka tajā laikā šī tēma bija, protams, aktuāla, jo tad bija arī visādas kustības, un melnādainie arī tajā laikā cīnījās par savām tiesībām. Bet, atgriežoties atpakaļ, politiskā tēma bija aktuāla. It sevišķi, ja ir runa par dziesmu “L.L.A”, kas bija baltiešu demonstrācijas pie Apvienotajām nācijām.

Bet kāpēc šodien? Vai mēs šīs dziesmas uzlūkojam kā kultūrvēstursko mantojumu?

Arnis Veisbārdis: Nē, es saredzu katrā dziesmā – tas ir tāpat kā padomju laikā, mēs lasījām starp rindām jebkurai dziesmai. Un kāpēc mēs arī klausījāmies tās trimdas dziesmas – tikai tāpēc, ka mēs lasījām starp rindām un salīdzinājām, kas notiek šodien.

Es domāju, ka šodienas cilvēkiem, noklausoties “Trīs no Pārdaugavas”, vajadzētu palasīt starp rindām, apskatīties un padomāt, kas notiek šodien pie mums – Latvijā.

Es ieteiktu ļoti daudziem politiķiem gan izlasīt šo grāmatu “Trīs no Pārdaugavas”, gan arī aiziet uz koncertiem, kuros mēs lasīsim fragmentus no šīm grāmatām, un padomāt par tām cerībām un par to, ko cilvēks savulaik gribēja redzēt šeit. Un cik tālu mēs esam tikuši. Vai mēs esam varbūt palikuši pie tām pašām problēmām, kas bija vairākus gadu desmitus Amerikā? Tas vienkārši ir jāsalīdzina un pašiem jāpadomā starp šīm rindām. Tur ir tā aktualitāte gan vēstītajā no Viļņa Baumaņa puses tajā grāmatā, gan arī viņa dziesmās. Un mēs izvēlējāmies tieši Viļņa Baumaņa dziesmas, jo “Trīs no Pārdaugavas” izpildīja arī dažādas ziņģes pašos pirmsākumos.

Arī pārlika no franču valodas dziesmas.

Arnis Veisbārdis: Jā, jo Vilnis Baumanis studēja Parīzē. Viņš bija franču valodas pasniedzējs. Kā arī viens no “Amerikas balsīm” pēc tam. Jā, un viņi no sākuma spēlēja šīs ziņģes un bija kā ballīšu blice, un viņus uzaicināja no sākuma ar domu tādu, lai izklaidētu, bet ar laiku viņi saprata, ka viņiem vajag kaut ko mazliet vairāk dot. Nevis nodrillētās tās dziesmas.

Bet pašiem radīt.

Arnis Veisbārdis: Pašiem radīt, jā. Vilnis Baumanis sāka rakstīt savā komunālajā mājā otrajā stāvā.

Kamēr dzīvoja kopā ar Ilzi Jurkāni.

Arnis Veisbārdis: Jā, kamēr dzīvoja kopā ar Ilzi Jurkāni, kurai arī vairāki interesanti stāsti.

Aldis Ermanbriks: Jautājums ir par to, kāpēc tagad ir vairāk vai mazāk interese par šādu mūziku. Es domāju, ka viens no iemesliem, es gan nezinu, ka ir šī interese, bet, ja ir, tad tas ir atkarīgs no tā, kāda ir mūsdienu mūzika šeit, kas skan visapkārt. Šī aina ir diezgan bēdīga. Tāpēc es domāju arī, mēs varam meklēt kaut ko interesantāku, lai kaut kā bagātinātu. [..]

Mēs varam teikt, ka šīs latviešu grupas līmenis bija ne tāds... jo sevišķi “Trīs no Pārdaugavas”. Tā ģitāras spēlēšana, es paklausījos vienu, pat neštimmēja. Nebija noskaņota īpaši tā ģitāra.

Arnis Veisbārdis: Tur tas burvīgums, Aldi.

Aldis Ermanbriks: Jā, tur tā ''smeķēšana'', protams, jā. Viņi nebija profesionāli mūziķi, protams, ka tā tas ir, un man tas ir ļoti svarīgi, piemēram, Ilmārs Dzenis jau izmantoja savos ierakstos profesionālus studiju mūziķus, vai ne? Līdz ar to tas skanējums bija labāks. Mūsdienu mūzika arī ir tikai tāda strinkšķināšana.

Respektīvi, jūs domājat, ka tā popularitātes atslēga ir tas saturs? Cilvēku uzrunājošs, sirsnīgs saturs.

Aldis Ermanbriks: Ja mūsdienu mūzikā saturs nav, kas te apkārt skan, vai ne? Nav, par ko dziedāt. Un kur mēs esam kā valsts tikuši? Es domāju, ka mēs esam tikuši ārkārtīgi tālu, necerēti tālu, bet tauta gan nekur nav tikusi. Pati tauta savā politiskajā apzinīgumā nav nekur, absolūti nekur nav tikusi. Neiet uz vēlēšanām un grib kaut ko. Neko taču tu nevari dabūt.

Arni, mani visu mūsu sarunu nomoka viens jautājums – ko nozīmē ekoloģiskās mūzikas grupa “Ducele”? Kas ir ekoloģiskā mūzika?

Arnis Veisbārdis: Ekoloģiskā mūzika ir kaut kas tāds, kas ir radies…

Aldis Ermanbriks: ...bez elektrības...

Arnis Veisbārdis: Jā, bez elektrības. Kaut kur kūtī, kaut kur siena šķūnī, un mēs parasti akcentējam to, ka mēs lielajos koncertos sevi apskaņojam, bet mēs varam jebkurā vietā, tad, kad zibens iesper tajā kultūras namā, tad, no degošā kultūras nama izskrienot ārā, mēs varam turpināt spēlēt.

Jums nav vadi vajadzīgi.

Arnis Veisbārdis: Vēl viena lieta, ka mēs no sākuma un vēl joprojām sevi uzskatām par tādu ekoloģisko mūzikas grupu, kaut gan ir arī žanriskais apzīmējums – pop/folk/hipster/svinger-roka ekoloģiskās mūzikas ansamblis.

Tas ir pateicoties jūsu vizuālajam tēlam?

Arnis Veisbārdis: Varbūt, bet pamatā, kad mēs sākām, tad tā ideja bija nest pamatā tautasdziesmu varbūt savādākā veidā, nekā to dara tradicionāli mūsu folkloras grupas, postfolkloras grupas, un viņas varbūt kaut kādā veidā mēģināt pietuvināt tautai. Tas žanriskais, mēs tā īpaši neesam piedomājuši, ko mēs īsteni, kādu žanru spēlējam, tāpēc ir šis garais žanriskais apzīmējums mums. Mūs, starp citu, virzīja “Zelta mikrofona” balvai laikam divus gadus, un žūrija nekādā veidā nevarēja izlemt, kurā žanrā mūs ievietot. Tāpēc mēs izdomājām – pop/folk/hipster/svinger-roka ekoloģiskās mūzikas ansamblis.

Arni, bet drīkst vēl vienu tādu privātu jautājumu?

Arnis Veisbārdis: Nu, pacenties.

Pirms kaut kāda laika tu intervijā teici, kad tu strādāji veiksmīgi biznesā, biji saistīts ar tirdzniecības centriem, un tu teici, ja nemaldos, pagājušā gada intervijā, ka tu vēlies pāriet uz pilna laika darbu mūzikā un arī maizi pelnīt mūzikā. Un tagad mums ir Covid-19 un pandēmija. Vai tu nekad neesi nožēlojis šo savu lēmumu, un vai tu joprojām to dari – esi pilna laika mūziķis?

Arnis Veisbārdis: Es savā dzīvē esmu mainījis tā diezgan radikāli divas trīs reizes savas nodarbes, jo, ilgi strādājot vienā sfērā, var pārdegt. Es savulaik arī pārdegu. Tas bija arī tad, kad es aizgāju projām no izklaides sfēras, kad es sāku… Kad man arī piederēja klubs “Bimini”, līdz ar klubu es nolēmu, ka vairāk es ar mūziku un izklaidi vispār nenodarbošos. Tad es sāku attīstīt gan tirdzniecības centrus, gan arī akvaparku un vēl sazin ko. Dažādus multifunkcionālus objektus.

Un tie bija četri gadi atpakaļ, kad atkal bija kārtējais objekts, un es mazliet pārdegu, un es sāku just, ka kaut kas cits jādara dzīvē.

Tieši zvanīja Uģis Prauliņš, ar kuru es “Vecajās mājās” agrāk spēlēju un “Zvaigznītē” kopā.

Grupā “Vecās mājas”.

Arnis Veisbārdis: Jā, grupā “Vecās mājas”. Un viņš mani uzaicināja pie sevis uz Ērmaņu muižu uzspēlēt etnonaktī kopā ar viņu, kādas 10 dziesmas no “Veco māju” folka repertuāra. Mēs divatā uzspēlējām, un tad viņa meita Paula man nedeva visu nakti mieru.

Un iesaistīja jūs muzikālā…

Arnis Veisbārdis: Un praktiski jā, visu laiku centās mani pārliecināt, ka man kaut kas ir jādara, jo man ļoti labi sanāk. Viņa teica, ka Uģim ir, protams, savi darbi, bet man kaut kas ir jādara. Tad pēc divām nedēļām es uzzvanīju Andrim Alviķim, ar kuru mēs spēlējam “Ducelē”. Es teicu, ka es gribu bērniem ierakstīt kādas pāris dziesmas.

Un tā sākās “Ducele”.

Arnis Veisbārdis: Un tad sākās pilnīgi nejauši. Uz ielas satikām Arvīdu Babri, iedevām vienu dziesmu…

Kas ir jūsu hits? “Duceles” hits, pēc kā jūs visi atpazīst?

Arnis Veisbārdis: Nu jau ir laikam kādi trīs vai četri.

Nu, bet tev pašam kurš liekas tāds?

Arnis Veisbārdis: Pašam jau liekas parasti tie, kas nav hiti, bet, nē, hits ir “Kad tie zēni prūšos gāja”, “Šitā zēni dzīvodami,” vēl ir kādas četras, piecas dziesmas, kuras ir paņēmuši arī deju kolektīvi savā repertuārā. Tie laikam arī varētu lēnā garā kļūt par hitiem, un “Monika” tagad jau. Šovasar, kad mēs spēlējām, jau praktiski pie trešās, ceturtās dziesmas, (laikam mēs esam pārāk apnicīgi ar to “Duceles” repertuāru), tad mums sāka prasīt, lai mēs spēlējam “Moniku”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti