Pēters Bringelsons ir zviedru kino un teātra komponists, kurš kompozīciju apguvis pašmācībā. Viesojoties Rīgā un tiekoties ar interesentiem, viņš arī nospēlēja dažas kompozīcijas uz pašgatavota instrumenta. Mūziķis nešķiro filmas pēc to žanriem, norādot, ka gan Hičkoka „Psiho”, gan Kopolas „Krusttēvs” sākotnēji bija veidotas kā Holivudas kases grāvēji, tikai vēlāk iemantojot mākslas kino titulu.
"Es apbrīnoju amerikāņu māku atrast ideālo vietu mūzikai viņu filmās - viņi ir spējuši radīt daudz izcilu filmu pašos trakākajos kapitālisma un komercijas laikos,” stāsta kino un teātra mūzikas komponists Pēters Bringelsons.
Domājot par arvien lielāko vietu, kuru filmu veidošanā aizņem dators, komponists ir piesardzīgs.
Es pazīstu daudz jaunus cilvēkus, kuri rada ļoti iespaidīgu mūziku ar datora palīdzību. Taču saistībā ar datoru ir zināmas briesmas – ar to ir pārāk viegli radīt, pārāk viegli likt mūzikai iederēties savā vietā, apejot negludumu vai grūtību iespēju. Kino ir jārada problēmas, jo tās savukārt rada dažādas enerģijas, kuras reaģē ar skatītāju,” norāda Bringelsons.
Komponists Arturs Maskats, kurš vēl bez teātra mūzikas veidojis muzikālo noformējumu Viestura Kairiša filmām „Tumšie brieži” un „Pa ceļam aizejot”, arī uzsver akustisko instrumentu nemainīgo nozīmīgumu kinomūzikas tapšanā.
„Nekur jau neatmirs nekādi vēsturisko filmu konteksti un slāņi un dažādas psiholoģiskas drāmas, kurā ar datora skaņu nevar izteikt vienkārši to, ko var izteikt ar dzīva, reāla instrumenta skaņu. Ja jūs strādājat ar datoru, jūs, protams, esat saimnieks pār to situāciju kopā ar to datoru. Bet, ja jūs stāvat reāla orķestra priekšā, tad jums jāzina, ka katrs no tiem mūziķiem, kas tur ir, ieliek iekšā savu individuālo, personīgo enerģiju tajā skaņā un tajā projektā,” uzskata komponists Arturs Maskats.
Jēkaba Nīmaņa mūzika izrādei „Voiceks” saņēmusi „Spēlmaņu nakts” balvu, viņš arī sacerējis mūziku režisora Edmunda Jansona animācijas stāstam par Lupatiņiem. Jēkabs stāsta, ka jaunās tehnoloģijas viņa radošo procesu krietni atvieglo.
„Mēs iepazīstam tehnoloģijas un tad mēs viņas sākam lietot savās interesēs un intuīcija mums pasaka priekšā, kurā virzienā mums gribās iet,” skaidro Jēkabs Nīmanis. „Ja mēs šīs tehnoloģijas pārvaldām, tas nenozīmē, ka tehnoloģijas sāk dominēt, vai ka mēs viņu izmantojam tikai tāpēc, ka viņa ir radusies. Mēs dzīvojam diezgan ātrā laikā, mums ir jāstrādā ļoti ātri un precīzi. Piemēram, tā pati nošu rakstīšanas programma, kuru ne tikai es lietoju, bet lieto lielākā daļa komponistu, viņa piedāvā iespēju, ka mēs ļoti ātri varam editēt. Tas, kam kādreiz bija vajadzīgas trīs nedēļas, mēs tagad varam izdarīt divās nedēļās.”