Diena sākusies

Ēriks Ešenvalds: Gribu uzrakstīt baletu – esmu atradis brīnišķīgu stāstu

Diena sākusies

Pianists Jans Lišeckis: Ikvienā no mums dzīvo mūzika

Čelliste Ešlija Bāsgeita: mani virza tiekšanās pēc patiesības un izpratnes

Tiekšanās pēc patiesības un izpratnes. Saruna ar čellisti Ešliju Bāsgeitu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

13. septembrī festivālu "Čello Cēsis" atklās čelliste no ASV, leģendārā laikmetīgās mūzikas ansambļa "Bang on a Can All-Stars" dalībniece Ešlija Bāsgeita, kura aktīvi muzicē arī citās apvienībās un kā solo māksliniece. Cēsīs Ešlija amerikāņu mūzikas koncertā uzstāsies kopā ar pianistu Reini Zariņu un 14. septembrī arī sniegs meistarklasi.

Latvijas Radio sarunā ar Ešliju - stāsti par programmu, kura būs dzirdama Cēsīs, par satikšanos Amerikā ar Reini un mūziku vispār.

Dāvis Eņģelis: Klausoties jūsu ierakstus, es varu iztēloties, kā atšķiras to komponistu raksturi, kuru mūziku jūs spēlējat. Es, protams, viņus nepazīstu, bet no mūzikas man radās iespaids, ka amerikāņu komponisti Kens Tomsons un Martins Bresniks ir stipri atšķirīgas personības – viens mierīgāks, otrs krietni agresīvāks. Jūs esat studējusi pie Bresnika un spēlējusi kopā ar Tomsonu. Vai jūs varētu raksturot viņu mūziku no sava skatpunkta?

Ešlija Bāsgeita: Martins Bresniks bija viens no maniem profesoriem Jeila universitātē, tas bija pirms  laba laika. Tur es sastapu arī Reini Zariņu, mēs kopā studējām.

Bresnika mūziku pazīstu sen, tā stipri balstīta tradīcijā un formā, kas ir ļoti svarīgi, bet viņa balss ir dedzīga un mūzika, protams, ir laikmetīga.

Biju priviliģēta spēlēt pirmo skaņdarbu, kuru viņš sarakstīja čellam un klavierēm – Balādi. Kopā ar pianisti Līsu Moru to ierakstījām, un tā es sāku spēlēt Bresnika mūziku aizvien vairāk. Skaņdarbu “Prayers Remain Forever” viņš veltīja savai sievai Līsai un man. Šī mūzika tik ļoti iemieso viņa rokrakstu, tomēr viņš apzināti to veltīja mums, divām mūziķēm, kuras viņš ļoti labi pazīst, un mēs tajā varam parādīt savas stiprākās puses. Tā tāpat neticami skaista un virtuoza kompozīcija. Šajā mūzikā var saklausīt arī mūsu personības.

Man šķiet, ka Bresnika mūzika bieži ir kā ceļojums no sākuma līdz galam. Vienalga, vai tajā  pastāv vai nepastāv noteikts naratīvs, man šķiet, viņa mūzika rada šāda ceļojuma sajūtu gan mūziķim, gan klausītājam.

Skaņdarba nosaukums ir atsauce uz ebreju dzejnieka Jehudas Amihaja dzejoli “Lūgšanas paliek mūžam”. Viena no rindām skan: “Dievi nāk un iet, bet lūgšanas paliek.” Arī Martins Bresniks ir ebrejs. Man šķiet, ka Bresnika mūzikā jaušams heroisms. Sevišķi beigās, kad čella augšējā reģistrā skan nebeidzamas raudas. Tās izskan pēc virtuozas abu instrumentu saspēles, kas aug un akumulējas, līdz pašām beigām, kas izskan ar kliedzienu, bet arī ar cerību un triumfu.

Saksofonists, klarnetists un komponists Kens Tomsons ir mans kolēģis "Bang On A Can All-Stars" ansamblī. Skaņdarbu "Restless" viņš vienkārši uzrakstīja, neveltot kādam īpašam mūziķim. Skaņdarba tapšanas laiks sakrīt ar laiku, kad nomira viņa māte, un mūzikā jūtama īpaša emocionalitāte. Viņa daiļradē neko līdzīgu neatradīsim.

Mūzika te ir blīva, džeziska, neteiktu, ka atonāla, bet tajā ir daudz disonanšu, grūva un intensitātes, kas mūziku dzen uz priekšu. Vienlaikus šis skaņdarbs parāda Tomsonu no citas puses – maigākas, kaislīgas, sērojošas. Tas viss mūzikā saklausāms. Bet sevišķi "Restless" sākuma un noslēdzošajā daļā Kens parādās tāds, kādu pirms tam viņu nebiju dzirdējusi.

Abi šie skaņraži raksta grūti spēlējamu, izaicinošu mūziku. Varu to apgalvot, jo esmu daudz spēlējusi gan Martina, gan Kena rakstīto. Tas ir vēl viens iemesls, kādēļ es izbaudu šo mūziku. Man – un arī pianistam – tā ir izaicinājums.

Kenam ir skaņdarbu cikls klavierēm “Me Vs.”. Pianists Karls Larsons stāstīja, ka daži no tiem ir sevišķi grūti, teju neizspēlējami. Es domāju, tas ir iemesls, kāpēc es un daudzi citi mūziķi izvēlas lielākoties atskaņot laikmetīgo mūziku. Tā dzen uz priekšu gan mūs, mūziķus, gan klausītājus. Tādā nozīmē, kā publika dzird un pieņem kaut ko jaunu.

Laikmetīgā mūzika nemitīgi izpleš robežas, tāpēc es to gan spēlēju, gan pasūtu jaunus darbus. Jā, ir lieliski atskaņot arī jau uzrakstītus darbus. Bet, ja man kāds rada jaunu darbu speciāli man, esmu ļoti ieinteresēta radošajā procesā.

Tā ir mūzika, kura tev jāatskaņo pirmoreiz vēsturē, tā rakstīta, apzinoties manu personību, manas stiprās puses un vājības. Tas ir ļoti svarīgi. Lielākoties jaundarbu iestudēšana izvēršas sadarbībā starp mūziķi un komponistu.

To var teikt gan par Bresnika un Tomsona darbiem, kas skanēs Cēsīs, gan par Džeka Perlas rakstīto "Persistence of the Blues". Tie tapuši, gan man, gan pianistam iesaistoties radīšanas procesā. Esmu ļoti iepriecināta, ka varēšu šos darbus spēlēt ar Reini. Viņš nāca pie manis ar piedāvājumu, un es vaicāju, ko viņš vēlētos spēlēt - vai tā būtu klasika, bet viņš teica, ka vēlētos iestudēt tieši laikmetīgo mūziku, kaut ko no mana repertuāra. Mūsu idejas un temperamenti saplūda kopā daudzās diskusijās. Viņš vēlējās vairāk dzirdēt manu minimālistisko repertuāru, mūziku no "Bang on a Can". Es savukārt vēlējos dzirdēt viņa idejas. To visu apvienojām koncertā, kurā parādās gan mūsu muzikālā gaume, gan mūzika, kas mūs abus izaicina darīt kaut ko savādāk.

Jūs stāstījāt, cik nozīmīga ir sadarbība ar komponistu, iestudējot jaundarbu. Kā jūs nosakāt, ka jaunradīts darbs ir labs? Kādi ir jūsu kritēriji, ar kuriem izmērīt vēl neatskaņotas mūzikas kvalitāti?

Ikreiz tas ir ļoti individuāli. Dažreiz komponisti vēlas radīt darbu vienatnē. Varbūt viņi paklausās mūziku, ko es spēlēju, varbūt mums ir kopīgi draugi, bet beigās es saņemu notis un iemācos skaņdarbu.

Daudz labprātāk dodu priekšroku abpusējam radīšanas procesam. Tas nozīmē, kas es ar komponistu tiekos, pirms vēl skaņdarbs ir uzrakstīts. Tas nozīmē satikšanos, skaņas ierakstīšanu, improvizēšanu.

Tas var iedvesmot gan vienu, gan otru. Kā jau noticis ar daudziem darbiem – pēc pirmatskaņošanas paiet pat gads, kura laikā tas tiek rediģēts un uzlabots. Tas ir mēģinājums piekļūt skaņdarba sirdij, jo notis ir viena lieta, pavisam cita – ko šīm notīm pienes atskaņotājs. Dažreiz šis pienesums pagriež skaņdarbu citā virzienā. Es vienmēr ļoti izbaudu šo kopradīšanas procesu.

Bet kas ir spēcīgs darbs? Man tā ir mūzika, kurai piemīt noteikts punkts, mērķtiecīgs ceļš, arka, kas aizved pie klausītāja un liek tam kaut ko sajust. Protams, tas atkarīgs gan no mūzikas, gan no atskaņotāja. Tāpēc es dažkārt domāju, ka mums, mūziķiem, katram jāatrod sev atbilstošie avoti, kuros saplūst labākais no abām pusēm, kas ir dabisks, īsts un godīgs. Man tas ir ļoti svarīgi.

Lai ko es spēlētu, es vienmēr uz to pastāvu. Man liekas, tas ir kaut kas tāds, ko es varu sniegt publikai. Citkārt tas izdodas labāk, citkārt ne tik labi. Viss atkarīgs no mūzikas un kur tu atrodies.

Jo vairāk pieredzu, jo vecāka kļūstu, jo biežāk varu atrast un izveidot veiksmīgu sadarbību, kurā varu kaut ko dot no sevis, kas man der kā mūziķei.

Manuprāt, viens no spēcīgākajiem vēstījumiem, kas raksturo "Bang on a Can", ir atziņa, ka mūsdienās mūzikai vairs nav skaidru robežu. Jūs esat to mūziķu skaitā, kas teikuši, ka mūslaikos vairs neapstāv tīri žanri. Es tam varētu piekrist. Bet jūsu karjera sniedzas pāri "Bang on a Can", jūs spēlējat arī citos sastāvos. Metaforiski vaicājot, kas ir jūsu ceļrāži vai starmeši, kas ļauj jums saskatīt savu ceļu mūzikā?

Šis jautājums man vairāk liek domāt par dzīvi, nekā par mūziku. Nesenā koncertā es devos uz nelielu festivālu "Arts, Letters and Numbers". To varētu dēvēt par mākslinieku rezidenci vai komūnu, kas sapludina dažādas disciplīnas – arhitektūru, filozofiju un mūziku. Tas notika vecās, pamestās dzirnavās, kuras cilvēki izmanto mākslas radīšanai, un es tur nospēlējām nelielu koncertu. To klausījās ap 30-40 cilvēku, daudzi no viņiem bija rezidences dalībnieki. Es atskaņoju solo programmu ar darbiem, kurus esmu pasūtījusi. Enerģija, kas valdīja telpā un publikā, bija ļoti īpaša. Šādi mirkļi ir mani ceļrāži, pēc kuriem tiecos. Tā ir dzīvās mūzikas burvība. Es varētu uzskaitīt duci šādu piemēru. Piemēram, Stīva Reiha "Mūzika 18 mūziķiem", koncerti, kurus esmu klausījusies un spēlējusi.Tas, kas mani virza un dzen uz priekšu, ir tiekšanās pēc patiesības un izpratnes, pēc kaut kā apmaiņas starp cilvēkiem.

 

Kad uzstājos, mans mērķis ir būt simtprocentīgi kailai – es nevaru atrast labāku vārdu. Tas nozīmē būt pilnībā ievainojamai, būt pilnībā klātesošai šajā brīdī un nest uz saviem pleciem visu, kas no tā izriet.

Ja spēju tur nokļūt un ja man apkārt ir cilvēki, kas spēj to sajust un atļauties arī būt neaizsargāti, ja viņi ļauj sevī iekļūt manai enerģijai un sniedz man savu enerģiju, to es uzskatu par sasniegumu, tas ir ceļrādis, iemesls to visu darīt. Vienalga, vai es spēlēju vai dziedu, vai tā ir veca vai jauna mūzika.

Man šķiet, mēs visi meklējam cilvēcisku kontaktu. Sevišķi šajā digitālajā laikmetā, kur visa pasaule ir pie mūsu pirkstgaliem, bet vienlaikus tā ir tik vientuļa un necilvēciska pasaule. Mums vajag vairāk tādu brīžu. Man ļoti veicies, ka varu darīt savu darbu – ceļot un spēlēt mūziku dažādām publikām dažādās kultūrās. Lielākajai daļai cilvēku nav šādu iespēju. Uzskatu, ka mūziķi un mākslinieki ir ļoti laimīgi cilvēki. Tieši "Bang on a Can" man pavēra iespēju apceļot pasauli un paplašināt savu pieredzi. Šī pieredzes paplašināšana, citu cilvēku un kultūru iepazīšana baro mūsu mākslu un eksistenci.

Tas ir ļoti svarīgi. Tāpat ir ļoti viegli noslēgties no pasaules stikla būrī. Ir cilvēki, kuri augu dienu pavada, strādājot ofisā. Esmu ļoti laimīga, ka varu ceļot un darīt savu darbu.

Ceļrāži var būt mazi koncerti. Kur cilvēki sēž tieši tev pretī. Tu vari redzēt citu sejas, dzirdēt citu elpošanu. Dažiem tas patīk, dažiem ne. Kādreiz es par to saņemu komentārus pēc koncerta. Bet jebkura reakcija ir labāka par nekādu reakciju, labāka par vienaldzību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti