Anna Marta Burve: Kādas šobrīd ir jūsu izjūtas pēc šiem četriem Latvijā pavadītajiem gadiem?
Mendzje Sja: Nespēju noticēt, ka tiku līdz ceturtā gada beigām, jo visu šo gadu laikā man bija sajūta, ka vēl joprojām esmu bērns, ka bakalaurus nepabeigšu... Bet paskatieties tagad: esmu universitātes studente, kura četrus gadus pavadījusi svešā zemē, tur dzīvojot un studējot! Sajūtas ir visai neaprakstāmas...
Jacjaņa Huana: Es jūtos tieši tāpat... Vēl joprojām atceros mēnesi pirms diplomkoncerta. Tas bija tiešām grūts. Biju tik sakoncentrējusies uz programmu, ka ne par ko daudz citu nemaz nedomāju. Brīdī, kad eksāmenā nospēlēju skaņdarba pēdējo noti, sajutos tik dīvaini, bet tajā pašā laikā arī atviegloti: es tikko nospēlēju savu diplomeksāmenu un jau drīz piedzīvošu izlaidumu! Tas viss ir ļoti satraucoši, jo liels solis ir veikts. Teju kā vienas ēras beigas. No otras puses, protams, esmu arī nedaudz saskumusi, jo man ļoti pietrūks akadēmijas un Latvijas.
Vēl joprojām atceros pirmo gadu šeit. Mūsu profesors Juris Žvikovs atbrauca mums pretī uz lidostu, mēs uzņēmām kopbildi, bet tagad sajūta ir tāda, it kā tas būtu noticis vakar!
Mendzje Sja: Atceros, ka pirmajā dienā stāvējām uz Akmens tilta, protams, uzņēmām arī daudz fotogrāfiju, bet visspilgtākās atmiņas ir par to, ka tajā brīdī ļoti skaidri apzinājos, – man priekšā ir liels izaicinājums. Bet nu jau esmu gatava jaunai nodaļai savā dzīvē.
Vai varat viena otru raksturot trijos vārdos vai simbolos?
Jacjaņa Huana: Pirmais iespaids par Mendzji – viņa ir ļoti rāma, mierīga, atturīga. Un viņai pavisam noteikti nepatīk daudz runāt. Viņa ir ļoti maigs cilvēks.
Mendzje Sja: Toties Jacjaņa ir ļoti ekstraverta, ļoti gaiša, laipna un jauka! Kad cilvēki uz ielas pienāk klāt, lai pajautātu pareizo ceļu, viņi vienmēr jautā Jacjaņai, un nekad – man!
Tātad jums abām ir pilnīgi pretējas būtības?
Mnedzje Sja: Jā, mēs esam ļoti atšķirīgas, taču mūsu draudzībā tas ir tikai ieguvums – mēs papildinām viena otru un patiešām esam labas draudzenes.
Kāpēc izlēmāt braukt studēt tieši uz Latviju?
Jacjaņa Huana: Tas tiešām bija liktenis, jo brīdī, kad par studijām bija jāsāk domāt, par Latviju neiedomājāmies vispār. Patiesībā stāsts par mūsu ceļu uz Latviju ir visai garš. Jāsāk ar mūsu skolotāju Ķīnā Sju Ninu – arī viņš pirms gadiem divdesmit bija studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā, toreiz – pie profesora Teofila Biķa, taču profesors Biķis visai agri aizgāja mūžībā, tāpēc mūsu skolotājs sāka studēt pie mūsu profesora Jura Žvikova. Te ir daudz sakarību. Pirmā reize, kad atbraucu uz Latviju, bija 2012. gadā, lai piedalītos vasaras meistarkursos un lai iepazītos ar Juri Žvikovu. Tāpēc arī daudz zinājām par Latviju un pēc tam arī atgriezāmies vairākkārt. Kad pienāca laiks domāt par mūzikas augstskolu, man bija daudz variantu, no kā izvēlēties. Tomēr jāsaka, ka studēt pie Jura Žvikova bija vislabākā un visgudrākā izvēle.
Interesanti arī ir tas, ka
mēs esam pirmās studentes no Ķīnas, kas būs pabeigušas pilnu bakalaura studiju programmu šeit, Mūzikas akadēmijā.
Gan Latvijas vēsturē, gan mūsdienās novērojams tas, ka Mūzikas akadēmijā nav daudz studentu no ārzemēm, tāpēc mēs uzskatām, ka mums tiešām ir paveicies.
Kas ir jūsu jaukākās atmiņas no Latvijā pavadītajiem četriem gadiem?
Mendzje Sja: Pirmais gads šeit palicis atmiņā visspilgtāk, jo tieši tajā sākām iepazīt latviešus, viņu kultūru. Ļoti labi atceros pirmo vasaru, kad cilvēki beidzot iznāca no mājām, sēdēja terasēs, runājās, smējās, pastaigājās. Mēs ar Jacjaņu divas nedēļas no vietas pavadījām laiku dažādās Vecrīgas kafejnīcās, dzerot tēju un uzņemot fotogrāfijas – gluži kā tūristes! (smejas)
Jacjaņa Huana: Man arī līdzīgas atmiņas par pirmo vasaru.
Jums, latviešiem, šeit ir tik garas un aukstas ziemas, un, atbraucot uz Latviju, es biju tik apjukusi par šo auksto laiku! Nevarēju beigt prātot, kad tā ziema beidzot beigsies. Tad atnāca vasara, viss pēkšņi izmainījās! Cilvēki kļuva draudzīgi, enerģiski – pilni ar prieku!
Arī es no akadēmijā pavadītā laika visspilgtāk atceros tieši pirmo gadu, jo tas bija visizaicinošākais. Vēl joprojām atceros pirmā kursa otrā semestra noslēgumu. Eksāmenā spēlēju Mocarta klavierkoncertu, taču šajā pirmajā gadā man bija patiešām grūti ar laika plānošanu. Divas nedēļas pirms eksāmena vēl aizvien nespēju iemācīties visu koncertu no galvas. Mans profesors, protams, centās palīdzēt, kā varēja, bet beigu beigās – ir taču tāda lieta kā skaņdarba interpretācija: tas ir tavs darbs un tam ir jābūt tavam darbam! Dienu pirms eksāmena vispār nedomāju ne par ko citu kā tikai Mocarta klavierkoncertu. Beigu beigās eksāmenā nospēlēju ļoti labi. Tā bija laba mācība un atziņa tobrīd, jo es sapratu, ka patiešām varu izdarīt un izdarīt daudz.
Kas jums bijis lielākais izaicinājums kultūru atšķirību ziņā?
Mendzje Sja: Valodas grūtības noteikti jāliek pirmajā vietā.
Nav tā, ka neko latviski nevaru pateikt, taču, pārceļoties uz Latviju, pēkšņi sapratu, ka gandrīz nemaz vairs nevaru runāt ķīniešu valodā! Kad runāju angliski, rodas uztraukums – pat tādā līmenī, ka uztraukums ir arī pārtikas veikalā!
Savukārt no studiju viedokļa vislielākais izaicinājums bija profesionālais līmenis. Klavieres sāku spēlēt piecpadsmit gadu vecumā, tāpēc, atbraucot uz šejieni un uzzinot, ka liela daļa šeit studējošo savu instrumentu spēlē jau no bērna kājas, ļoti uztraucos par dažādajiem līmeņiem, kādā atrodos es un kādā – pārējie. Nonācu pat līdz tādām domām, ka nevarēšu pabeigt augstskolu. Pirmajā gadā likās – kā gan tikšu galā ar 15 minūšu programmu?! Taču tagad jāsaka, ka
pēc šiem četriem gadiem esmu nudien progresējusi un visas programmas, ko esmu spēlējusi, devušas iespēju un drošību pabeigt šīs studijas. Šie četri gadi man nudien ir bijuši vērtīgi. Esmu izaugusi par pavisam citu cilvēku.
Jacjaņa Huana: Mani lielākie izaicinājumi saistīti gan ar studijām, gan mani pašu: esmu visai ekstraverts cilvēks, taču cita valsts, cita kultūra, cita valoda, cita mentalitāte – kad pirmo reizi atbraucu uz šejieni, domāju, kā lai iepazīstas ar cilvēkiem, kā lai sadraudzējas? Un arī tad, kad tu sadraudzējies, valodas barjera ir jūtama, jo mēs katrs savā galvā otra teikto cenšamies tulkot savā valodā. Tā kā kultūra ir pavisam citādāka, rodas nepārliecinātība par sevi – ja nu pateiksi kaut ko muļķīgu, ja nu cilvēks tevi nesapratīs… Taču pamazām jau savstarpēji esam saraduši un galu galā – mēs visi esam cilvēki, un katrs no mums spēj komunicēt vienā vai otrā veidā. Savukārt studijās vislielākais izaicinājums bija studēšanas intensitāte.
Kad studēju Ķīnā, mums bija atvēlēts vesels gads, lai sagatavotu vienu programmu – stresa nekāda! Bet šeit skaņdarbs jāiemācās un jāizveido tam interpretācija divu mēnešu laikā vai pat īsākā brīdī!
Papildus tam visam jums bija jāpierod pie jaunas dzīvesvietas, jaunas valodas, kultūras…
Jacjaņa Huana: Jā. Izaicinājumi ne tikai studijās, bet arī dzīvē, personībā. Pēc šiem četriem gadiem jūtu, ka manī noticis tiešām liels progress gan personības, gan profesionālisma ziņā.
Kā jums pietrūks no Latvijas?
Mendzje Sja: Man pietrūks miera un drošības sajūtas.
Kā ārzemju studente biju uztraukusies, vai citā valstī jutīšos tikpat droši kā mājās, Ķīnā. Taču šeit, Latvijā, varēju spēlēt līdz vēlam vakaram, staigāt pa ielu naktī vai atrasties bārā līdz četriem rītā un pēc tam mierīgi nokļūt mājās. Tāpēc šeit izjutu to pašu drošības sajūtu, ko mājās.
Jacjaņa Huana: Es piekrītu. Man ļoti patīk atmosfēra, kas šeit valda. Latvija ir ziemeļnieciska valsts, tāpēc cilvēki ir lēnāki, viņi nav temperamentīgi, nesteidzas, kur nu kurais.
Kāds ir jūsu viedoklis par latviešu klasisko mūziku? Vai latviešu komponisti atšķiras no citu valstu komponistiem?
Jacjaņa Huana: Es salīdzināšu ar ķīniešu klasisko mūziku. Mūzika šeit un tur ir pilnīgi pretstati! Neesmu spēlējusi daudzu latviešu komponistu mūziku, bet ļoti daudz to esmu klausījusies.
Reiz spēlēju Jāzepa Vītola un Lūcijas Garūtas kompozīcijas. Pirmajā mirklī var likties, ka šī mūzika ir ļoti mierīga. Taču tad tu sāc lobīt to sīpolu un saproti, ka emocionālais aspekts viņu mūzikā ir ārkārtīgi spēcīgs.
Ķīnā savukārt viss uzreiz ir skaidrs. To, ko tu dzirdi pirmo reizi, tas tur arī ir. Ķīniešu klasiskā mūzika ir skaļa, pārsvarā mažora tonalitātēs.
Un kurš no latviešu komponistiem jums ir vistuvākais?
Mendzje Sja: Es teiktu, ka Jāzeps Vītols. Viņa mūziku spēlēju arī savā diplomeksāmenā, tamdēļ Vītola mūzika man ir nozīmīga. Tā ir delikāta. Skaņvide, tēli un atmosfēra man nedaudz atgādina franču mūziku.
Un kā ar tevi, Jacjaņa?
Jacjaņa Huana: Domāju, ka Lūcija Garūta un Jānis Ivanovs. Viņa simfonijas ir fantastiskas! Manuprāt labākās simfonijas latviešu mūzikā sarakstījis tieši viņš. Mani fascinē gan tur rodamie mūzikas tēli, gan viņa prasme strādāt ar orķestri. Bet
no klaviermūzikas viedokļa mīļākā komponiste noteikti ir Lūcija Garūta. Viņas harmoniskā valoda ir brīnišķīga, eleganta – patiešām, gluži kā franču mūzika!
Arī noskaņa mani uzrunā. No vienas puses tā ir visai depresīva, no otras – allaž blakus esoša ir arī cerība, gaisma.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni pēc akadēmijas izlaiduma?
Mendzje Sja: Vēl joprojām gaidu atbildi no Budapeštas Mūzikas augstskolas. Ja neiestāšos tur, tad, visticamāk, palikšu šeit un uzsākšu maģistra studijas.
Kāpēc izvēlējies Budapeštu?
Mendzje Sja: Man ir draugi, kas tur studē, un esmu dzirdējusi labas atsauksmes no paziņām, kolēģiem konkursos un arī no profesoriem, ka tā ir lieliska augstskola. Tāpēc
vēlos doties uz vietu, kas varētu izaicināt mani vēl vairāk.
Jacjaņa Huana: Es savukārt došos uz Šveici, Cīrihi.
Atkal jauna kultūra, ko iepazīt!
Jacjaņa Huana: Jā, jauna valsts, jauna valoda, jauni profesori – jauna lappuse manā dzīvē var sākties!
Kādi būtu jūsu atvadu vārdi un vēlējumi Latvijai un tās cilvēkiem?
Mendzje Sja: Pēc pirmā iespaida latvieši ir ļoti rezervēti, taču tuvāk iepazīstot, jūs esat ļoti mīļi, laipni, draudzīgi un pieklājīgi.
Jacjaņa Huana: Tāpēc savu laiku šeit, Latvijā, esam ļoti izbaudījušas un novēlam jums visu to labāko!
