Pa ceļam ar Klasiku

Seno ērģeļu svinēšana. Saruna ar Ilonu Birģeli un Diānu Jaunzemi-Portnaju

Pa ceļam ar Klasiku

Stravinska absolūtais skaistums. Saruna ar Platonu Buravicki un Borisu Avramecu

Tango ar Imantu Kalniņu. Stāsta Aigars Reinis un Katrīna Paula Felsberga

Tango ar Imantu Kalniņu. Stāsta ērģelnieks Aigars Reinis un dziedātāja Katrīna Paula Felsberga

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Starptautiskajā festivālā "Rīgas Doms 2021" 21. jūlijā skanēs intriģējoša koncertprogramma "Imants Kalniņš un tango". Tajā līdz ar ērģelnieci Aiju Ziņģīti un trim sitaminstrumentālistiem (Edgaru Saksonu, Uģi Krūskopu un Emīlu Lisovu) uzstāsies dzidrā soprāna īpašniece Katrīna Paula Felsberga, kura šobrīd studē Berlīnē.

Par to, kas ImKu vieno ar Pjacollu, par to, kā dzimtajā valodā ir strādāt ar ārzemniekiem, un arī par to, kādi ir lielākie izaicinājumi, koncertējot Rīgas Domā, intervijā LR3 "Klasika" stāsta Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis un dziedātāja Katrīna Paula Felsberga.

Ilze Medne: Rīgas Doms vēris durvis klausītājiem un aicina uz festivālu, kam jau ir skaista un sena vēsture. Festivāls "Rīgas Doms" laikam ir viena no pamatīgākajām Rīgas Doma tradīcijām?

Aigars Reinis: Nenoliedzami, festivāls ir ilggadējs, un tas notika arī pagājušogad. Te gan uzreiz jāpiemin, ka gan pagājušogad, gan šogad tas notiek, pateicoties Kultūrkapitāla fonda atbalstam, jo apmeklējuma ierobežojumi, līdz ar to naudas plūsmas specifika, ieskaitot izmaiņas autorlīgumu nodokļos, bijis milzīgs apgrūtinājums. Jebkurā gadījumā festivāls notiek, un šogad to [atkal] varam saukt par starptautisku, jo pie mums viesojas izcili ērģelnieki – jau izskanēja Amsterdamas "Concertgebouw" izcilā ērģelnieka Leo Van Duselāra koncerts, gādājot par brīnišķīgu atklāšanas svētku sajūtu, tāpat savu programmu jau nospēlējis izcilais profesors Gerhards Veinbergers, un vēl gaidām ciemos Leipcigas "Gewandhaus" ērģelnieku Mihailu Šēnhaitu. Tās ir izcilības, kuras arī mums liek sasparoties attīstībā un skatīties Eiropas un pasaules virzienā.

Kā jūs šos viesus aicināt – viņi atrod jūs vai arī jūs viņus meklējat un aicināt? Kā notiek sadarbība?

Aigars Reinis: Sadarbība veidojusies ilglaicīgi, meklējot kontaktus. Taču – lai arī Rīgas Doms un tā ērģeles mums pašiem šķiet pierasta lieta,

esmu secinājis, ka vēl joprojām ir tādi Latvijas iedzīvotāji, kas Rīgas Domā nav ienākuši kopš bērnības vai vispār šeit nav bijuši. 

Taču ārzemju ērģelniekiem vēl joprojām milzīga interese par mūsu instrumentu, viņi šeit ļoti grib nokļūt, jo izcilo romantisma paraugu – Rīgas Doma ērģeles – katrs grib spēlēt. Tajā pašā laikā jāsaka – arī man klausoties ir interesanti, kā tās skan, jo spēlēt šīs ērģeles ir izaicinājums: šis tomēr ir 140 gadu vecs nepārbūvēts oriģināls instruments, atšķirībā, piemēram, no Francijas, kur šāda tipa ērģelēs iebūvēta kompjūtersistēma un ieviesti dažādi atvieglojumi.

Rīgas Doma ērģeles ir oriģināls instruments, tā ka vienmēr ir interesanti, ko izcilie ērģelnieki dara ar šo instrumentu, – kā viņi tiek galā un ko piedāvā.

Kā instruments šobrīd jūtas? Vai šis gads, kad tas netika ļoti intensīvi lietots, nācis par labu jeb tieši otrādi?

Aigars Reinis: Intensitāte noteikti bijusi mazāka, bet tajā pašā laikā esam rīkojuši tiešraides, tā ka instruments skanējis visu laiku. Tiesa, liels izaicinājums instrumentam ir šībrīža karstums – ir atsevišķi reģistri, kurus tik augstu vairs nevar uzskaņot. Tā ka vasara tiešā nozīmē šobrīd ienākusi arī Rīgas Domā.

Par laimi, šonedēļ karstums atkāpies un nekas netraucēs skaisti izskanēt diviem koncertiem, ar kuriem tiks svinētas latviešu komponistu jubilejas. Šķiet, latviešu mūzikas līnija Rīgas Domam un tā koncertdzīves rīkotājiem ir ļoti svarīga?

Aigars Reinis: Festivāla kontekstā mums svarīgi veidot daudzveidīgu programmu. Tajā noteikti jāizskan gan ērģeļmūzikas klasikai – tāpēc pēc nedēļas šeit skanēs Bahs, gan jābūt arī kādam pirmatskaņojumam un, protams, jāskan latviešu komponistu mūzikai. Sakritis, ka šī nedēļa ir tāda kā jubilāru nedēļa, kur divos koncertos izskanēs astoņu komponistu jubilāru mūzikas koncerti – gan 21. jūlijā, gan 23. jūlijā. 21. jūlijā koncertā apvienosies interesants salikums – Imants Kalniņš satiksies ar Astoru Pjacollu, bet Vita Kalnciema 23. jūlija koncertā pievērsīsies arī mūsu klasiķiem, kuri šogad svin jubilejas: tie ir Pēteris Vasks, Romualds Jermaks, Pauls Dambis, Imants Zemzaris, Aivars Kalējs un arī Indra Riše.

Varēsim ieraudzīt, cik liela daudzveidība iespējama latviešu ērģeļmūzikā. 

Katrīna Paula, tavas attiecības ar Rīgas Domu sākušās ļoti sen, jo tu, ilgus gadus būdama Rīgas Doma kora skolas meiteņu kora "Tiara" dziedātāja, noteikti esi šeit bijusi ne reizi vien. Tātad Rīgas Doms ir baznīca, kuras velves tu pazīsti ļoti labi.

Katrīna Paula Felsberga: Tieši tā. Šeit pavadītas ļoti daudzas stundas gan dievkalpojumos, gan neskaitāmos koncertos, gan brīnišķīgajos Ziemassvētku dievkalpojumos. Tagad prieks šeit atgriezties kā pieaugušam cilvēkam. Ar Aigaru Reini mums ir jauka sadarbība kā dievkalpojumu muzikālajiem pavadītājiem. Jā,

Rīgas Doms ir mana mīļākā baznīca Latvijā un varbūt arī pasaulē. 

Kas ir tas īpašais, ar ko šis dievnams tevi valdzina?

Katrīna Paula Felsberga: Tas noteikti ir arī bērnības sentiments, taču dziedāt šāda instrumenta pavadībā un īpašajā akustikā – tas nav salīdzināms ar citām baznīcām un citām telpām.

Kaut kā arī sajūta man kā latvietei un kā rīdziniecei šeit ir ļoti īpaša. Dziedāt Rīgas Domā man katrreiz ir lieli svētki. 

Vai esi saņēmusi arī kādus profesionālus padomus, kā jādzied Rīgas Domā – kur jāraida skaņa, kurā punktā, kurā velvē? Jo tas nav nemaz tik vienkārši. 

Katrīna Paula Felsberga: Jāklausa savai intuīcijai, patiešām nevar tā vienkārši un brīvi kopā muzicēt – drīzāk jāturas pie ļoti metronomiska dziedājuma.  

Tagad mēs ar ērģelnieci Aiju Ziņģīti mēģinām trešdienas koncerta programmu, un viņa saka – nu, tad tu turies, izdziedi visas noticis precīzi, citādi mēs visi kopā varam ieiet tālu mežā un apmaldīties. (smejas) 

Kuram pieder ideja par par neparasto salikumu – Imants Kalniņš un Astora Pjacollas tango?

Aigars Reinis: Šo programmu piedāvāja Aija Ziņģīte, un sadarbībā ar Dzintru Kurmi-Gedroicu tapuši pārlikumi šādam interesantam sastāvam. Festivāla kontekstā likās – varētu šajā salikumā nosvinēt vēl viena jubilāra gadskārtu.

Droši vien dīvaini, ka Rīgas Domā skan tango, arī Imants Kalniņš nav Rīgas Doma ikdiena – salikums būs ļoti, ļoti interesants. 

Būs ērģeles, sitaminstrumenti un dziedātāja, kas, protams, šodien nav nekas pārsteidzošs, bet jebkurā gadījumā – tas noteikti būs krāšņi, ja ņem vērā, ka ērģeles jau pašas ir kā tāds simfoniskais orķestris, bet šoreiz tiks papildinātas ar sitamaminstrumentiem, pavadot vienu no mūsu jaunās paaudzes brīnišķīgākajiem soprāniem.

Domāju, ka gaidāma vētraina satikšanās.

Katrīn, tev būs spēkiem jāmērojas ne tikai ar ērģelēm un ne tikai vienu sitaminstrumentālistu vien – būs veseli trīs! Būs, ar ko pacīnīties...

Katrīna Paula Felsberga:

Jā, tas man ir interesants izaicinājums – šoreiz dziedāt ne tikai soprāna partijas, bet arī iztēloties, ka esmu koris, basbaritons, mecosoprāns un tenors. 

Arī Imanta Kalniņa mūzika nebūt nav atpūta balsij, bet esmu ļoti priecīga un pagodināta, ka varam satikties viņa mūzikā.

Kādi darbi izskanēs jaunās krāsās?

Katrīna Paula Felsberga: Manā pārziņā būs Leldes ārija no operas "Spēlēju, dancoju", brīnišķīgais ievads un pirmā aina. Izskanēs oratorijas "Rīta cēliens" fināls "Vārti veras", kur tad nu es arī iejutīšos visos tēlos. Protams, Nāras dziesma no oratorijas "Dzejnieks un Nāra". Bet no Astora Pjacollas dziedāšu viņa brīnišķīgo un populāro "Ave Maria". Vēl būs "Pūt, vējiņi!" un "Ezera sonāte". Principā visas skaistākās melodijas.

Man ir ļoti liels prieks un vienlaikus – arī patīkams satraukums, kā izskanēs Ceturtās simfonijas pirmā daļa, jo tur jau ir kārtīgs rokfestivāls – sitaminstrumentālists un ērģelniece varēs kārtīgi izpriecāties... 

Kalniņš un Pjacolla – abiem ir kaut kas kopīgs?

Katrīna Paula Felsberga: Domāju, ka savilkt paralēles var, jo abi komponisti mēdz rakstīt diezgan instrumentāli.

Šķiet arī, ka Pjacollas tango ļoti labi mijiedarbojas ar Imanta Kalniņa mūziku, kas nebūt nav izteikti akadēmiska 

– viņš atradis brīnišķīgu zelta vidusceļu starp neakadēmisko un akadēmisko pasauli. Un to pašu var teikt arī par Astora Pjacollas mūziku. Tā ka – jā, man šķiet, ka šīs pasaules viena otru ļoti labi papildina.

Ko tev nozīmē meklēt krāsas šajā mūzikā, un kā to padarīt par savu?

Katrīna Paula Felsberga: Tas ir dziedātāju un mākslinieku liktenis, ka ļoti ātri jāpārslēdzas, – piemēram, Leldes ārija, kurai pavadījums (šajā gadījumā – ērģeles un sitaminstrumentālisti, bet oriģinālvariantā – orķestris) ir jaudīgs un liels, un tad pēkšņi – Nāra, kur ir tikai zvaniņi un klusie reģistri.

Bet tas jau ir tas interesantais mūsu profesijā – ka viena vakara laikā iespējams izdzīvot tik dažādus tēlus. Piemēram, "Vārti veras" – vēl "fanfaristiskāku" skaņdarbu latviešu mūzikas vēsturē nevaru iedomāties. Jā, tas būs brīnišķīgs piedzīvojums.

Vai pie šīs programmas esi strādājusi arī Berlīnē, kur studē pie profesores Jūlijas Kaufmanes? Viņa redzējusi šīs notis?

Katrīna Paula Felsberga: Redzēja un teica, ka "super". Pastrādājot ar šo programmu, mācīju savai profesorei izrunāt latviešu valodu, kas viņai arī ļoti labi sanāca.

Īstenībā ir ļoti interesanti ar savu dzimto valodu strādāt ar cilvēkiem, kas to neprot, jo viņi vadās tikai pēc tā, kā tu šo tekstu viņiem norunā. 

Tātad to, kā interpretēt konkrēto mūziku, viņi vairāk meklē caur teksta jēgu.

Jā, tas bija tiešām interesanti – pastrādāt ar šo programmu. Arī ar savu iepriekšējo skolotāju Anci Ķirsi vairākas reizes esmu strādājusi tieši pie šiem skaņdarbiem, tā ka darbs ir ielikts un, cerams, arī atmaksāsies.

Rīgas Doma ērģeles un dziedātāja balss – klausītājiem tā ir ļoti skaista pieredze. Bet savas grūtības noteikti ir arī ērģelniekam. Aigar, ko Rīgas Domā ērģelēm īsti nozīmē savienoties ar balsi?

Aigars Reinis: Katrs priekšnesums zināmā mērā ir akustisks izaicinājums arī ansambļa ziņā – tieši balansa ziņā.

Tas ir ērģelnieka meistarības jautājums – vienlaikus pavadīt, pašam būt krāšņam, tomēr nenomākt solistu. 

Jā, tas ir diezgan komplicēti arī ar to, ka starp ērģelnieku un solistu ir zināma distance – jo Rīgas Domā solistam jāstāv priekšā, lai viņš būtu tuvāk klausītājam. Tā ka izaicinājumu pietiek. Bet nu – tāda ir mūsu profesija, ar kuru droši vien arī tāpēc nodarbojamies, ka ikreiz tas ir citādi.

Priekšrocības noteikti ir tiem ērģelniekiem, kuri ar dziedāšanu un vokālo mākslu ir "uz tu", vai ne? Aigar, tev ir liela pieredze darbā ar Latvijas Radio kori, un Aijai Ziņģītei tieši tāpat – viņa ilgus gadus bijusi kamerkora "Ave Sol" dziedātāja.

Aigars Reinis: Man pašam grūti pateikt, bet citi tā vienmēr saka (smejas). Ceru, ka tā arī ir.

Katrīn, ar Aiju Ziņģīti tev līdz šim bijusi saskarsme kā skolniecei un skolotājai...

Katrīna Paula Felsberga: Aija Ziņģīte bijusi mana mīļā klavieru skolotāja, šķiet, gadus divpadsmit, bet pēc tam

Doma ērģeļu iespaidā izdomāju, ka savā izlaidumā gribu spēlēt ērģeles un to arī izdarīju – Aija četrus vidusskolas gadus mācīja man ērģeļspēli... 

Tagad ir ļoti jauka iespēja mums abām satikties jau kā [līdzvērtīgām] mūziķēm.

Tas nozīmē, ka tu pat zini, kā tas ir – sēdēt pie Rīgas Doma ērģelēm?!

Katrīna Paula Felsberga: Jā, zinu – tas ir ļoti bailīgi. (smejas) Un vēl trīs asistenti tev apkārt velk ārā visādus reģistrus... Neko daudz no tās performances neatceros, bet nu – vienreiz mūžā tas ir bijis un vairāk droši vien nebūs un arī nevajag. Lai to dara cilvēki, kam tas jādara. (smejas)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti