Lai sagatavotos spēlēšanai, “Taiko drummers” puiši un meitenes pusstundu nopūlas, velkot un cilājot smagos instrumentus uz skatuves. Bet bundzinieču rokas ir stipras, to prasa profesija.
Jasna Higuma ir pilna laika mūziķe. Darbs neapnīkot. Tas ir fiziski smags, bet vienlaikus nomierinošs. “Džodži rūpējas par daudzveidību gan stilos, gan skanējumā. Rutinēta atkārtošanās neiestājas. Un šo bungu īpašā skaņa un ritms mūs ļoti atslābina. Ne velti saka, ka taiko bungu skaņa attīra cilvēka dvēseli. Pie tās nepierod un tā neapnīk,” saka bundziniece.
Pieminētais Džodži Hirota ir viens no spilgtākajiem Japānas mūziķiem. Viņa vadītais bundzinieku ansamblis kļuvis par vienu no pieprasītākajiem, lielā mērā pateicoties Hirota radītajiem skaņdarbiem. Spēlējuši prestižākās koncertzālēs ar pasaules klases orķestriem, viņi otrdienas vakarā uzstājas Dzintaru koncertzālē festivāla “Artissimo” ietvaros.
“Japānā ir vairāk nekā 10 tūkstoši profesionālu grupu un miljoniem amatieru kolektīvu. Visi Japānā pazīst taiko bungas un gandrīz visi arī spēlē. Vieni spēlē tradicionālajā manierē un saglabā šo tradīciju, ir tādi kā mēs, kas tradīciju savieno ar modernismu, paši savām kompozīcijām,” stāsta “Taiko drummers of Japan” vadītājs.
Džodži Hirotas kompozīcijas skan filmās, nesenākā ir Martina Skorsēzes kinolente “Klusēšana”. Medijos viņu sauc par savas jomas dzīvo leģendu.
“Viņi vienkārši atrada manu mūziku un viņiem tā iepatikās. Bet, klausoties mūziku, Skorsēze nedomāja, ka tā ir japāņu mūzika, viņiem vienkārši patika šī skaņa un enerģija. Man paveicies, ka mans prāts vēl ir skaidrs un varu radīt jaunu mūziku, un, ja tā patīk citiem cilvēkiem pasaulē, priecājos. Bet es neesmu nekāda leģenda,” saka Džodži Hirota.
