Pa ceļam ar Klasiku

Britu dramatiskais soprāns Ketrīna Fostere: Es zinu šo to par dzīves grūtībām

Pa ceļam ar Klasiku

Mūzikls "Rent" atgriežas pie skatītājiem! Saruna ar Mārtiņu Kagaini un Gustavu Melbārdi

Auznieka un Dzudzilo kameropera "Tagadne. (Time Present)" runās mīlestības valodā

Tagadne runā mīlestības valodā. Notiks Auznieka un Dzudzilo kameroperas pirmizrāde

Šobrīd "Hanzas peronā" virmo enerģija un notiek pēdējie sagatavošanās darbi, lai 14. un 15. augustā pie skatītājiem nonāktu laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" pirmizrāde. Kameroperu radījuši vizuālie mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo kopā ar komponistu Kristu Auznieku. Iestudējums atklājas četrās ainās, mērojot ceļu no klusuma līdz operas dzimšanai.

Laikmetīgā kameropera radusies Krista Auznieka Lielo mūzikas balvu ieguvušās kompozīcijas "Uguns un Roze" ietekmē,  iedvesmojoties no Tomasa Stērnsa Eliota dzejas darba "Četri kvarteti". Kompozīcija "Uguns un Roze" ir daļa no operas "Tagadne (Time Present)", taču jaunā iestudējuma kulminācija ir Auznieka jaundarbs "Ir viens", kuru pirmatskaņos kamerorķestris "Sinfonietta Rīga" diriģenta Normunda Šnē vadībā kopā ar solistu, kontrtenoru Jāni Šipkēvicu.

Latvijas Radio 3 "Klasika" mēģinājumu starplaikā tiekas ar kameroperas radītājiem – vizuālajiem māksliniekiem Kristu un Reini Dzudzilo, komponistu Kristu Auznieku un arī solistu Jāni Šipkēvicu, kurš pievienojas sarunas noslēgumā. Bet sarunas sākumā mākslinieki atklāj, kāpēc tik svarīgs ir operas pilnais nosaukums, arī angliskais "Time Present", kas, burtiski tulkojot, nozīmē – laika dāvana.

Reinis Dzudzilo: Mēs ilgi domājām, kā nosaukt šo operu – vai tikai par "Tagadni", vai [to papildināt ar] "Time Present", kas kaut kādā ziņā ir pat skaistāk. Latviešu valoda ir ļoti skaista, un mēs zinām, cik daudz ir latviešu valodā runājošo un arī to, ka ir labi to turpināt kopt, bet tas "Time Present", Eliota pirmā kvarteta divi pirmie vārdi, šķita tā vērti, lai ieliktu tos darba nosaukumā – tieši tā "prezenta" klātbūtnes dēļ. Tā ir dāvana mums katram.

Signe Lagzdiņa: Bet ko jums nozīmē tagadne?

Reinis Dzudzilo: Tieši vakar pieskārāmies šai tēmai – ka mēs trīs jau ilgi sarunājāmies tagadnē un vienmēr esam to darījuši, bet vakar sapratām to, ka mēs nekad neesam piedalījušies kopīgā intervijā. Tā ka šī mums visiem trim ir pirmā tagadne – pirmā intervija tagadnē.

Tagadne ir dzīvība. Kad iestājas nāve, tagadne pazūd.

Protams, tagadne vienmēr ietiecas nākotnē un daudzreiz kļūst par pagātni – gandrīz vienmēr. Līdz ar to tā it kā turpina eksistēt jau citādā veidā. Arī Eliota gadījumā, kurš mums ir ļoti klātesošs.

Krists Auznieks: Vai arī tagadne – kā Eliota gadījumā – ir kaut kas, kas ir neizbēgams.

Pagātne ir jau pagājusi, un vienīgā forma, kādā tā eksistē, ir tagadne.

Vienīgā mūsu pieeja realitātei ir tagadnē, tātad atmiņas, tradīcija, interpretācija, vēstures interpretācija – tās visas eksistē tikai un vienīgi tagadnē. Līdzīgi kā mūsu sapņi, mūsu vēlmes, mūsu nākotnes projekcijas – arī tās visas eksistē tikai un vienīgi tagadnē. Tātad

tagadne ir viss, kas ir, un vienīgais, kas ir.

Atceros, Krist, vienu mūsu sarunu, kurā tu teici, ka mūzika un skaņas principā ir tagadne, ka mūzika nekad nav nākotne vai pagātne.

Krists Auznieks: Jā, arī Eliota dzejolī ir tāda rinda.

Krista Dzudzilo: Bet es atceros vienu sarunu ar Kristu pirms kāda laika, kurā viņš atzina, ka dzīvojot tikai nākotnē, jo komponisti dzīvojot tikai nākotnē. Bet "Tagadne. Time Present" ir arī vizuālā māksla. Un

tas, ko Krists tikko teica – nav nekā, kas būtu citā laikā. Vai arī – visi laiki ir vienlaicīgi visos laikos...

Reinis Dzudzilo: Un top par mūžību. Kā teica komponists Krists Auznieks, kad devāmies uz "Uguni un Rozi" – programmiņā bija rakstīts, ka šis darbs uzbūvē skanisku telpu, kurā meklēt mūžību. "Tagadnē" mēs šo mūžību turpinām meklēt, un gribētu cerēt, ka mēs to ik pa laikam arī atrodam. (..)

Krista Dzudzilo: Un visu rezumējot – "Tagadne. Times Present" ir mūsu kopējs darbs, kurš sakņots triju cilvēku sarunā un pēc tam triju cilvēku mākslas valodas sarunā.

Laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" mēģinājums

No Krista teiktā sapratu, ka jūs, Reini un Krista, esat bijuši koncertā, kurā tika atskaņots viņa opuss "Uguns un Roze", esat sagaidījuši Kristu un esat iepazinušies. Kas notika jūsu vizuālajā iztēlē vai sajūtās, ka saredzējāt kaut ko tālāk?

Krista Dzudzilo: Arī šī saruna mums bija tieši vakar – kā

mēs tajā koncertā gājām pie Krista, bet Krists bija aizņemts kādā sarunā, un mēs izlēmām, ka mūsu sarunas sākumam dosim laiku un distanci – tā notiks tad, kad tai jānotiek.

Bet tad mēs, dodoties pazemē, tur vienkārši Kristu satikām, viņš stāvēja mūsu priekšā. Kaut kādā ziņā neviens ne pie viena negāja, mēs vienkārši satikāmies.

Reinis Dzudzilo: Un tajā mirklī satikām Kristu kā ķermeni – jo pirmo mēs satikām viņa mūziku. Vakar runājām – daudz no tā, kas šobrīd redzams "Tagadnē" tieši "Uguns un Rozes" daļā, ir no tā, ko mēs jau toreiz redzējām orķestrī, rodoties tēliem no mūzikas gara. Kustības trajektorija, kas bija jau toreiz, turpinās šajā darbā un dīvainā kārtā ir tik tagadnīga. Tas būtu viens. Bet tālāk – tas, ko mēs Kristam jau pirmajā vakarā teicām, bet viņš laikam to bija aizmirsis – uzreiz teicām, ka mēs gribētu atgriezties pie šī darba, vai mēs to varētu un kā viņš uz to raugās. Bet tad, ņemot vērā, ka tas bija pirms trīsarpus gadiem, sapratām, ka mums šis dialogs ir jāsāk. Mums jāsāk šī saruna, ko arī centāmies darīt, veidojot šo darbu. Tas dzimis no Eliota, domājot par viņa "Četriem kvartetiem" un vispār – domājot par darba četrām daļām, kas pielīdzināmas simfonijas daļām, kurā

varam virzīties no klusuma līdz operas dzimšanai, kas rezultātā iznāk kā mīlestības sakausējums mūsu sarunai.

Kriss Auznieks: Vienīgi mūsu simfonijā visas daļas ir Adagio.

Laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" mēģinājums

Krist, kā tu šobrīd redzi dažādo mediju saplūšanu kopā ar "Uguni un Rozi", turklāt kopā ar jauno darbu?

Krists Auznieks: Multimediji mani vienmēr biedējuši un biedējusi arī sadarbība – īpaši ar nemūziķiem...

Jo mana laika uztvere jeb manas mūzikas laika uztvere kaut kādā ziņā ir atšķirīga no lielākās daļas Rietumu mūzikas.

Nekādā ziņā negribu teikt, ka esmu unikāls, bet katrā ziņā lielākā daļa orķestra mūzikas vai operu tā dēvētais kanons eksistē laikā, kas ir ļoti atšķirīgs no tā, ar ko strādāju es. Līdz ar to bieži vien cilvēki, kas tiek piesaistīti šādai mūzikai, nāk no operas vai vizuālās mākslas puses, un tad sanāk tā – tāpēc, ka esam izteikti vizuāli orientēti un tik viegli reaģējam uz vizuālu stimulu, daudz sarežģītāk reaģējam uz skaņas stimulu.

Mūzika mums var pieskarties acumirklīgi, bet mēs tik maz saprotam par to, kas notiek, jo tas nav verbalizēts un nav reprezentatīvs... 

Ja mūzikai klātesošā vizuālā māksla ir neuzmanīga, tā nogalina mūziku. Esmu to tik bieži pieredzējis savā dzīvē – nevis tāpēc, ka kāds ir ļauns un viņam ir slepkavnieciskas tieksmes, bet vienkārši tāpēc, ka šie mediji tieši šādā konfigurācijā arī eksistē, un ar tiem ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Ar Reini un Kristu ir citādi – jau no paša sākuma sajutu viņu mīlestību pret mūziku. Komponistam tas rada ārkārtīgi lielu uzticību! Kad redzēju viņu darbus, īpaši "Patētiskā. Par redzamo valodu", kurā viņi pret mūziku izturas tik ārkārtīgi uzmanīgi...

Viņi parāda, ka apzinās – mūzika ir ārkārtīgi trausla. Sadarbība ar šādiem cilvēkiem ir ārkārtīgi liels retums.

Strādāt ar cilvēkiem, kas savā izglītībā un darba pieredzē primāri ir vizuāli, bet kas saprot un izjūt mūziku tik dziļi – tā ir ārkārtīgi liela bauda. Jo man nav jāskaidro, kas notiek ar laiku, kad tam pieskaras vizuālā māksla, kas notiek ar laiku, kad tam pieskaras mūzika, un kā tie viens ar otru draudzējas.

Laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" mēģinājums

Atļaušos banālu jautājumu – vai tad, kad jūs, Krista un Reini, klausāties mūziku, to darāt vizuāli? Uzreiz redzat bildes?

Reinis Dzudzilo: Ir ļoti dažādi. Visdrīzāk tie nav attēli, drīzāk kaut kāda telpa, kurā tu ieej – tā var būt tukša vai pilna, bet runa vairāk ir par patvērumu, ko rada mākslas darbs. Tas rada jaunu pasauli, kurā tu vari ieiet. Ideālā gadījumā tā ir viena no pabeigta universa lodēm, kurā ir viss. Zelta griezums, lai tā varētu rotēt un nenokrist zemē.

Krista Dzudzilo: Ar to klausīšanos mēdz būt ļoti dažādi. Tas var būt attēls, tā var būt lieta. Krists jau ir dzirdējis mūsu poētiskos mīlestības vārdus par viņu mūziku, esam daudz runājuši par kristāliem vai gaismu. Bet "Uguns un Roze" – kāpēc mēs satikāmies? Tāpēc, ka tas bija neticami.

Dzīvē gandrīz tā nenotiek, ka esi tik ļoti satriekts no kaut kā. Nav tā, ka tu rezonē ar mūziku, bet tā it kā esi tu pats. Un tas skan. Bet tu to neesi radījis, to radījis kāds cits.

Bija konkrēti tēli, kas bija ļoti vizuāli un kurus es atceros. Šī sajūta par ārprātīgām sāpēm un vientulību, kas var būt mīlestības pilna. Par gaismu, par lēnu kustību, par kustību kā skaņu, kas iekšā ķermenī, kas iet caur rokām, caur galvu vai caur skatīšanos.

Reinis Dzudzilo: Par gaidīšanu un par garlaicību. Par garlaicību tajā izpratnē,

kā Brodskis savā uzrunā studentiem rakstīja – ka garlaicība ir logs uz bezgalību. Un šajā gadījumā Krista mūzikā – arī "Tagadnē" – kaut kādā ziņā eksistē ļoti daudz garlaicības.

Krista Dzudzilo: Atceros, ka viena no pirmajām lietām, ko pierakstīju uz baltas lapas – jo mēs ar Reini lielākoties strādājam tā, ka mums ir sava atsevišķa telpa tikai uz baltas lapas, jo visu pārējo telpu visu laiku dalām – ka

tā ir ļoti skaidra, tieša, šausmīga un mīlestības pilna nojausma, ka kaut kas ir noticis. Tu vēl nezini, kas, bet ka kaut kas ir noticis. Un man liekas, ka šī sajūta arī ir visa šī darba garumā.

Laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" mēģinājums

Krist, vai "Ugunij un Rozei" ir jauns konteksts? Vai kaut kas ir izmainījies, transformējies?

Krists Auznieks: Par kontekstu runājot – man šķiet, ka tas, kā es redzu pasauli, tajā skaitā mākslas darbus un visus pārējos cilvēkus – ka daudzas lietas sevī ietver neredzamo. Ar "Uguni un Rozi" – bet tā varētu būt ar jebkuru darbu – ir tā, ka tu viņu klausies un pēc kāda laika, par to domājot, tu viņu ņem un atšķetini – kā mizojot sīpolu, kur redzi slāņus un kārtas. Un man šķiet, ka tagad ir noticis tieši tas –

ir vienkārši izlobīts sīpols, kuram, protams, vidū ir vēl viens sīpols, un tam savukārt vidū vēl viens, un beigās tu izlobi un paliek nekas, bet sīpols tomēr ir bijis. Un visi raud.

Bet šajā gadījumā liekas, ka tas, ko Krista un Reinis ir izdarījuši – viņi ir tiešām ieskatījušies dziļi iekšā tajā darbā un atraduši līnijas, savienojumus un telpas. Tik bieži nenākas redzēt mākslu, kura nevis pievieno kaut ko pasaulei, bet atklāj pasaulei – tā vietā, lai liktu kaut ko pa virsu tam, kas jau ir, tu sāc kaut ko šķetināt vaļā. (..)

Laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" mēģinājums

Ko jūs vēlētos, lai potenciālais skatītājs sajūt, zina vai nezina, vēl pirms viņš atnācis uz "Hanzas peronu"?

Krists Auznieks: Lai iemācās runāt mīlestības valodā.

Vai to var iemācīties?

Krists Auznieks: To man nejautājiet...

Reinis Dzudzilo: To var atklāt. Bet ir jābūt atvērtam, lai kaut kas tāds notiktu, un ir jāļaujas šim ceļam. "Hanzas perons" šobrīd ir sadalīts trijās daļās, mēs ietiecamies visos 80 metros, secīgi virzāmies trajektorijā uz priekšu. Un šajā trajektorijā ar kustības palīdzību, ar laika svārsta palīdzību, ar tagadnes, pagātnes un nākotnes palīdzību skatītāju aicinām doties tālāk. Šim aicinājumam jāatsaucas, un kaut kādā ziņā mums liekas, ka mēs šo biļeti viņam uzticam, tieši tāpat kā Normunds Šnē teica par Krista Auznieka mūziku...

Krista Dzudzilo:

Ka Krista mūzika ir droša. Ka tā ir tik skaista, ka tu pats kļūsti par bērnu, kuram nav bail tai sekot, jo zini, ka tā, kur nonāksi, būs skaista vieta...

Reinis Dzudzilo: Kurā galu galā tev tiek piedāvāta atklāšana un arī kā "Ir viens" gadījumā – notiek totālā apskaidrība. Man liekas, ikvienam un dažiem, kas ar to saskaras – un tas pats notiek ar Jāni Šipkēvicu, tas pats notiek ar Normundu Šnē, kad pirmo reizi to izpildīja ar orķestri – tu redzi, ka viņu pārņem avots.

Man izdevās dzirdēt noslēguma epizodi, kurā orķestrim klāt parādās Jāņa Šipkēvica balss. Un tad ir pateiktais vārds. Bet – tāpat kā "Ugunī un Rozē", arī kameroperā ir gan pateiktais vārds, gan klusums.

Krists Auznieks: Jā, pamazām mēs to darbu būvējam no nekā uz kaut ko jeb no klusuma uz vārdu, uz mūziku, uz operu. (..) Trešajā daļā nav vārda, bet ir klusums, un ceturtajā daļā "viņi visi dejo". Tā ir atsauce uz Eliota brīnišķīgo dzeju. (..) Varu ieteikt cilvēkiem izlasīt viņa “Četrus kvartetus”.

Kāpēc, Krist, tu tikai mazu daļu paņēmi no šī Eliota darba?

Krists Auznieks: Otrā daļa ir Eliots, kurš lasa “Četru kvartetu” pirmo daļu. Savukārt ceturtajā daļā Jānis Šipkēvics lasa ceturtās daļas pēdējo daļu. Un tas ir sākums, un tas ir gals, un tas ir sākums, kas ir gals. Tur arī tā atbilde slēpjas. Eliota darbā ir ļoti daudz teksta, tas ir ļoti garš. Tur ir apmēram divdesmit reižu vairāk teksta, nekā lietoju savā mūzikā. Daļa, kurā ir teksts, šobrīd ir trīsdesmit triju minūšu garumā. Ja pareizinātu ar trīs, rupji rēķinot, iznāktu sešsimt sešdesmit minūšu. Vai jūs būtu gatavi uz to nākt?

Laikmetīgās kameroperas "Tagadne (Time Present)" mēģinājums

Ļoti precīzā brīdī atnācis Jānis Šipkēvics – kad runājam par tekstu. Īstenībā deju mēs vēl nepieminējām.

Reinis Dzudzilo: Visu šo mākslu ietver kustība –

kustība visu, par ko runājām, padara dzīvu. Tā ka kustība ir visa pamatā.

Vijoles lociņš ir tas, kas Eliotam tiek pierakstīts. Kustība ir viss, un tādā ziņā arī deja ir viss.

Jāni, mēs runājam par tagadni, laiku, laika dāvanām un visu, kas to ietver – par mīlestību. Kāda šīs izrādes sakarā ir tava izjūta?

Jānis Šipkēvics: Laimes sajūta.

Dažkārt dzīvē jūti – esi nokļuvis kaut kur ārpus sava ceļa, un šis katrā ziņā ir tas brīdis, kad jūtu – esmu trāpījis gaismas starā. Nezinu, par kādiem nopelniem, bet jūtos ļoti apbalvots.

Visas šīs pieredzes rezultātā jūtos ļoti mainījies, un par to esmu ļoti, ļoti pateicīgs šiem trim cilvēkiem – Kristai, Kristam un Reinim. Un pateicīgs arī kādam daudz jaudīgākam spēkam par to, ko vispār var cilvēks izdarīt. Šajā izrādē, iespējams, jebkādās mākslas izpausmēs esmu spējis visciešāk pietuvoties saiknei ar kaut ko ļoti jaudīgu un dievišķu. Esmu pilns pateicības par to, ka te varu būt.

Tu runā mīlestības valodā?

Jānis Šipkēvics: Caur Kristu, Kristu un Reini – caur viņu vārdnīcām, teiksim tā. Ja vien kāds grib piedzīvot kaut ko, ko nevar un, iespējams, arī nevajag salīdzināt ar jebko citu, kas pieredzēts uz skatuves, ārpus skatuves vai dzīvē, es tiešām aicinu atnākt uz šo izrādi. Šis ir skaņdarbs, kādu nekad mūžā neesmu dzirdējis, kur nu vēl mēģinājis piedzīvot caur balsi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt