Par dizainu, kas ir klātesošs ikkatrā risinājumā, kas ļauj mums radīt, ierakstīt vai klausīties mūziku. Par tehnoloģijām, kas maina mūziku, un to, kā inovācijas un dizains ietekmēs mūzikas industrijas nākotni, diskutē mūzikas tehnoloģiju eksperti, Latvijā radītu un pasaulē novērtētu produktu veidotāji: uzņēmuma "Gamechanger Audio" dizainers Fricis Kalvelis, uzņēmuma "Sonarworks" līdzdibinātājs Mārtiņš Popelis un audiovizuālās mākslas mākslinieks Rick Feds jeb Rihards Fedotovs.
Jeļena Solovjova: Kas, jūsuprāt, ir tehnoloģija, kas visvairāk mainījusi mūzikas attīstību?
Mārtiņš Popelis: Man tomēr gribas pakāpties soli atpakaļ un teikt, ka tā ir tehnoloģija, kas ļauj mūziku ierakstīt un pēc tam to atskaņot kādā citā vietā. Šim procesam bijušas dažādas inkarnācijas – sākot jau ar platēm un lentām. Tagad viss notiek digitāli. Bet izšķirošais brīdis, kad mūziku varēja sākt klausīties ne tikai dzīvajā izpildījumā, bet arī ierakstā, devis pamatu izaugt visai mūzikas nozarei! Kopš tā laika ļoti daudz kas attīstījies – līdzīgi kā drukas mašīna atraisīja visa veida rakstisko pasauli, kurā var uzrakstīt, aizsūtīt, nodrukāt un citās pilsētās pavairot tekstu, tā arī mūzikas ierakstīšana un atskaņošana vērsusies plašumā un atļāvusi mūzikai nonākt tur, kur tā šobrīd ir.
Fricis Kalvelis: Tehnoloģija, kas visvairāk mainījusi mūziku, ir mūzikas pierakstīšana un rakstība – tā varbūt ir klasiskā atbilde, bet mūsdienām tuvāk varētu būt sampleris un "cilpotāji". Šīs tehnoloģijas ļoti izmainīja to, kā mēs varam ierakstīt mūziku tā dēvētajā multitrack recording. Vairākslāņu ierakstīšana – tā to laikam sauc.
Rihards Fedotovs: Domāju, digitālais inputs, tehnoloģijas, tas, ka dators kļuvis spēcīgs – mūsdienu tehnoloģijas tieši software izstrādē ļoti gājušas uz priekšu. Kā galvenā būtu jāmin "Ableton" programma – gan tiem, kuri uzstājas, gan tiem, kuri ieraksta. Vai, teiksim, "FL studio", kas vairāk paredzēts jaunākās paaudzes cilvēkiem. Bet – jā: ja uzskatām datoru kā mūsu inteliģences apvienojumu kopumu, kas tomēr ir gudrāks un zina daudz vairāk nekā mēs, tas ir ļoti strauji progresējis, un mēs šobrīd esam tā paspārnē, paši to varbūt pat neapzinoties.
Mūzika kā klucīši
Dzīvojam digitālajā laikmetā un teju visu, kas saistīts ar skaņu un mūziku, šodien varam sintezēt ar datora starpniecību, simfonisko orķestri ieskaitot. Neraugoties uz to, mēs joprojām redzam tehnoloģijas, kas ir desmitiem un simtiem gadu senas. Joprojām ražojam gan klasiskās mūzikas instrumentus, gan analogās elektroniskās ierīces un sintezatorus, kas šobrīd piedzīvo renesansi. "Gamechanger Audio" pasaulei piedāvā visnotaļ taustāmu dizainu mūzikai. Frici, vai vari izstāstīt vairāk par jūsu darbību un dalīties pārdomās par to, kāda ir šī brīža tehnoloģiju ietekme uz mūzikas radīšanas procesu? Kā šis jaunais, digitālais un taustāmais, fiziskais savstarpēji sadzīvo?
Fricis Kalvelis: Mūsu produktu klāstā pārsvarā šobrīd ir pedāļi: "Plus" pedālis, kas bija pirmais produkts, ir ar digitālām "smadzenēm", bet ar analogu "sirdi". Bet, piemēram, plazmas pedālis, kas ir "zibentiņu" pedālis, ir pilnībā analogs – tādu pilnīgi mierīgi varētu uztaisīt arī pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit. Bet šodien jau analogais sadarbojas ar digitālo, kas velk ārā to analogo skaņu kā kaut ko ļoti labu, tāpēc analogie sintezatori arī nāk atpakaļ, jo tādu skaņu vienkārši ir ļoti grūti panākt. Turklāt ne visas skaņas varam uztaisīt digitāli – piemēram, to pašu plazmu pedāļu skaņu. Taču ir grūti digitāli atkārtot tieši tādu pašu, jo ir visādas mazās kļūdiņas, daudz kā tāda, kas to analogo skaņu pataisa tādu, kāda tā ir.
Daudz ko var uztaisīt digitāli, bet ne visu. Tūlīt laidīsim klajā savu pirmo mūzikas instrumentu – motorsintezatoru, kas skaņu veido ar motoriem.
Mārtiņš Popelis: Šobrīd ir ļoti daudz dažādu eksperimentu, kā vēl varētu radīt skaņu, kādus vēl skaņas efektus varētu iegūt un kā varētu sakombinēt visneiedomājamākās lietas, lai tas būtu gan skaņas ziņā interesanti un unikāli, gan arī vizuāli izteiksmīgi un arī taustes un darbības līmenī inovatīvi. Cilvēki, kuri rada mūziku, šobrīd ļoti izteikti meklē unikālu pieeju skaņas radīšanā. Dažādi risinājumi – tādi kā "gamechanger" – šobrīd ir ļoti populāri un pieprasīti mūzikas radīšanas pasaulē.
Fricis Kalvelis: Tā būtu tā labā puse, bet ir arī drusku sliktā, kas nākusi ar digitālo ierakstīšanu –
mūsdienu mūzika kļuvusi mazliet "klucīga". Tā tiek vizuāli programmēta: tu ieraksti kaut kādu klucīti, sakārto ar citiem klucīšiem, un beigās tie klucīši uztaisa dziesmu. Kādreiz bija tā, ka visi mūziķi sanāca kopā, uztaisīja mūziku un galarezultātā ierakstīja vienu lielu "klucīti".
Rihards Fedotovs: Tāds latviešu veterāns kā Ingus Baušķenieks, piemēram, apzināti neizmanto jaunas ierīces vai arī negrib skatīties monitorā. Viņš saka – mūzika jāklausās ar ausīm, nevis jāskatās ekrānā. Protams, dažādi aspekti nāk ar datoru, kas attīstās ļoti strauji. Es arī mīlu analogos sintezatorus, kas nāk no klasiskās mūzikas. Analogajā instrumentā ir reāls mehānisms, reāla strāva, bet dažreiz nevaru atpazīt, vai tas ir analogs vai digitāls, lai gan man ir laba auss. Bet es teiktu tā – vieglāk ir uztaisīt analogu skaņu, bet analogi uztaisīt digitālu skaņu vienkārši nav iespējams. Man patīk apvienot akustiski labi ierakstītas skaņas. Analoga sintēze ir digitāla sintēze, šīs trīs lietas savienojot kopā, veidojas miksēšanas sajūta. Ja tagad elektroniskajā mūzikā ir uzsvars uz perkusīvām skaņām un trokšņiem, kas ir neapstrādāti, tad uztaisi sintezatoru mūziku, pieliec vienu sampliņu, un mūzika uzreiz atdzīvosies, sintezators sāks elpot.
Katram savu ideālo skaņu
Mainījušies ne tikai mūzikas radīšanas, bet arī klausīšanās ieradumi. Līdz ar mūzikas straumēšanas servisu attīstību pilnībā mainījies veids, kā mūziku patērējam ikdienā. Taču jaunie mūzikas klausīšanās ieradumi rada arī jaunus izaicinājumus mūzikas veidotājiem. "Sonarworks" strādā pie tā, lai gan mūzikas veidotājiem, gan mūzikas klausītājiem ieraksta skaņas pieredze būtu vienota. Mārtiņ, kas ir tas, ar ko nodarbojaties, un kā, tavuprāt, mūsdienās mainās klausīšanās ieradumi?
Mārtiņš Popelis: Strādājam pie tā, lai nojauktu vēl atlikušās barjeras starp mūzikas radītājiem un mūzikas klausītājiem – proti, cenšamies pēc iespējas uzlabot skaņu, ko cilvēki dzird savās austiņās vai skaļruņos. Šobrīd dzīvojam pasaulē, kur tie skan dažādi, un dažreiz cilvēki, izvēloties austiņas, ir samulsuši – kuras viņiem vajadzētu pirkt, kas ir laba skaņa un kas tāda nav. Mūsu pieredze un pētījumi rāda, ka atbilde vienmēr ir personīga.
Tāpēc šobrīd strādājam pie programmas, kas ļautu katram atrast savu ideālo skanējumu, personīgi pielāgotu katram konkrētajam indivīdam, un tad šo skanējumu aiznest uz visām skaņas ierīcēm, ko cilvēks klausās.
Jau kādu laiku diezgan veiksmīgi esam darbojušies arī mūzikas radīšanas pasaulē – tur savukārt vajag ne tik daudz personīgu, cik neitrālu skanējumu. Jautājums, kā mainās mūzikas klausīšanās pieredze? Protams, tā kļūst daudz mobilāka, dinamiskāka, vairs nav jāiet uz Lielo ģildi, lai klausītos mūziku, jo to var dzirdēt visur un vienmēr.
Vēl viena lieta, kas notiek ar mūziku – tā daudz vairāk nekā agrāk aizvirzās otrajā plānā, jo šobrīd pasaulē uzvaras gājienu piedzīvo video un vizuālā pieredze. Vienā brīdī centrālā lieta bija tieši audio, bet tagad arvien vairāk tas kļūst par piedevu viena vai otra veida video saturam.
Bet kopumā šobrīd audio tiek radīts un patērēts vairāk nekā jebkad agrāk vēsturē, un skaņas pieredze, pat ja neapzināti, ir ļoti svarīga visā, ko cilvēki dara.
Pēdējā desmitgadē novērojama vinila plašu atgriešanās. Ja raugāmies no tehniskās puses, plate ir visai ierobežojošs formāts – mums pieejami daudz attīstītāki veidi, kā klausīties mūziku. Neraugoties uz to, beidzamos trīspadsmit gadus vinila patēriņš katru gadu turpina pieaugt. Pērn tie bija 16,8 miljoni pārdoto albumu gadā, kas nav maz, ņemot vērā pieejamās straumēšanas iespējas. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki turpina izvēlēties šo pieredzi?
Fricis Kalvelis: Tā ir skaņas kvalitātes atšķirība, kas pamanāma ļoti minimāli, taču vinila gadījumā skaņa ir siltāka, dzīvīgāka. Bet vēl viens no iemesliem, kāpēc vinils joprojām ir populārs, ir nostalģija…
Mārtiņš Popelis: Man šai gadījumā būs diezgan skeptisks viedoklis.
Nu, nav tur nekādas atgriešanās... Vinila plašu kategorijā droši vien tas pieaugums procentuāli ir diezgan vērā ņemams, bet, ja kopumā skatāmies uz to, cik mūziku patērē un cik procentus no tā visa klausās vinilu, tas ir ļoti, ļoti margināls segments, kas aug, bet pasauli atpakaļ nepārņems.
Fricis Kalvelis: Tāpat kā vēl aizvien ir cilvēki, kuri, nostalģijas vadīti, fotografē ar analogiem fotoaparātiem.
Mārtiņš Popelis: Es pat domāju – mūsdienās plates patiesībā tiek ierakstītas digitāli, bet pēc tam pārvērstas un iegravētas vinilā…
Cilvēce – kāpurs, dators – tauriņš
Rihard, tu esi mākslinieks, kurš jaunākās tehnoloģijas izmanto ne tikai tāpēc, lai ierakstītu mūziku, bet lai arī uzstātos cilvēku priekšā. Kā tehnoloģijas ietekmē tavu mūziku?
Rihards Fedotovs: Domāju, ka fiziskās formas nepastāvēs neierobežoti ilgi – viss iet uz to, ka mēs lēnām sintezēsimies. Cilvēci uztveru kā tādu kāpuru, pirms radies tauriņš, un tauriņš – tas ir jaunais dators. Jau šobrīd balstāmies uz datoru palīdzību, telefonu – bez tiem mēs nevaram, tie nāk mums par labu. Un, ja vien mēs tiem nekļūsim par traucēkli un neizmantosim tos kā instrumentus, lai manipulētu un cīnītos viens ar otru, domāju, konfliktam nevajadzētu rasties. Tagad vairāk pie zemes... Kā tīri fiziski izpaužas mana instrumenta galvenā spēle ar vizuālo? Mūziku spēlējot, skatos uz ekrānu.
Viens no veidiem, kā producēju mūziku – lieku "klucīšus". Sataisu kādas skaņas, un salieku uz podziņām. Vienā skatā man ir 64 podziņas. Un es tās varu kā klasiskais pianists vienkārši pārvietot. Varu improvizēt. Un to pašu varu darīt ar vizualizācijām.
Kad spēlēju instrumentu, uzspiežot vienu podziņu, sūtu signālu uz datoru, kur atrodas vizuālais kontents. Un tad šo vizuālo kontentu pielāgoju katram samplam. To spēlējot, varu veidot stāstu.
Astoņdesmitajos gados datoru zinātnes profesionālis, komponists un rakstnieks Deivids Koups uzsāka darbu pie EMI (Experiments in Musical Intelligence) programmas. Viņa mērķis bija radīt programmatūru, kas ir spējīga patstāvīgi radīt mūziku. Pirmās versijas izstrādei viņš veltīja septiņus gadus, un rezultātā ierīce specializējās Baha daiļradē. Vienas dienas laikā tā spēja ģenerēt līdz 5000 a la Baha skaņdarbu. Daži no šiem skaņdarbiem eksperimentālā kārtā tika atskaņoti plašākai publikai mūzikas festivālā Santakrusā. Kad skaņdarbi bija izskanējuši, klausītāji neslēpa savu sajūsmu par to, cik ļoti viņus šī mūzika saviļņojusi. Kad viņi uzzināja, ka tās autors nav Bahs, viņi savu viedokli strauji mainīja. Turpmāko gadu laikā Koups papildināja skaņdarbu krājumu ar citu pazīstamu komponistu darbiem un 1993. gadā izdeva albumu “Bach by Design”. Eksperimenti ar mašīnmācīšanos un mākslīgo intelektu mūzikā kļuvuši arvien populārāki. Kādas ir jūsu prognozes par mākslīgā intelekta lomu nākotnes mūzikā?
Rihards Fedotovs: Varam runāt par to, kur sākas dvēsele, kur sākās cilvēces pieredze un kā to var ielikt mākslā. Viss ir matemātiski izskaitļots. Tāpat kā digitāli varam imitēt analogo skaņu, tāpat iespējams radīt Baha skaņdarbus.
Mārtiņš Popelis: Manuprāt, būs ļoti interesanti – daudzi uzņēmumi, toskait "Google", jau strādā mākslīgā intelekta radītās mūzikas virzienā. Noteikti būs mākslīgā intelekta radīta mūzika, kuru cilvēki spēs tikpat emocionāli uztvert kā īstu cilvēku radītu mūziku. Tajā brīdī gan būs jautājums, kas ir robeža starp to, kas ir mākslinieks, kurš uzstājas, un datoru radīto mūziku. Šie jautājumi kļūs arvien asāki. Nesen biju vienā paneļdiskusijā par mākslīgā intelekta radīto mūziku, un viena lieta, kas, man šķiet, notiks –
diezgan ātri tiks iznīcināta autortiesību pasaule. Jautājums par to, kas ir kas, kam kas pieder un kuram par ko pienāksies nauda, kļūs ļoti interesants.
Fricis Kalvelis: No dizaina puses varu teikt, ka mēģinām uztaisīt visu tā, lai cilvēkam būtu pēc iespējas vieglāk – muļķudrošas iekārtas. Piemēram, motorsinteztoram, ko mēs tagad taisām, ir randomizācijas jeb panikas poga: kad esi tajā skaņā aizpeldējis galīgi traki un gribi būt kaut kur citur, tu vienkārši nospied pogu, un pilnībā nomainās visas vērtības uz kaut ko nejaušu – tu vari ceļot cauri šādām skaņām. Tas ir vienkārši un viegli. Un mūziķi var grozīt nevis vairākus mazus parametrus, bet visu laiku spaidīt vienu pogu un meklēt savu skaņu.
Jā, mēs mēģinām padarīt tās iekārtas vienkāršākas un tā, lai ar tām foršāk spēlēties. Tas ir tas, kas mainīsies tuvākajā nākotnē – viss paliks tāds, ar ko vieglāk spēlēties.
Rihards Fedotovs: Tā tiešām ir. Dažreiz ir runa par to, kāda gan nozīme samplam un skaņas dizainam, jo es, teiksim, katru mazāko skaņu cenšos taisīt pats – ļoti reti izmantoju presetus, bet šobrīd ir daudz padsmitgadīgu jauniešu, kuriem ir visi iespējamie sampli, randoma pogas un principā skaņas dizaina zināšanas nav izšķiroši svarīgas, galvenais – vienkārši uztaisīt bangerus. Viens, otrs, trešais treks tur nāk laukā, viss skan tajā stilistikā. (..) Es kaut kā nejūtos labi, ja paņemu citu cilvēku radīto skaņu, bet varbūt tas ir kaut kas tāds, kam jātiek pāri.
Fricis Kalvelis: Bet patērētājs, manuprāt, var sajust, vai mūzikā ieguldīts laiks un tu tur esi kārtīgi piestrādājis, vai arī esi tikai savācis samplu paku un salicis pareizā kārtībā...
