Henrieta Verhoustinska: Šakima, jūs Ukrainā darbojāties arī kā aktrise?
Šakima Garunts: Jā, tieši tā, es strādāju teātra centrā, kas atradās Ļvivā, tas ir centrs, kas pēta dažādas tautas dziesmas un arī dramatisko mākslu. Tā ir ļoti skaista skola, kurā var apjēgt, kāda tev ir dzīves sūtība, ar ko tu gribi nodarboties kā indivīds.
Vai no šīs skolas jums arī šis neparastais ceļojums albumā "Vysoko"? Kā šis ceļojums tapa tik daudzslāņains?
Šakima Garunts: Ceļš tiek veidots jau kopš bērnības. Es sapratu, ka tas man patīk, un eju šo ceļu, turpinu šo ceļu. Savā ceļā satieku dažādus meistarus, skolotājus. Šajā albumā dažādas kultūras ir savijušās multikultūrās manī pašā. Manas saknes.
Mēs visi esam šīs planētas bērni, un te ir dažādas tautības, un visas šīs tautības manā realitātē izpaužas, tāpēc šajā albumā skan gan armēņu, gan ukraiņu dziesmas, gan arī Čaikovskis.
Izmantojot apvienību ar brīnišķīgajiem mūziķiem no Latvijas, bija iespējams šo vieglumu paust.
Ainār, vai piekrīti, ka vieglums ir atslēgas vārds šajā albumā?
Ainārs Majors: Noteikti viens no atslēgas vārdiem. Mēs arī sajutām to ātrumu, kā radās mūsu albums un arī visa koncertprogramma pilnā formātā, tas nebūtu iespējamas, ja tas nebūtu viegli. Mums tas "viegli" ir nācis dažādās parādībās iekšā mūsu mūzikā, arī veidā, kā mēs viņu veidojam. Tā ir ļoti svarīga sastāvdaļa – ne tikai rezultāts, bet arī process. Te jāmin, ka mēs īsā laikā apguvām visu šo sajūtu kopumu, no marta mēneša sākām strādāt. Būtībā laika zīmes procedūra jeb funkcija, arī mēs esam laika zīme savā veidā. Un tāpēc daudz mums ir atsūtīts sajūtu, domu, ideju, iedarbināta visa mūsu pieredze, prasmes, visas darbības sfēras ir iedarbinātas uz 200 % režīmu, un mēs viegli to tapinām un liekam kopā. Tas veidojas organiski muzikāli, mākslinieciski vērtīgi.
Vieglums ir svarīga lieta, jā.
Šakima, kas, jūsuprāt, ir pats ukrainiskākais mūzikas instruments?
Šakima Garunts: Priekš manis visi tautas instrumenti – tā ir burvība, tas ir skaistums un saikne starp mūsu zemi un kosmosu.
Ainār, tava darbība etnomūzikas laukā ir jau diezgan sena, savulaik biji viens no apvienības "Marana" dibinātājiem, vēlāk nodibināji grupu "ElektroFolk". Kas etno kodā ir tāds, kas tevi piesaista?
Ainārs Majors: Nevar teikt, ka es biju viens no "Maranas" dibinātājiem, biju viens no "Maranas" cilvēkiem, uzticīgs Valtam Pūcem, kas ģeniāli veidoja savu muzikālo ceļu un joprojām to dara. Tajā laikā viņš pievērsa mūsu visu uzmanību uz etniku. Tā dziļi un jēgpilni tajā etniskajā laukā, kas ir stipri sens kā avots. Man tādas atkarības dzīvē ir kā mūzika, līdz ar to arī tā jēgpilnība, kas ir etniskajā mūzikā, tas patiesums, nesadomātība, dzidrums domā un sirsnībā... Sapratu, ka tajā visā man ir vilkme. Turpinājām ar "ElektroFolku". Šķita, ka tas ir viens no maniem muzikālajiem darbības laukiem, kas būs neatņemams arī turpmāk. Tas palīdzēja arī šobrīd saprast, kurp vedama viena brīnišķīga muzikāla doma, ideja, kas nāk no etniskā, viņu atvest šajā mūsdienu uztveres formā.
Atbilstoši šodienas cilvēka uztverei.
Ainārs Majors: Jā. Nekad parastas lietas nav mani ļoti interesējušas un uzrunājušas, mazliet neparastas mani interesē, man patīk atrasties pasakā. Un tad ir Jānis Ruņģis ar savu pasakaino ģitāras kosmosu. Visu savu netradicionālo ģitāras formātu, skanējumu un ambienci, kas likās lielisks savienojums, kā tos laikmetus, nākotni savienot ar pagātni.
Jāni, vai tava latviskā sakņu sajūta ievibrē, spēlējot ukraiņu mūziku tavā veidā, kā tikai tu to proti?
Jānis Ruņģis: Es drīzāk esmu bijis tendēts uz jaunradi, bet turpinot Aināra domu, kas interesanti šajā trio, par ko es tikai nesen aizdomājos, mēs taču arī esam trīs dažādas paaudzes. Arī tādā izpratnē mēs nākam no dažādiem laukiem. Tajā brīdī fināla produkts sanāk vēl interesantāks, jo satiekas dažādas pieredzes, burtiski, cauri laikmetiem ejot. Folkmūzika, etnomūzika ir sena, ja tā kultūra joprojām ir izdzīvojusi, tas nozīmē, ka viņa ir dziļa, spēcīga un laba. Tas kods ir tik stiprs, arī latviskajā, senajā kultūrā. Mēs esam maza tautiņa, joprojām varam runāt savā valodā, dziedāt un priecāties. Mēs pieļāvām domu, ka nākotnē varētu, piemēram, rakstot nākamo albumu, vēl citas valodas ietvert, lai tas paplašinās tālāk un plašāk.
Poligloti.
Jānis Ruņģis: Jā, būsim muzikālie poligloti.
Šobrīd norit radio "Pieci" labdarības akcija "Dod pieci", kas šogad veltīta Ukrainas bērniem Latvijā. Jūs arī piedalāties šajā akcijā?
Ainārs Majors: Jā, būsim koncertā, kurš būs arī tiešraidē Latvijas Televīzija, koncerts no Rēzeknes "Gora" 17. decembrī. Mēs tur uzstāsimies kopā ar latviešu mūziķiem, arī kopā ar Darju Leleko. Neapšaubāmi tā ir būtiska tēma, aktuāla mums šodien, šeit pat. Arī Šakima ir Latvijā ar dēliņu. Mēs saprotam, cik tas ir sarežģīti. Mums ir skaņdarbs, kuru sajutām par nepieciešamu radīt vienas sarunas rezultātā. Kā šodien vispār izskaidrot bērniem, kā tas ir iespējams, kas notiek Ukrainā, tā vardarbība... Ko var darīt lietas labā? Sen, pirms simt, varbūt tūkstoš gadiem jau tas bija jādara – vairāk jādzied bērniem šūpuļdziesmas. Visā pasaulē. Šūpuļdziesmas ir sirsnības, labestības un mierinājuma nesējas. Sapratām, ka mums jāpiedalās šajā ceļā, – radīt un dziedāt šūpuļdziesmas. Radās viņas vairākas, apvienojās vienā skaņdarbā un tas mums pašiem ir liels pārsteigums, ka šādas sajūtas un domas, šāda vēlme palīdzēt pasaulei, ja viņa ir skaidra, viņai tiek atsūtīts ziņojums, kā to darīt, ko darīt, un mums vienā īsā mirklī tapa skaņdarbs.
Jāni, nesen "Kultūrdevā" apspriedām tavu jaunāko albumu "Grādi", bet nav noslēpums, ka esi aktīvs mūziķis dažādos projektos. "Zelta mikrofonu" savulaik ieguvi par pilnīgi eksperimentālu albumu "YGGDRASIL". Kur tu rodi iedvesmu darboties tik dažādos virzienos?
Jānis Ruņģis: Tas droši vien sākās bērnībā. Es jau daudzās intervijās atkārtojos, mans pirmais darbs bija kā aktierim uz operas skatuves. Mans tēvs ir operdziedātājs un izbijis roka ģitārists, tur varbūt tas ceļš ir nedaudz līdzīgs. Mācījos klarnetes spēli, kas ir akadēmiskā mūzika. Tad pusaudža gados, droši vien tēva ietekmē, pašam arī bija ļoti izteikta interese par ģitāru. Pēc tam laika gaitā secināju, cik tas instruments ir ārkartīgi daudzpusīgs, īpaši mūsdienās ar tehnoloģijām, ar efektu pedāļiem mēs varam krāsot... Teiksim, ja ir balta krāsa, mēs ar Aināru nesen par to diskutējām, cik daudz dažādi toņi ir iespējami šai vienai krāsai. Tas tiešām nāk dabiski un organiski. Noteikti ir palīdzējuši līdzcilvēki un dažādie žanri. Ir nācies daudz spēlēt džeza mūziku, kam ir ļoti daudzi visādi stili, vai rokmūziku, blūza mūziku. Pēdējais koncerts bija Doma baznīcā ar "Sinfonietta Rīga" un Latvijas Radio kori, skaisti muzicējām. Es laikam esmu arī profesionālis, pazīstu notis arīdzan. Tajā pašā laikā nav nekāda problēma aiziet uz andergraunda, pagrīdes klubu un brīvi uzmuzicēt, pavadīt laiku arī ar tiem cilvēkiem. Man tas liekas interesanti. Tādā veidā māksliniekam ir iespēja iepazīt daudzšķautņainā veidā muzikālo, māksliniecisko pasauli. Saprast, ka vari visa mūža garumā ar to nodarbojoties, tu tāpat nevarēsi līdz galam izprast vienu paveidu iekš mākslas, jebkādas. Baigi samudžināju atkal. (smejas)
Ainārs Majors: Nē, nē, viss pareizi. Jo māksla samudžina mūs visus un mēs viņu mudžinām ar lielāko prieku.
Ainār, tu ikdienā vadi ierakstu studiju "AMFO music", ko daudzi mūziķi izmanto arī kā mēģinājumu telpu. Pavisam nesen tur darbojās vācu enigmātiskā grupa "Enigma", kas gatavojās savai koncerttūrei. Kāpēc "Enigma" strādāja jūsu studijā?
Ainārs Majors: "AMFO music" studija ir neparasta, veidota uz mazliet citiem principiem, iesākta, izveidojot biedrību, kas ir bezpeļņas formāts. Biedrība veido šo sadarbības multifunkcionālo formu, un arī studijā ir multifunkcionālas iespējas. Daudzi viens otram palīdz. Vieni ir lielāki un komerciāli spējīgāki brendi, viņi palīdz mums tikt galā ar rēķiniem, izdevumiem. Citi mūziķi var ielikt savu tehniku, kura viņiem ir lieka, mūža gaitā uzkrāta. [..] Tā man ir sena doma, ka mūziķiem ierakstu un mēģināšanas iespējas, šie apstākļi, tiem jābūt pieejamiem. Tā ir izveidojusies zināma kvalitāte un rezonanse. Daudzi mūziķi to lieto ne tikai kā ierakstu studiju, bet arī kā augstas kvalitātes mēģinājumu iespēju un radošo bāzi. Tā sanācis, ka arī ārzemēs mūs ir ievērojuši. Ārzemju cilvēki ir atbraukuši un teikuši, ka neko tik labu nav sastapuši, kur tik ērti apstākļi, tik laba noskaņa, tehnoloģiskais nodrošinājums un savstarpējā attieksme. Un jā, viens no pēdējiem darbiem bija, kad grupa "Enigma" izvēlējās sagatavoties Eiropas un Skandināvijas tūrei pie mums Rīgā. Tur, protams, ir saistītba ar to, ka viena balss, viena dziedātāja ir Latvijā.
Nezināju, ka viena no "Enigmas" ir latviete…
Ainārs Majors: Jā, tā tas ir. Viena no trim "Enigmas" populārajām balsīm ir latviešu dziedātāja.
