Šogad "Šūbertiādē" skanēs Franča Šūberta vokālās un instrumentālās mūzikas pērles – dziesmas no vokālā cikla "Skaistā dzirnavniece" tenora Jura Vizbuļa un pianista Rūdolfa Vanka izpildījumā, čellsonāte "Arpeggione", ko atskaņos Ivars Bezprozvanovs. Būs dzirdama arī Introdukcija un variācijas par "Trockene Blumen" tēmu, ko spēlēs flautiste Ilona Meija, bet ar valšiem, lendleriem un Fantāziju dominorā priecēs pianistes Lelde Tīrele un Agnese Egliņa.
Nebūs lieki atgādināt, ka "Šūbertiādes" paša Šūberta dzīves laikā bija pasākumi, kuros viņa mūzikas cienītāji pulcējās baudīt dižā romantiķa darbus, un arī šodien "Šūbertiādes" ir visai populāras daudzviet pasaulē. Latvijā "Šūbertiādes" tradīcija sākās 1997. gadā, kad pasaule svinēja Šūberta divsimtgadi. Sākumā "Šūbertiādes" notika Cēsīs, bet nu jau gadus divpadsmit – tik ļoti mājīgajā Ungurmuižā.
"Kampenhauzenu dzimta, kas no 1732. līdz 1939. gadam te čakli saimniekojusi, rūpējusies par to, lai muižas gars nepazūd," atzīmē Zālīte-Grosa. "Viņi visi pazemīgi un mērķtiecīgi kopuši tādu kā gaismas garu, kura aurā atrasties patīkami ir arī šodien. Tas gars tik ilgi līdz mums nācis, tik rūpīgi par to gādāts un Dievs lūgts, bērni audzināti – man šķiet, ka tas hernhūtiešu gars, lielā ticība, paļāvība un mīlestība sagatavojusi vidi, kurā šodien mēs katrs, kurš ienākam tiem laikiem šķietami necilajā, vienkāršajā, bet ārkārtīgi mīļajā un siltajā muižiņā, jūtamies labi. Tolaik šeit bija gandrīz nekuriene – lai tādā izdzīvotu, bija īpaši jārūpējas par iekšējo pasauli, lai dzīve būtu krāšņa. Tāpēc arī viņi ļoti izkopa savu iekšējo un mājas dzīvi, laika ritu un tradīcijas.
Šūberts, manuprāt, šajā vidē ieguļas kā zelta oliņa plaukstā – jo tā ir kamerīga, ļoti harmoniska. Gara acīm redzu, ka Šūberts šajā muižā justos kā mājās – viņam ļoti šeit patiktu. Manuprāt, viņš varētu šeit radīt brīnišķīgus skaņdarbus!"
Flautiste Ilona Meija "Šūbertiādēs" piedalās divdesmit gadus. "Ungurmuižas atmosfēra mani absolūti saviļņoja – milzīgie koki, muižiņas siltā atmosfēra, cilvēki. Koncertos uzstājoties,
vienmēr domāju – ja kaut kur gribētos tā ilgāk atrasties, tad šī nu būtu tā vieta. Tāds siltums dvēselē no apkārtnes!"
Savukārt Lelde Tīrele "Šūbertiādēs" piedalīsies astoto gadu pēc kārtas.
"Negribu nevienu reizi izlaist! Šūberts ir komponists, kura mūziku gribas spēlēt vienmēr, un šī ir tā brīnišķīgā iespēja, ka reizi gadā to pilnīgi noteikti ir iespējams izdarīt," stāsta mūziķe, kura spēlējusi ar dažādiem solistiem – bijuši dueti gan ar čellu, gan daudzas solodziesmas. "Katru gadu gribas kaut ko jaunu, kas vēl nav spēlēts, un domāju, ka šogad būs viens skaņdarbs, kas pilnīgi noteikti Latvijā skanējis reti – to spēlēsim duetā ar Agnesi Egliņu. Arī publika "Šūbertiādēs" vienmēr ir brīnišķīga, jo lielākā daļa jau zina, uz ko brauc.
Bet ik pa brīdim ir klausītāji, kuri pēc koncerta nāk klāt un stāsta, ka draugi jau gadiem viņiem stāstījuši, ka uz šejieni braucot – tad nu arī viņi saņēmušies, atbraukuši un braukšot vēl un vēl!
Cilvēkiem šī mierīgā, nesteidzīgā atmosfēra patīk – te nav kā parastajos koncertos, kuros ir striktas programmas un visiem jāsēž kapa klusumā. Šeit viss notiek ārā – klausītāji var brīvi baudīt dabas skaņas, ik pa brīdim kāds putniņš iedziedas, vējiņš dzirdams, un tas viss tādā jaukā, nesteidzīgā noskaņā. Domāju, tas ir kas līdzīgs tam, kā cilvēki dzīvoja pirms divsimt gadiem – nevis mūsdienu steigā un sterilitātē. Tas rada brīnišķīgu, nesteidzīgu vakara pavadīšanas iespēju."
"Pirmā sajūta, kad cilvēks nokļūst Ungurmuižā – un arī man tā bija – ka it kā neredzamā tauriņu tīklā esi notverts un apstādināts," atceras Evita Zālīte-Grosa.
"Laika plūdums, kāds ir Ungurmuižā, ir tieši tāds, kāda mums šobrīd tik ļoti, ļoti pietrūkst. Mēs tik ļoti steidzamies, esam tik drudžaini. Tad nu mūzikas un mākslas cēlā misija ir apstādināt laiku, iedot dvēselei Dieva laiku, kurš nav mūsu laiks, un Šūbertam tas izdodas – un ne jau tikai viņam. Konkrētajā vidē tas absolūti strādā, un tas nav īsti mūsu nopelns. Tas ir brīnums! Kampenhauzenu dzimta par šo vidi rūpējusies ilgi un pacietīgi, bet mums, šodienas mūziķiem, vienkārši jārada. Un tie, kas klausās – arī viņi jūtas labi."
Vai viegli no latviešu māksliniekiem izvēlēties tos, kuriem Šūberts piestāv un kuri mīl šo komponistu?
"Latvijā mūziķiem patīk spēlēt Šūbertu, un tas ir tas skaistais, jo nekad nav pietrūcis mūziķu," atzīmē Zālīte-Grosa un stāsta, ka beidzamajos gados "Šūbertiādes" norises laiks tiek limitēts. "Arī tā ir laikmeta zīme, jo pirmās padsmit "Šūbertiādes" ilga līdz rīta gaismai. Sākumā bija oficiālā koncertprogramma, kas ilga divas trīs stundas, tad bija pauze, kurā
steidzīgākie devās mājās, bet tie, kas bija īstie "Šūbertiādes" klausītāji, saprata, ka tagad tikai viss sāksies!
Tika izdalīts vīns un grāmatas, dziedāts un spēlēts no lapas. Tieši tā, kā "Šūbertiādes" gars to aicina. Jo "Šūbertiāde" jau nav koncerts – tā ir kopā būšana, esības prieks, kur katrs jūtas labi un pienes kaut ko savu šim brīdim. Ceru, ka tuvākajos gados izdosies īstenot, ka "Šūbertiādē" viens lasīs dzeju, cits gleznos, kāds cits dziedās un vēl cits spēlēs. Un kaut ko darīs visi kopā. Daļa no tā visa jau bijis, bet īsta "Šūbertiāde", kādu to redzam gleznās, nav bijusi. Jo mēs jau esam ārkārtīgi akadēmiski – vairāk domājam, ka tas ir augstvērtīgs koncerts. Bet tas ir kaut kas tik skaists…
Gaiss šķiet piepildīts ar īpašu ozonu, un nekad nepietrūkst mūziķu – jo esam taču mūzikas zeme, kamermūzikas zeme, un paldies Dievam, ka tā – tas nozīmē, ka laiks mūs vēl nav aprijis."
