Pa ceļam ar Klasiku

Tango ar Imantu Kalniņu. Stāsta Aigars Reinis un Katrīna Paula Felsberga

Pa ceļam ar Klasiku

Saruna ar Dānijā mītošajiem latviešu mūziķiem Adriju un Eināru Eversiem

Stravinska absolūtais skaistums. Saruna ar Platonu Buravicki un Borisu Avramecu

Stravinska absolūtais skaistums. Saruna ar Platonu Buravicki un Borisu Avramecu

24. jūlijā Ventspilī ar pasākumu kopumu "Otrs" tiks atzīmēta koncertzāles "Latvija" otrā dzimšanas diena, kurai par godu tapis arī jauniestudējums ar amizantu nosaukumu – "Apollons. Mūszu direkcija". Tas būs Igora Stravinska baleta "Apollons Musagets" iedomājums no jauna – komponista Platona Buravicka muzikālās partitūras pārlikums ansamblim kopā ar Agates Bankavas laikmetīgās dejas estētikā veidotu horeogrāfiju mākslinieka Kristiana Brektes iekārtotā telpā. Par šo neparasto, intriģējošo un vienlaikus arī drosmīgo projektu stāsta pats šīs mūzikas aranžētājs Platons Buravickis, bet muzikologs Boriss Avramecs skaidro laikmeta kontekstu, kādā Stravinskis radījis baleta oriģinālu.

Inga Saksone: Ko nozīmē "iedomājums no jauna"?

Platons Buravickis: Tas vairāk ir koncepcijas nosaukums. Neesmu šīs idejas autors – tās autors ir Miks Magone. Manuprāt, ideja tapa sadarbībā ar pianistu Franci Gaiļu, un tā vairāk īstenosies horeogrāfijā, jo nebūs šī baleta oriģinālo kustību – būs citi apstākļi, cita zāle, arī atskaņotāju sastāvs būs mazāks. Nebūs stīgu orķestra, kam oriģinālā šis skaņdarbs rakstīts. Mēs to reducējam uz trio – ģitāra, oboja un klavieres.

Igora Stravinska balets "Apollons Musagets" būtībā rakstīts pirms simt gadiem, 1927./ 1928. gadā, un partitūra paredzēta stīgu orķestrim. Šajā gadījumā galvenā partitūra tiek pārcelta klavierēm un ģitāra ir kā krāsa?

Platons Buravickis: Nē, strādāju ar balsu skaitu.

Gribu maksimāli tuvu atdarināt stīgu tembrus. Protams, klavierēm ir lielāka nozīme, jo tām ir desmit balsis jeb desmit pirksti. Ne vienmēr var visas desmit balsis nospēlēt, bet akordus gan var.

Un tas arī bija visgrūtākais, jo lielākoties jau aranžējam, transkribējam vai pārliekam no klavierizvilkuma uz kaut ko – piemēram, no klavierizvilkuma ansamblim vai orķestrim, bet šeit noticis otrādi. Lai gan izrādās, ka šim darbam ir paša Stravinska rakstīts klavierizvilkums, es to nepaspēju iegādāties un strādāju, izejot no partitūras. Tā arī, manuprāt, ir pareiza pieeja.

Šī nav aranžēšana no jauna – tas faktiski ir pārlikums jeb reducēšana sadarbībā ar Franci Gaiļu. Lai arī viņš tomēr dažas balsis neļāva pazaudēt.

Kāds Igors Stravinskis ir kā komponists brīdī, kad viņš raksta šo baletu? Zinām, ka tobrīd viņš jau divdesmit gadus sadarbojies ar Djagiļevu, uzvedis vairākus baletus, un viņa ideja bija, ka atkal jāķeras pie klasiskām struktūrām un plašām melodijām. Kāds Stravinskis ir šajā darbā?

Platons Buravickis: Stravinskis šajā darbā ir dziedošs. Es vispār Stravinski uztveru kā underground klasiķi.

Mana pirmā saskarsme kā aražētājam ar vienu no underground klasiķiem bija, strādājot ar Hardija Lediņa grupas NSRD jeb Nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcas albumu "Kuncendorfs un Osendovskis", kam veidoju pārlikumu stīgu orķestrim.

Kāpēc underground klasiķis? Ļoti daudz krievu komponistu, īpaši 20. gadsimta pirmajā pusē,  savā stilistiskajā izteiksmē atradās starp Rietumu kultūru un romantismu: līdz ar to Krievijā un mūsu platuma grādos viņu mūzika bija pārāk sveša, bet Rietumos – pārāk veca. Līdz ar to katrs no komponistiem atrada savu individuālo stilu – Stravinskis savu, vēl bija tāds Nikolajs Roslavecs, kurš spēlējās ar dodekafoniju, un Skrjabins. Viņi visi bija romantiķi, taču viņiem piemita arī īpatnējs, tam brīdim laikmetīgs stils.

Vai ģitāra šajā pārlikumā ir klasiska?

Platons Buravickis: Jā, to spēlēs Matīss Čudars. Trešā balss ir oboja, ko spēlēs Renāte Lodziņa. Man prasījās basklarnete, bet diskusiju gaitā secinājām, ka jābūt obojai, kas arī der. Oboja arī ir vienīgais instruments šajā sastāvā, kuram nemainās funkcija. Ģitāra, tāpat klavieres, dažreiz ir kā dziedošs solists, dažreiz kā sitaminstruments.

Mēs tiekamies nedēļas sākumā, kad visi mēģinājumi vēl priekšā. Dejotājiem ar mūziķiem būs jāsadarbojas dzīvajā izpildījumā.

Platons Buravickis: Jā, tā ir laikmetīgā baleta lielākā problēma, ka nav notācijas. Viss jāizdomā šeit un tagad, viss jāatceras no galvas kā rokgrupai, un vienīgais palīgs ir videoieraksts.

Boris, kādas ir jūsu domas par to, ka Stravinska balets pārcelts klavieru, ģitāras un obojas ansamblim?

Boriss Avramecs: Jā, tas ir tāds eksotisks sastāvs, kas uzreiz deva impulsu pārdomām un virknei jautājumu... Balets ir sacerēts tīram stīgu sastāvam, un tam bija savs pamats. Ļoti svarīgi, ka baleta tapšana bija saistīta ar konkrētu pasūtījumu un uzdevumu: toreiz sākās fantastiski auglīga sadarbība starp diviem Krievijas izcelsmes ģēnijiem – Igoru Stravinski un horeogrāfu Džordžu Balančinu, kurš izveido pilnīgi jaunu klasiskā baleta dejošanas stilu, kuru daži pretinieki pat dēvē par sterilu, jo tas ir pilnīgi abstrakts. Un vajadzēja, lai arī mūzikā nebūtu nekā lieka, – lai nebūtu lieku krāsu, tembru, visādu pārsteigumu. Lai tā būtu kā monohroma glezniecība. Bet Platonam ir savs risinājums – savienot tik atšķirīgus instrumentus... Kas tevi, Platon, mudināja izvēlēties tieši šādu sastāvu?

Platons Buravickis: Tieši tas, ka Stravinskim šis skaņdarbs tapis konkrētiem apstākļiem un konkrētam pasūtījumam...

Boriss Avramecs:

Stravinskis izteicies – jo šaurāka telpa, jo vairāk nosacījumu, kas spiež no visām pusēm, jo viņam tas esot lielāks izaicinājums un rodoties iedvesma.

Jautājums Platonam – vai tieši tas apstāklis, ka ir tik neparasts instrumentu sastāvs, kas absolūti nemaz neatbilst Stravinska mūzikas gaisotnei un skanējumam, kā arī piedāvājums to darīt, kļuva par papildu motivāciju?

Platons Buravickis: Jā, tas noteikti kļuva par papildu motivāciju un deva telpu sevis ielikšanai. Tas mani burtiski "uzvilka".

Boriss Avramecs: Nu, tā tam arī jābūt. Platons nebaidās riskēt, tas arī ir ļoti svarīgi. Bet pirmkārt gribu paslavēt Ventspils kultūras cilvēkus, kultūras pasākumu rīkotājus un īpaši jau konkrēto vietu, koncertzāli "Latvija" – tā ir lieliska celtne, kur ir gan koncertzāle, gan jauna mītne Ventspils Mūzikas vidusskolai, gan mūzikas bibliotēka, kas pieejama visiem. Bet jau agrāk, kad Ventspilī vēl nebija īsti piemērotas vietas akadēmiskās mūzikas koncertiem un daļa no tiem tika rīkota sen būvētajā teātra namā "Jūras vārti", repertuārā parādījās vesela virkne neparastu koncertu. Tur bija tik radoši cilvēki, no kuriem katrs savā nišā izvēlējās koncertus – te bija gan avangarda rokgrupas, gan eksperimentālais džezs. Daudz kas šeit parādījās kā vienīgajā vietā Latvijā un pat Baltijā, un dažādo grupu faniem vajadzēja braukt speciāli uz Ventspili. Kad parādījās koncertzāle "Latvija", jau paši pirmie mūzikas pasākumi bija tik īpatnēji un vērtīgi, ka bija skaidrs: ja kaut ko izsludina zāle "Latvija", nedrīkst to ignorēt, jāpievērš uzmanība. Tagad jau par šo konkrēto pasākumu – cepuri nost Mika Magones priekšā, kurš ir šīs koncertzāles mūzikas programmu direktors un mākslinieciskais vadītājs. Manuprāt, viņš trāpījis desmitniekā.

Ir dažādi viedokļi – daži uzskata, ka postmodernisms ir pagātne, citi – ka tas ir gandrīz bezgalīgs laika posms un mēs joprojām tajā dzīvojam.

Bet mūsdienu kultūrai jau ir raksturīgi, ka reāli tiek piedāvāts un pieejams viss, – tas ir viens no postmodernās situācijas īpaši svarīgajiem aspektiem, ka pēkšņi nevis visi orientējas uz kaut ko vienu, bet pastāv plurālisms, viss ir pieejams, un cilvēki var izvēlēties, kas ir tuvu pie sirds. Tāda daudzslāņainība. Un tagad pie Stravinska baletmūzikas...

Jā, Boris, būtu vērtīgi uzzināt vēsturiskās nianses par laiku, kad top Stravinska “Apollons Musagets”.

Boriss Avramecs: Stravinskis kļuva superslavens vēl pirms Pirmā pasaules kara sākuma, pateicoties ģeniālajam menedžerim Sergejam Djagiļevam, kurš katru sezonu uz Parīzi veda savu baleta trupu un pasūtīja mūziku komponistiem-novatoriem: ne tikai krieviem, bet arī Francijā dzīvojošajiem – piemēram, Debisī, Satī. Izrādēm tika piesaistīti labākie scenogrāfi – viss bija superaugstā līmenī. Un Stravinskis kļuva slavens tieši ar savu baleta mūziku – gan "Petrušku", gan "Svētpavasari". Pēc tam viss radikāli mainījās –

pēc Pirmā pasaules kara pasaule vairs nebija tāda, kāda tā bija agrāk. Katram no jauna vajadzēja meklēt savu vietu, arī Stravinskim.

Viņš gan ļoti veiksmīgi turpina radīt mūziku baleta izrādēm, bet vairs nebija tāda – "Uh!"

Daudziem mūzikas mīļotājiem, pat profesionāliem mūziķiem, izveidojies nepareizs priekšstats par Stravinska daiļrades neoklasicisma posmu, jo viņš ir viens no neoklasicisma izveidotājiem mūzikā. Tas nav tik vienkārši, kā to apraksta mūzikas mācību grāmatās, – tam ir daudz dziļāki iemesli, runājot arī par šo konkrēto baletu "Apollons Musagets". Visiem domājošajiem, izglītotajiem un kulturālajiem cilvēkiem, īpaši jau Rietumu civilizācijai piederošajiem, karš bija globāla mēroga katastrofa. Ne tikai tāpēc, ka priekšplānā izvirzījās racionālisms. Neviens nevarēja saprast, kam tas bija vajadzīgs, ka visas augsti attīstītās valstis – Vācija, Francija, Anglija – metodiski tika izpostītas. Posts bija grandiozs. Neviens to nevarēja racionāli paskaidrot. Gan kara gados, gan pēckara laikā attīstījās ārkārtīgi liela krīze garīgajā un intelektuālajā jomā. Viss, kam ilgu laiku ticēja visi domājošie, kulturālie, izglītotie cilvēki – cilvēki ar lielo burtu, humānisms ar lielo burtu, māksla, kura it kā izglābs pasauli –, nekas nevarēja apturēt virzību uz bezdibeni.

Un visā šajā situācijā bija radošais cilvēks, kuram ir tāda daba, ka viņš būtībā nav spējīgs neradīt. Bet kā radīt šādos apstākļos?

Dažiem tā laika izcilākajiem rakstniekiem, dramaturgiem, vizuālās mākslas pārstāvjiem, arī dažiem komponistiem, un šeit īpaši nopelni ir Igoram Stravinskim un Paulam Hindemitam, izdevās atrast kaut ko tādu, kas ir stabils, uz kā var balstīties.

Viena lieta bija kristietība un ticība, par kuru pirms tam ilgu laiku bija pārliecība, ka tā ir tikai tukša čaula, ka tur vairs nekā vērtīga iekšā nav. Otrais stingrais balsts bija pagātnes izcilā māksla, īpaši klasicisma laikmets,

jo klasicisms, kā zināms, ir tāda uzskatu sistēma un mentalitāte, kur cilvēki tic gan intelektam, gan prātam, harmonijai, sakārtotībai. Viens no 19. gadsimta lielākajiem domātājiem, vācu filozofs Nīče, uzrakstīja slaveno tekstu, kas ietekmēja ļoti daudzus cilvēkus. Tajā viņš raksturo Eiropas kultūras likteni, kas attīstās un svārstās starp diviem poliem, un katram no šiem pretspēkiem viņš dod simbolisku apzīmējumu, izmantojot antīkās sengrieķu mitoloģijas dieva vārdus – Dionīss, kas ir htoniskais dievs, piedzimis uz zemes un ir visu instinktu iemiesojums, ne tikai dzeršanas dievs. Un tā pretpols – Apollons, kas ir gan Saules dievs, gan gaisma, prāts, harmonija, stabilitāte.

Stravinskis sāk rakstīt mūziku savādāk, izmantojot ļoti daudz ko no pagātnes mūzikas. (..)

Vēl svarīgi zināt kontekstu. "Apollona" partitūru viņš sāk rakstīt 1927. gadā un pabeidza 1928. gadā. Bet tajā pašā 1927. gadā viņš rada neoklasiskās mūzikas absolūtu šedevru – operu-oratoriju "Ķēniņš Edips", kur antīkais mīts, pie tam tolaik ļoti svarīgs. Toreiz visi domājošie cilvēki bija lietas kursā par Freida teoriju un Edipa kompleksu, bet šeit tas viss ir daudz dziļāks – kā pamats, kāpēc Eiropas kultūra cenšas sevi iznīcināt. Runa ir par globāla mēroga problēmām un milzīgi lielu dziļumu. Nevis kā daži cilvēki, kuri pavirši klausās mūziku, domā – lūk, Stravinskis sāk spēlēties, izmantojot smukas melodijas no pagātnes. Nē, runa ir ļoti nopietna. Ar "Ķēniņu Edipu" viņš lika vienu stūrakmeni, bet 1930. gadā ir grandiozā Psalmu simfonija – lūk, kristietība ir dzīva un spēcīga! Tā labāk var saprast arī "Apollons Musagets" nelielās partitūras nozīmi.

Kāda īsti ir tās koncepcija?

Boriss Avramecs: Stravinskis mūziku rakstīja tikai pēc pasūtījuma – daži viņam pārmeta, ka viņš ir ne tikai pragmatisks, bet pat cinisks. Domāju, ka viņš rīkojās pilnīgi pareizi, – viņš vienkārši nevarēja atļauties rakstīt atvilktnei. Bija skaidrs, ka viņam būs jāsadarbojas ar ģeniālo horeogrāfu Džordžu Balančinu, kur bija skaidri noformulēts uzdevums – radīt abstraktu baletu. Viņi abi bija izcili novatori. Balančins veidoja pilnīgi jaunu baleta valodu, atsakoties no visa, kas nāk no 19. gadsimta baleta. Tā ir gan abstrakta mūzika, gan abstraktas kustības. Šajā baletā darbojas Apollons – dievs Musagets, kas burtiskā tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmē – mūzu gans. Viņš atrodas virs visām mūzām, kuras ir aizbildnes gan mākslām, gan zinātnēm. Tas atkal nāk no sengrieķu filozofijas, kur viss pieder vienai jomai. Baleta sižets ir abstrakts, un tās ir tikai tīras dejas – solo, variācijas, duets, tercets. Nekā vairāk, tīrais skaistums.

Stravinskim tas bija ārkārtīgi svarīgi – panākt, lai tas būtu absolūtais skaistums, gan runājot par mūziku, gan skatuvisko iemiesojumu. Zināmā mērā ar "Apollona" partitūru Stravinskis apsteidz laiku, izgudrojot postmodernisma rīcības modeļus.

Jo kas tad postmodernismam ir raksturīgs? Tas, ka vienā mākslas darbā – gleznā, teātra izrādē vai partitūrā – sadzīvo ne tikai dažādi stilistiskie principi, bet arī dažādas mentalitātes, sistēmas, un tur nav konflikta. Ko dara Stravinskis? Pirmais apzinātais modelis, ko viņš izmanto, ir baroka laikmeta Concerto grosso žanrs. Stīgu sastāvs, trīs četri instrumentālisti, paplašināts kamerorķestris. Šajā žanrā vienmēr notiek dialogs starp mazākām instrumentu grupām un lielākām grupām, tā ir arī zināmā mērā abstrakta spēle ar skanējuma apjomiem. Otrkārt, te ir arī klasicisma laikmeta mūzika – tas ir Haidna mūzikas dzidrums, spraigums, jo mūzika domāta dejošanai, tā ir ļoti enerģiska. Bet – ļoti daudz kas nāk arī no romantisma! Pie tam nevis no visiem pierastā romantisma, bet romantisma kvintesences.

Ir epizodes, kur pēkšņi parādās absolūti skaidri jūtamas atsauces uz Johana Štrausa valšiem! Tur pat ir Vīnes salonmūzika – tātad jau pieci slāņi! Bet ar to viss vēl nebeidzas.

Stravinskis bija viens no pirmajiem akadēmiskajiem komponistiem, kurš aizrāvās ar džezu un reaģē uz to, radot divus regtaimus – vienu klavieru solo, otru – instrumentālam ansamblim. Arī "Apollona Musageta" mūzikā ir vesela virkne epizožu, kur parādās džezam raksturīgā pulsācija un īpašs spraigums. Tas ir fantastiski daudz nelielai partitūrai! Tas, ka šeit uzslāņojas tik daudz ļoti dažādu laikmetu un stilistisko modeļu, rada vēl iekšējo intrigu, jo, klausoties šādu mūziku, tu gandrīz nesaproti, kur atrodies, – tikko esi Štrausa Vīnē, tūlīt jau – baroka galmā, bet pēc tam jau vietā, kur spēlē džezu.

Kāpēc uzskatu, ka par to ir vērts pastāstīt klausītājiem? Tāpēc, ka mūzika uz priekšu virzās ļoti ātri, un vienkārši var nepaspēt pamanīt visus šos dārgumus.

Bet piebilde – šoreiz Ventspilī tīrā veidā partitūra neskanēs, skanēs tās pārlikums. Tāpēc man ir sirsnīgs ieteikums – šobrīd, interneta laikmetā, nav problēmu atrast ļoti labus, superkvalitatīvus priekšnesumus, un būtu vērts pirms došanās uz Ventspili gūt priekšstatu par oriģinālpartitūru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt