Kultūras Rondo

Gunārs Binde atceras darbu Jaunatnes teātrī. Gaidāma viņa izstāde "Noveles"

Kultūras Rondo

Latvijā krities grāmatu lasītāju īpatsvars, bet palielinājies pašmāju filmu skatītāju loks

Tapusi grāmata par diriģenti un muzikālo pedagoģi Terēzi Broku

Stāsts par stipru un špetnu latgalieti: Daugavpilī svinīgi atvērta Terēzei Brokai veltīta grāmata

Daugavpilī prezentēta Annas Rancānes grāmata "Aiz azara bolti bārzi…”, kas ir veltīta Terēzei Brokai – izcilai diriģentei un mūzikas pedagoģei, kuras talants bija un paliek ne vien Daugavpils, bet arī visas Latgales un Latvijas lepnums. Radi, draugi, kolēģi un mūzikas cienītāji kuplā skaitā sanāca kopā, lai godinātu Terēzes Brokas dzīvi un neatsveramo ieguldījumu Latgales un Latvijas kultūrvides saglabāšanā un attīstībā.

Latgaliešu tautas dziesma “Aiz azara bolti bārzi...” Staņislava Broka apdarē ir viena no tām, kas visspilgtāk raksturo gan Vispārējo latviešu dziesmu svētku goda virsdiriģenti, gan Goda daugavpilieti un Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” laureāti nominācijā par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūrā Terēzi Broku. Nu šīs dziesmas nosaukums rotā arī tikko kā dienas gaismu piedzīvojušās Annas Rancānes grāmatas vāku, kas vairāku gadu garumā tapusi kā dokumentāls stāsts par kordiriģentes Terēzes Brokas mūžu.

“Jāsaka tāpat kā tautasdziesmā – dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju,” tā par savu mūžu, kas visā tā garumā saistīts ar kora mūziku, pirms četrpadsmit gadiem 80 gadu vecumā Latvijas Radio intervijā teica pati nu jau aizsaulē aizgājusi kordiriģente Terēze Broka. “Dziesma ir bijusi visu dzīvi mans dzīves vadmotīvs – gan dziedot, gan diriģējot, gan citus mācot. Un dziedot faktiski es jau izaugu no ļoti agras bērnības. Man liekas, man bija vēl tikai pieci gadi, kad es, ļoti baidoties no pērkona, slēpos mātes brunčos, bet jau dziedāju kopā ar māmiņu, sevišķi rīta stundās.”

Piepildot Daugavpils Vienības nama zāli, aizvadītajā nedēļā diriģentes kolēģi, Latgales diriģenti, laikabiedri un audzēkņi pulcējās uz grāmatas par Terēzes Brokas mūžu atklāšanu, izcilās kordiriģentes piemiņai veltot daudz emocionālu vārdu par viņas labsirdību, sirsnību un vienkāršību.

“Neliekas, ka viņas nav. Kad tādi diži cilvēki aiziet, man liekas, viņi neaiziet, viņi ir tepat starp mums. Un to savu testamentu viņi ir atstājuši ar visu dzīvesziņu, tas viss ir dzīvs un silts. Es vienkārši to tēlu redzu acu priekšā, tas bezgalīgais gaišums, mīļums un, kā jau latgalietei, arī liela ticība Dievam,” tā par Terēzi Broku atmiņās dalās diriģente Anda Lipska no Rēzeknes.

Pašai grāmatas autorei Annai Rancānei par grāmatu, kas tapusi četru gadu garumā, vēl grūti runāt, atmiņas svaigas, arī pašas Terēzes Brokas aiziešana mūžībā tieši uz grāmatas pabeigšanas laiku ir bijis smags brīdis.

“Es viņu personīgi pazinu. Tā kā dzīvoju Daugavpilī diezgan ilgi, un arī ar šo grāmatu man bija prieks, ka es tā kā varu atgriezties Daugavpilī,” bilst Anna Rancāne.

Kā stāsta Anna Rancāne, sākot darbu pie grāmatas, vienai pie otras vajadzējis pierast, tās bija daudzas tikšanās un arī garas telefonsarunas vakaros.

“Sākumā viņa no manis baidījās, un es no viņas vēl vairāk, bet izrādījās, ka mums ir daudz kas kopīgs.

Lai arī es tā kā esmu viņas bērnu paaudze, bet bērnība ir bijusi diezgan līdzīga, tomēr tie bija Latgales lauki un arī ticība.

Kaut kā es viņu ļoti labi sapratu,” atzīst Rancāne.

Rancāne stāsta, ka, lai arī daudz ir nācies rakstīt par cilvēkiem un spilgtām personībām, bet šis tiešām esot bijis vislielākais šāda veida dokumentālais darbs.

“Par visu mūžu rakstīt ir bezgala grūti. Es nedomāju, ka es uzrakstīju tieši, kā tas bija, dažās vietās ir arī tāda autora fantāzija, kaut gan tā ir tāda, kas tomēr varēja būt. [..] Vispār varēja visu laiku just, ka viņa jau no pašas bērnības ir ļoti jūtīga, visu tik dziļi izjūt un sāpīgi izjūt, un visu laiku viņa ir bijusi tāda, kas nav pārliecināta par sevi, kas visu laiku domā, vai es pareizi izdarīju, vai es labi izdarīju, bet tajā pašā laikā viņa bija ārkārtīgi stipra un tāda arī špetna.

Ja viņai vajadzēja kaut kur panākt savu taisnību vai aizstāvēt savu kori, vai aizstāvēt savu domu par latgaliešu tautasdziesmu saglabāšanu, par kora repertuāru, par kora arī ārējo vizuālo izskatu, viņa ir ļoti pastāvējusi uz savu,”

norāda Rancāne.

Kā stāsta grāmatas autore, lielākoties visi cilvēki, ar ko viņa runājusi grāmatas tapšanas laikā, Terēzē Brokā izcēla tieši viņas mātišķību, ka viņa interesējusies par saviem audzēkņiem, par viņu dzīvi.

Terēze Broka ir izaudzinājusi un izglītojusi jaunu latgaliešu koru diriģentu paaudzi. Viņas audzēkņu vidū ir tādas personības kā Aglonas bazilikas kora skolas direktore un jauktā kora “Assumpta” diriģente Ieva Lazdāne, Daugavpils Universitātes asociētais profesors, diriģēšanas katedras vadītājs un Preiļu skolotāju kora “Latgale” diriģents Edgars Znutiņš, Daugavpils novada kultūras centra jauktā kora “Latgale” diriģente Anita Zarāne, kas šī kora vadību pārņēma tieši no Terēzes Brokas, kā arī Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolas pedagogs, Latviešu kultūras centra jauktā kora “Daugava” diriģents Jevgeņijs Ustinskovs.

“Mācījos četrus gadus pie skolotājas Terēzes Brokas, un pēc tam mēs bijām kolēģi, jo mēs abi strādājām mūzikas vidusskolā. [..] Kad es iestājos, man bija tikai 15 gadi, es biju zaļš cilvēks un no latviešu komponistiem zināju tikai Raimondu Paulu, diriģentus vispār nezināju [..], bet viņa tieši ievadīja mani latviešu mūzikas pasaulē un latviešu kora mūzikas pasaulē, un tad es tiešām izdomāju būt par kordiriģentu,” atceras Jevgeņijs Ustinskovs.

Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks par mātei veltīto grāmatu runā emocionāli, akcentu liekot uz fotogrāfiju, kas rotā grāmatas vāku. Tā ir Terēze Broka tautastērpā un diriģēšanā paceltām rokām.

“Tas bija, ja nemaldos 1950. gads, kad Zilupes novadā bija novada Dziesmu svētki, mamma, man liekas, vēl tikai mācījās Konservatorijā [..] viņu norīkoja par galveno, un viņai vajadzēja to lielo kopkori diriģēt. Un tad, kad viņa uzgāja, izrādījās, ka viņu neviens neredz, jo viņa ir neliela auguma. Un tad viens prātīgs cilvēks atrada un uzlika lielu augstu kasti, un viņa uzkāpa uz kastes un diriģēja. Šī fotogrāfija ir tāpēc interesanta. Un tad, kad viņa nodiriģēja, tad viņa izgāja uz tiem lielajiem Dziesmu svētkiem,” atminas Aivars Broks.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti