"Parasti viņa [Toska] izlec, parasti viņa lec no torņa, bet šoreiz ir tā, ka viņu nogalina. Un, protams, tas jau ir šoks, tāpēc ka faktiski sanāk, ka librets ir mainīts – tas ir Martins Kušejs. Un tas mani ļoti aizrāva, jo es gribēju izdzīvot tādu jaunu likteni, savādāku Tosku, un šis ir tāds absolūti radikāls skatījums, manuprāt. Tieši tas mani piesaistīja ļoti un ieinteresēja," teic Opolais.
Pasaules slavenais soprāns atzīst, ka pandēmijas dēļ pēdējos gados nav bijis viegli saglabāt prieku kāpt uz skatuves, jo zāles bijušas tukšas – bez publikas klātbūtnes un emocionālās saiknes:
"Es ceru, ka neatkārtosies nekādi tādi slikti laiki, kad māksliniekiem jādzied bez publikas, bez auditorijas – tas ir ļoti, ļoti smagi.
Es mēģināju dažas reizes dziedāt bez publikas, un tāds variants man neiet. Es sapratu, ka es tomēr esmu atkarīga no tās enerģētikas. Man ir tādas divas lielas acis, bet, ja nav publikas un es neredzu cilvēkus, es neredzu sejas, man ir tiešām grūti darīt to labāko. [..] Man publika ir ļoti nozīmīga, jo es strādāju publikai."
Lūkojoties nākotnē, māksliniece atzīst, ka ir vēl dažas lomas, ko viņa vēlētos nodziedāt un iestudēt. Taču Kristīnes Opolais plānos ir arī pārsteigumi, piemēram, Karmenas loma, ko esam raduši dzirdēt mecosoprāna balsī. Dziedātāja atzīst: "Jā, man piedāvāja viens festivāls, es tagad neatklāšu, es joprojām domāju, un es ļoti apbrīnoju piedāvājumu, es saku – es, Karmena? Kāpēc? Un festivāla direktors teica: “Tāpēc, ka tu vari būt Karmena bez tēlošanas!” Teicu – okei. Es par to nedomāju nekad, man nekad nepatika šī loma muzikāli, bet tad es sāku domāt par raksturu, un domāju – jā, varbūt.
Bet es tomēr ceru, ka es kādreiz varēšu kļūt par aktrisi – man jau ir vairāk nekā 40 gadu, un es tomēr vēl sapņoju izmēģināt sevi kā kino aktrisi. Mani piesaista ļoti kino, kameras – man patīk kameras!"
