Niklasa Pašburga (Niklas Paschburg) debijas albums "Oceanic" iznāca 2018. gadā un ieguva kritiķu atzinību kā viens no tā gada skaistākajiem ierakstiem. Ar albuma programmu mūziķis aktīvi koncertējis divus gadus. Jaunākais albums "Svalbard" klajā nāca šī gada februārī. Pašburgs ir viens no “crossover” jeb starpžanru komponistiem, kurš savā mūzikā savieno dažādus laikmetus un stilus. Dažkārt mūziķa pārstāvēto stilu dēvē arī par neoklasiku. Telefonsarunā ar LSM.lv mūziķis iepazīstina ar savu radošo ceļu un iedvesmas avotiem un to, kāds noskaņojums šobrīd valda Berlīnes mūzikas dzīvē.
Aiga Leitholde: Tu tiec minēts līdzās tādiem atzinību guvušiem mūziķiem un komponistiem kā Nilss Frāms (Nils Frahm), Oulavūrs Arnaldss (Ólafur Arnalds) un Makss Rihters (Max Richter) – droši vien tādēļ, ka esi atradis savu balsi jeb sev raksturīgo. Vai vari ieskicēt, kā atradi savu skanējumu?
Niklass Pašburgs: Es jūtos pagodināts, ka tieku pieminēts starp šiem lielajiem māksliniekiem un komponistiem. Esmu no viņiem iedvesmojies, un mūzikas pasaule jau kopumā ir tāda kā savstarpējā apmaiņa ar iedvesmu, idejām. Savā ziņā var teikt, ka esmu atradis savu balsi, taču vienlaikus tā no albuma uz albumu mainās.
Man patīk būt ceļā, nevis vienā vietā palikt pārāk ilgi, – tas ir daļa no manas mūzikas un manas dzīves kopumā.
Man patīk atklāt jaunas lietas, vietas un skaņas. Mana balss atspoguļojas veidā, kādā es komponēju mūziku, bet apkārtējais nemitīgi mainās.
Savu skanējumu apzinājos brīdī, kad sev atklāju akordeonu. Iepriekš šim instrumentam nebiju pievērsis uzmanību. Tad vectēvs iedeva man akordeonu, un es sāku prātot, vai es akordeonu varu pievienot savai klavieru, sintezatoru un elektronikas pasaulei. Kad tas bija izdarīts, sapratu, ka akordeons dod man jaunu izteiksmes veidu, kā pielietot klavierspēlē uzkrātās zināšanas. Tas bija interesants pagrieziens komponēšanas procesā, kurā es atradu savu balsi. Klavieres vienmēr ir bijušas manā dzīvē – tās ir bijušas un, esmu pārliecināts, ka vienmēr būs mans galvenais instruments. Bet procesa rezultāts, kurā savienoju dažādu instrumentu skanējumu, arī atklāj man raksturīgo balsi.
Vai tavu mūziku iedvesmo arī tava interese par apkārtējās vides jautājumiem?
Noteikti! Ja mēs runājam par to iedvesmas pusi, kādēļ es komponēju, tad lielākoties šo iedvesmu gūstu dabā. Kaut kā sanāk, ka, domājot par dabu, mēs automātiski domājam arī par vides jautājumiem un problēmām. Jā, man pašam arī privāti patīk atrasties ārā, dabā. Tās ietekmi īpaši var just manā pēdējā albumā "Svalbard", kuru sarakstīju laikā, kad atrados Norvēģijas salu arhipelāgā Svalbārā.
Kā izjūti savus klausītājus?
Galvenokārt ar saviem klausītājiem kontaktējos aci pret aci koncertos, un man šī komunikācija patīk. Klausītāji ir dažādi – ir reizes, kad tās ir ģimenes, jaunieši, mani vienaudži, vecāki cilvēki – publika, kas klausās šāda veida mūziku, ir ļoti daudzveidīga. Pieļauju, ka tas ir tādēļ, ka mūzika apvieno elementus no dažādiem žanriem. Protams, tur ir klasiskās mūzikas ietekme, bet tajā pašā laikā ļoti daudz mūsdienu stilu, kas attiecīgi uzrunā tieši gados jaunākos klausītājus. Pēc koncerta cilvēki man ir sacījuši, ka parasti klausās elektronisko mūziku – īpaši tehno, un paši ir pārsteigti par to, ka viņiem patīk mana mūzika.
Viņus ir uzrunājusi manas mūzikas elektroniskā puse, kas palīdzējusi iepazīt arī tās klasisko izpausmi.
Kā pats atklāji elektronisko mūziku?
Galvenokārt tas notika tīņu gados, kad klausījos elektronisko mūziku un arī hiphopu. Viss sākās ar to, ka datorā gatavoju hiphopa bītus. Šādā oldskūlīgā veidā es izveidoju savus pirmos elektroniskās mūzikas projektus. Tā arvien vairāk aizrāvos, atklāju jaunus māksliniekus, savā mūzikā sāku kombinēt dažādus stilus un pirku elektroniskās mūzikas instrumentus. Ieniru elektronikas pasaulē, kurai, manuprāt, nav robežu!
Pieņemu, ka pianista zināšanas lieti noder arī elektroniskajā mūzikā
Jā, šīs zināšanas tik tiešām palīdz. Interesanti ir arī tas, ka dažkārt elektroniskās mūzikas instrumentu lietoju nedaudz atšķirīgāk, jo mans pamata instruments ir klavieres. Ģitāristam droši vien būtu cita pieeja.
Tu ieradīsies Baltijā, lai uzstātos džeza festivāla "Jazzkaar" koncertos Tallinā un Rīgā. Kāda ir tava saistība ar džeza mūziku?
Bija brīdis, kad biju noguris visu laiku spēlēt klasisko mūziku un devos uz nodarbībām pie džeza pianista. Tā bija mana pirmā saskaršanās ar džezu, es biju tīnis. Protams, iepriekš mani vecāki mājās džezu bija klausījušies, bet es pats džezu neklausījos. Ar jauno skolotāju apguvu džeza pamatus un arī vēlāk, studiju laikā, esmu praktizējies pie džeza pianista. Tā bija aizraujoša pieredze izzināt džeza mūziku, jo tā ir atšķirīga no klasiskās mūzikas pasaules, kurā tu lasi skaņdarbu no pierakstiem, pievērs lielu uzmanību tehnikai. Savukārt džeza improvizācija ir tik pārsteidzoša! Man tā ļāva atklāt jaunas harmonijas, akordus.
Kādi instrumenti būs tev līdzi koncertā Rīgā?
Man vienmēr ir līdzi vairāki atšķirīgi instrumenti. Protams, būs klavieres un akordeons. Daži sintezatori un elektroniskās mūzikas instrumenti un efekti, kā arī akustiska bassbunga. Akustiskie instrumenti sajauksies ar elektroniskajiem, un visus es izpildīšu uz vietas – dzīvajā. Es izmantoju elektronikas cilpas, lai šādi viss varētu skanēt vienlaicīgi.
Tu bāzējies Berlīnē, kas ir slavena ar savu izklaides dzīvi. Kāds noskaņojums valda Berlīnē šajos savādajos laikos?
Viss nemitīgi mainās. Sākumā viss bija kluss. Neviena tūrista. Šobrīd, šķiet, viss atkal virzās uz ierasto, protams, ir arī regulas, kas ir jāievēro. Piemēram, šobrīd labāk organizēt brīvdabas koncertus, un laimīgā kārtā Berlīnē joprojām ir labi laikapstākļi.
Kā vērtē atbalstu, uz ko pandēmijas ierobežojumu apstājušās darbības dēļ varēja pretendēt mākslinieki? Koncerti lielākai daļai mūziķu visā pasaulē ir galvenais ienākumu avots.
Es biju pārsteigts un priecīgs par to, ka šeit, Berlīnē, atbalsta procedūras ļoti labi nostrādāja.
Vācijā par atbalstu lēma lokāli – katrs reģions un pilsēta atsevišķi. Berlīne ir dažādu mākslinieku epicentrs, un tas palīdzēja pievērst papildu uzmanību tam atbalstam, kas ir vajadzīgs māksliniekiem. Reakcija bija ātra. Nedēļas laikā pabalsts tika izmaksāts. Citos reģionos, piemēram, Bavārijā šī procedūra bija daudz sarežģītāka. Dažreiz maziem, neatkarīgiem māksliniekiem dzīve kļūst āķīgāka, jo viņi neatbilst nosacījumiem, piemēram, viņu darba vieta vienlaikus ir arī viņu dzīvojamā telpa. Taču reģions nedod atbalstu dzīvojamās telpas īres nomaksai, tikai darba vietas izdevumiem. Vismaz Berlīnē pabalstu varēja saņemt gan dzīvesvietas īres nomaksai, gan pārtikai. Protams, arī šeit mākslinieki tika uzraudzīti – bija jāuzrāda, kam nepieciešama nauda. Pabalstam bija savi ierobežojumi, un tika veiktas arī pārbaudes par naudas izlietojumu.
Kādi ir tavi tuvākās nākotnes plāni?
Vēl ir pāragri runāt par manu nākamo ierakstu, bet man ir izstrādāta pamata koncepcija. Zinu, ka man būs daudz viesmūziķu. Vēl neesmu izlēmis par ieraksta veidu. Esmu drošs, ka atkal vēlos doties albumu ierakstīt vietā, kas būtu tuvāk dabai. Bet, kā tas viss attīstīsies, to redzēsim nākamgad. Šobrīd manā dienas plānā ir filmu skaņu celiņu rakstīšana. Strādāju pie divu filmu skaņu celiņiem un abos gadījumos process atšķiras. Pirmajā gadījumā varēju iedvesmoties no filmas un diskutēju ar režisoru par ainām, kurās es dzirdu un kurās viņš vēlētos dzirdēt mūziku. Otrā projektā filma vēl ir procesā. Man ir iespēja ielūkoties pāris ainās, kas joprojām var mainīties. Vēl nekas nav fiksēts un stingri noteikts, tāpēc es varu ļauties komponēšanai, līdzīgi kā rakstot savu albumu.
Albuma "Svalbard" koncerttūres ietvaros Niklass Pašburgs 13. oktobrī uzstāsies arī Rīgā – kultūrvietā "Hanzas perons".
