Kultūrdeva

Kultūras randiņš ar sportu

Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

«Dzelzs vilks» pirmatskaņo dziesmu un aizdomājas par pusgadsimtu

Spēlējam tad, kad vēl nedrīkst. Saruna ar «Dzelzs vilku» un dziesmas pirmatskaņojums

Uzstāšanās Covid-19 pandēmijas laikā bijusi interesanta pieredze, kas vienmēr paliks atmiņā. Tā atzīst grupas “Dzelzs vilks” dalībnieki Juris Kaukulis un Kaspars Tobis, kuriem bija iespēja piedalīties gan autokoncertā, gan klātienes koncertā, kurā klausītājiem jāievēro distance vienam no otram. Savukārt 7. novembrī Rīgā plānotie Jura Kaukuļa jubilejas koncerti noslēgs tūri, kura Latvijas pilsētās skaļi izskanēja jau gada sākumā, pirms pandēmijas.

Henrieta Verhoustinska: Jums pašiem palēnām, pamazām ir atsākusies koncertdzīve pēc pandēmijas pārtraukuma? Vai ir vienkārši atsākt pēc tādas pauzes?

Juris Kaukulis: Jāsaka tā, ka mums bija interesanta pieredze ar visu šo vasaras sākumu, jo mēs piedalījāmies autokoncertā, tad arī koncertā ar īpašu distancēšanos. Mums ir tāda pieredze, kura noteikti iepriekš nebūtu iespējama. Neviens pat nebūtu domājis, ka kādreiz spēlēs autokoncertā. Tu esi redzējis filmās, kā auto koncertus skatās cilvēki – romantiski apķērušies, bet te jau bija jāsēž iekšā un uz tualeti varēja iet tikai pavadībā. Tā kā tas ir ļoti interesants, tāds sirreāls piedzīvojums. Es domāju, man visu mūžu paliks atmiņā autokoncerts. Arī tie distancēšanās koncerti. Ko varēja noteikti manīt – ka klausītājiem ļoti gribas klausīties mūziku.

Bija noilgojušies.

Juris Kaukulis: Jā, viņi grib klausīties viņu skaļi un grib atgriezties tajā sajūtās, kas ir bijušas, būt tuvumā. Sajust to daļu no rokenrola, no savas dzīves, tā tomēr neatņemama sastāvdaļa, izrādās.

Kaspars Tobis: Var redzēt, cik svarīgi ir cilvēkiem. Ka pietiek ar pāris mēnešiem, būt mazliet klusākiem. Jā, kad tiešām ir tik liela interese un vajadzība pēc tā, ka gatavi braukt uz jumta lielveikalā stāvēt kaut kur, pat ar divu metru atstatumu mašīnā sēdēt.

To, ka jūs neesat sēdējuši rokas klēpī salikuši, var just. Esmu redzējusi jūsu jauno videoklipu singlam “Glāzes” no topošā albuma. Bet esat arī “Kultūrdevai” sagatavojuši īpašu pirmatskaņojumu.

Juris Kaukulis: Ir pieņemts, ka dziesmu nevar atskaņot, pirms tā parādīsies radio, pirms nav sagatavota, bet mūsu vēsturē ir dziesmas, kuras ir spēlētas gandrīz pusotru gadu koncertos. Kā dziesma “Tev oranži mati”. Mēs viņu ilgi spēlējam koncertos, pirms ierakstījām un parādījām publikai. Un tikai tad tā kļuva zināma dziesma. Pirms tam koncertos viņi klausās to kā vienkāršu dziesmu no “Dzelzs vilka”.

Tādēļ es saku, ka “Dzelzs vilks” – mēs laužam stereotipus, mēs spēlējam tad, kad vēl nedrīkst dziesmu.

Un šī dziesma “Vēls pavasaris”, ko mēs spēlēsim, ir pašā pirmsākumā izmēģinājusi sevi kā dziesma ar kori “Jasmīni”, kur balsīs koris brīnišķīgi dzied šo dziesmu.

Dziesmas “Vēls pavasaris” pirmatskaņojums LTV raidījuma "Kultūrdeva" studijā:

Vai jaunais albums radās tieši tajā pandēmijas laikā?

Juris Kaukulis: Jāsaka, ka vienmēr ceļš uz albumu nav īss, dziesmas nedzimst spiestā kārtā. Un ilgākā laika posmā jau tādas dziesmas daudz uzraksta, bet viņas atsijājas un kaut kādas dziesmas paliek nebūtībā, vai arī vienkārši paliek failos. Bet katra dziesma dzīvo dažādi, piedzīvo gan tur, gan tur to savu piedzimšanu.

Vai “Dzelzs vilks” skaita savus albumus? Vai jūs esat saskaitījuši, kurš šis būs?

Juris Kaukulis: Septiņpadsmitais.

Septiņpadsmitais! Septiņpadsmit pavasara mirkļi!

Juris Kaukulis: Mēs esam gandrīz 30 gadu veca, sena grupa. 

Runājot par to, ka jūs esat jau tik ilgi kopā – nekad nav garlaicīgi? Nepaliek garlaicīgi nevienu brīdi?

Juris Kaukulis: Ir, ir garlaicīgi, bet tāpēc mums ir dažādas iespējas sevi pierādīt, dažādās vietās nokļūt. Kaspars, es un arī pārējie grupas biedri, mēs daudz darām arī citos ansambļos, bet šis ir pats galvenais.

Es saprotu, ka Kaspars aiziet arī mazliet “pa kreisi” uz Dabas koncertzāli.

Juris Kaukulis: Protams, un pats pie sevis vēl arī aiziet.

Kaspars Tobis: Dažādi jau tie citi projekti ir, dabīgi. Jā, bet tas, ka vienā vietā jau nav tā īsti, nevaru teikt, ka garlaicīgi. Varbūt tie ir kaut kādi vēstures piemēri, kad tu spēlē 300 koncertus gadā un vairāk negribi viens ar otru runāt, bet mums ir pietiekoši labdabīgs tas grafiks.

Nav tā, ka būtu garlaicīgi, jo katra vieta nes kaut ko jaunu, jo materiāls arī jauns.

Juris Kaukulis: Mēs ar Kasparu arī piedalāmies tādos projektos, kas ir pilnīgi cita veida, arī žanriski. Es tagad, vasarā, diezgan daudz laika pavadīju kopā ar Olgu Žitluhinu un viņas kompāniju, iestudējot jaunu izrādi, kur beigu beigās bija jāmetas kopā uz deju plača un jāsāk arī kustēties.

Dabas koncertzāle – tas ir kaut kas ļoti atšķirīgs. Kaspar, kas tevi tur ir aizvilcis, ko tu tur iegūsti tādu, ko "Dzelzs vilkā" nē? 

Kaspars Tobis: Nav runa par to, ko neiegūstu, bet man ir paveicies, īstenībā, ir ar visiem projektiem un grupām. Nav kaut kas tāds, kur skatītos uz pirkstiem un teiktu – tagad tu izdarīs šitā vai savādāk nemaksāsim. Tas viss notiek pietiekoši brīvi un organiski. Bet Dabas koncertzāle sākās ļoti pasen, 2006. gadā, kad vajadzēja kādu mūzikas materiālu. Par cik es ar elektroniku arī taisīju mūziku, rakstīju. Tad tajā brīdī piedāvāju šo te, kas man bija uzrakstīts, ko es nebiju izdevis, iekļaut pirmajās programmās. Pamazām tas viss izvērtās arvien plašāk, dažādi cilvēki komponē mūziku, un tā joprojām tur arī darbojos.

Dabas koncertzāle ir tevi ievilkusi, arī savā eko ideoloģijā?

Kaspars Tobis: Tā nav eko ideoloģija, tā ir vienkārši zinātniska pieeja par visu, kas ir mežā un dzīvs. Katru gadu ir kāds cits varonis, kas tiek apskatīts, un daudzi cilvēki nāk un laboratorijas pēta. Tas tiek uzskatāmi parādīts, kā tas vispār viss darbojas.

No kreisās: Juris Kaukulis, Kaspars Tobis, Henrieta Verhoustinska

Jurim Kaukulim beidzot ir iespēja nosvinēt savu jubileju, ko pandēmija bija liegusi. Jubileja droši vien nav tas, par ko gribas baigi runāt, bet tomēr mēs nesen ar Ainaru Mielavu runājām par to, vai jubilejas nāk ar kaut kādu kontemplāciju, ar kaut kādu mieru. Lielāku iedziļināšanos sevī un mazāk tādām ekstravertām izpausmēm. Nu, es domāju katras desmitgades jubileju. 

Juris Kaukulis: Šī bija tāda, kur gribējās slēpties. Neko nesvinēt, neko pat nespēlēt, vienkārši, lai iet dzīve savā ritmā, bet vairākas kultūras vietas interesējās tieši par šo te. Prasīja, vai nevarētu tomēr viņiem vienīgajiem koncertu, vai kaut kā tā. Tad Valmieras Kultūras centrs bija tie visspēcīgākie, kuri mūs pierunāja, un tad mēs pēkšņi sapratām, ka, nē, es gribu spēlēt!

Gribu spēlēt 50 gadu jubilejas koncertu. Man viņi ir. Es esmu nodzīvojis tik ilgi, 50 gadus. Jā, super!

Un tagad kaut kāds vīruss tev to neatņems.

Juris Kaukulis: Jā, nē, vīruss vēl nebija, kad es spēlēju. Koncerti sākās februāra sākumā un notika visu februāri. Mēs apbraukājām Latviju, un bija palikuši pēdējie divi koncerti Rīgā. Dailes namā, kas bija paredzēti 12. aprīlī. Protams, tie nenotika, jo pandēmija. 

Tāpēc likās, ka jubileja ir pagājusi klusi. Laikam tādēļ, ka ārpus Rīgas. 

Juris Kaukulis: Nē, viņa gāja ļoti skaļi. Koncerti bija ļoti apmeklēti, tas ir viens, protams, tas ir patīkami, bet galvenais – bija skaļi. Mēs spēlējām ar visu “Dzelzs vilka” jaudu, mums bija daudz viesu, mums bija ļoti jautri. Un es domāju, ka tas viss turpināsies, un es pilnīgi nesapratu, ka runāja par pandēmiju, kas jau tikko bija sākusies Itālijā. Mēs vēl spēlējam koncertus un pēkšņi “čoks” viss ciet.

Vai tas Juris Kaukulis, kurš sāka spēlēt “Dzelzs vilkā”, un šis, ko es tagad redzu, – vai tie ir divi dažādi Juri Kaukuļi, vai tomēr tas ir viens?

Juris Kaukulis: Viens, kurš varbūt ne tik ļoti norobežojas no visas pasaules un visu laiku ir dusmīgs un nedaudz kā tīnis. Drusku kā tīnis vēl, kad bija 20 gadi vai 21 gads. Tas bija 1991. gadā, kad bija jāspēlē tikai viens mūzikas stils, un viss pārējais, kas notika apkārt, tika uzskatīts, ka tas nav labi – viss tikai labi, ko tu dari. Tas kā jau jauniešiem, viņiem spuras gaisā. Tas bija tas periods, kādi pieci, četri vai pat trīs gadi, un tad tas mainījās.

Bet tas pats kodols ir tas pats.

Izskats ir tas pats, un arī tā vēlēšanās vienmēr domāt velosipēdu no sākuma. Neņemt neko jau gatavu, kas ir saglabājies.

Es esmu runājusi ar vairākiem operdziedātājiem, kuriem ir daudz dažādi ieteikumi par to, kā saudzēt savu balsi, proti, nedziedāt repertuāru, kas nav atbilstošs balsij un tā tālāk. Es kādā intervijā lasīju par to, ka ar šo rēkšanu mikrofonā tev ir gadījies arī balsi pabojāt. Vai ir kaut kas tāds, ko varētu ieteikt tiem jaunajiem mūziķiem, ko varbūt nevajadzētu darīt?

Juris Kaukulis: Tie ieteikumi var būt dažādi, un ir pilns internets visādiem skolotājam, arī uz vietas var ļoti labu skolotāju šeit, Latvijā, dabūt. Bet, kāpēc es sabojāju balsi, tāpēc, ka bija 90. gadu diezgan tāds materiāls tukšums. Mums mēģinājumu telpā nebija nekādas aparatūras, un es rēcu un bļāvu bez mikrofona. Bija vienkārši ģitāra, bass, bungas. 

Spēlējām to, ko sauca par death metal tajā laikā. “Dzelzs vilks” – death metal grupa, arī izdevām “Mirušās kaijas”.

Mums nebija tāda tehniskā nodrošinājuma mēģinājuma telpā, un es vienkārši auroju.

Varbūt no tā laika mani ļoti skaļa balss palikusi. Bet es sabojāju, dabūju gadu ārstēt savas saites. Tagad viss ir kārtībā jau sen, sen viss labi, bet tas bija tāds brīdis, jo mēģināt vajadzēja, bija četri, koncerti gadā, bet viņiem bija ļoti jāgatavojas, un mēs ļoti cītīgi to darījām. Es jau nedomāju, ka, tāpēc klusāk dziedāšu. Viņiem bija man jādzird, kaut vai man nebija mikrofona un nebija nekādu pastiprinātāju, tikai ģitārai, basam un bungas dzīvajā spēlēja. Tāds bija drausmīgs troksnis. 

Ko tu darīji to gadu, kad nevarēji padziedāt?

Man liekas, ka es spēlēju visu laiku, bet es čukstēju, tad es veicu balss nostādīšanas vingrinājums un lēnām, lēnām es jau atsāku dziedāt, es vairs neauroju.

Ko mēs varam sagaidīt 7. novembrī tavā jubilejas koncertā “Palladium”? Būs arī teātra mūzika?

Būs gan no izrādēm. No “Man arī būtu bail” noteikti dziesmas dzirdēsiet, dzirdēsiet kaut ko pilnīgi jaunu, un būs arī viešņas. Būs vairākas viešņas, ļoti tuvas man.

Bet tu tagad neteiksi man.

Juris Kaukulis: Neteikšu, nē, bet būs no 93. gada “Mirušajām kaijām” kāda dziesma. Mēs to ar prieku izpildīsim, par prieku tiem klausītājiem, kuri mūs atceras no 90. gadu sākumu. Būs arī mana meita uz skatuves, Rūta Kaukule, mēs ar viņu kopā izpildīsim dažas dziesmas. 

Nerātnās dainas būs?

Juris Kaukulis: Nebūs nekā no “Jauno Jāņu orķestra”. “Jauno Jāņu orķestrim” būs citi koncerti, jo tās ir divas manas puses – “Vilks” un orķestris, bet, kad es viņu sajaucu kopā, es pats apjūku, jo tām tautas dziesmām ir tik liels spēks, un tā ir cita pasaule. Es esmu it kā viens cilvēks, bet man ir divas puses

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti