Pa ceļam ar Klasiku

Inga Bērziņa par albumu "Sievietes sapņi": Tas manī burtiski mutuļoja...

Pa ceļam ar Klasiku

Pianists Georgijs Osokins: Neesmu un negribu būt hameleons

Šodienas eksperimenti un pagātnes dižgari. Latvijā debitē "Trio Fabel"

Šodienas eksperimenti un pagātnes dižgari. Latvijā debitē «Trio Fabel»

Latviešu jaunie mūziķi – klarnetiste, "Lielās Mūzikas balvas 2018" laureāte Anna Gāgane, čellists Kristaps Bergs un pianiste Linda Leine – izveidojuši "Trio Fabel" un šonedēļ piedāvā savu pirmo pilnmetrāžas programmu "Brāmss. Bēthovens. Skuķe". 13. novembrī tā skanēs Ogrē, 14. novembrī – Lielajā ģildē, bet 17. novembrī Cēsīs.

Runājot par ceļiem, kurus kopā jau gājuši, un par ceļiem, uz kuriem kopīgi visi raugās nākotnē, Kristaps Bergs saka tā: "Pats jaukākais ar nākotnes ceļiem ir tas, ka tie vēl nav izdibināmi – redzēsim, kur tie mūs aizvedīs."

"Abas ar Annu bijām pazīstamas jau skolā, bet muzikāli nebijām saistītas. Iepazināmies Lībekas augstskolā un tad arī sākām nedaudz spēlēt kopā duetā," atceras Linda Leine. Savukārt Kristaps Bergs ar Lindu pazīstami ļoti sen – kopš 8. vai 9. klases. "Ar Annu iepazinos vēlāk, kad vairs Latvijā nedzīvoju – studēju Vīnē, un, kad atbraucu uz Latviju, uzzināju par burvīgo klarnetisti.

Man šķiet, tieši Anna ir īstākā vaininiece pie mūsu trio tapšanas, jo viņa zvanīja un teica - ei, vajag!"

Trio debijas koncertprogramma aptver trīs dažādus laikmetus: klasicismu pārstāv milzis Bēthovens, romantisma laikmetu – Brāmss, savukārt mūsdienu latviešu mūziku – Evija Skuķe.

Ja Bēthovena Klarnetes trio pieder pie viņa agrīnā posma opusiem, tad Brāmsa Trio Klarnetei, čellam un klavierēm ir viens no komponista brieduma gadu veikumiem. 1890. gadā viņš paziņoja, ka Stīgu kvintets Solmažorā ir viņa pēdējais skaņdarbs, bet gadu vēlāk viņš tomēr uzraksta šo Klarnetes trio. Šis ir romantisma piestrāvots opuss, kas Brāmsam raksturīgā manierē ieraus klausītāju vētrainā emociju virpulī. Savukārt Evija Skuķe ir veltījusi savu jaundarbu "Š" tieši šiem mūziķiem, kurus vieno mūzikas mīlestība, aizrautīga muzicēšana un īsta draudzība.

Kristaps Bergs: "Brāmss un Bēthovens… Viņu mūzika man noteikti asociējas ar studiju laiku Vīnē, kur uzturējies gan Brāmss, gan Bēthovens, kaut viņš ir no Bonnas.

Brāmss Vīnē ļoti daudz laika pavadījis, staigājis tās ceļus, strādājis Musikferein, un man tie bija unikāli gadi, kurus es pavadīju tā kā tāds viņu mazmazmazdēliņš, jo viņu zināšanas tur nodotas no paaudzes paaudzē, tās ir vēl joprojām – gan Vīnes universitātē, gan "Musikverein".

Vīnē iemācījos ļoti, ļoti lielu cieņu pret komponistu, viņa darbu un partitūru.

(..) Protams, ir daudzi veidi, kā interpretēt tekstu – to var lasīt dažādi, un tas ir pats skaistākais, ka katrs citādi pieiet partitūrai. Interpretācija jau veidojas individuāli, jo mēs katrs to lasām ar saviem līdzekļiem."

"Nesen lasīju interviju ar Andrāšu Šifu, un viņš teica, ka principā mums kā klasiskiem mūziķiem komponista teksts ir kā Bībele – tas, pie kā jāpieturas. Viss pārējais – interpretācija," atstāsta Linda Leine. "Viņš uzskata, ka mums, mūziķiem, vajadzētu iet dziļāk, doties uz bibliotēkām skatīties rokrakstus, ko un kā komponisti pierakstījuši, tāpat meklēt un domāt, kāpēc tā ir pierakstīts... (..) Jo vairāk partitūru izzini, jo vairāk sāc saprast, ka tas akcents Bēthovenam nozīmē to un to – tie ir kā tādi mazi signāliņi mums, lai saprastu, kā šo mūziku, iespējams, jāspēlē. Bet pilnīgi citādāk ir ar mūsdienu skaņdarbiem, kurus iestudējot, ar komponistu visu varam apspriest un pajautāt, ko tieši viņš tur domājis."

"Vismaz es vienmēr jūtos kā pats sev režisors, kad iestudēju kādu skaņdarbu,” atklāj Bergs.

"Jo ar mūzikas tekstu jau ir tāpat kā ar grāmatu, kuru izlasi vienreiz, otrreiz, trešoreiz, un katru reizi izlasi ko citu – domas un konteksti savelkas, tu redzi paralēles."

"Un tas brīnišķīgākais kamermūzikā ir tas, ka mēs neesam režisori pa vienam – esam trīs režisori, satiekamies, katram ir savas idejas un interpretācijas, savs lasījums, un mums jāiemācās satikties pie viena kopsaucēja un nospēlēt kopā vienu domu, stāstījumu aiznesot līdz klausītājam. Tas ir mērķis jebkuram māksliniekam."

Kāds īsti ir Evijas Skuķes jaundarbs?

"Evija, pirmkārt, ir paspējusi ļoti pārsteigt mūs, un domāju, ka pārsteigs arī pati sevi – viņa to gan vēl nezina, bet drīz uzzinās," sirsnīgi smejas Kristaps Bergs.

"Tas būs labs eksperiments – tas ir ļoti tehniski sarežģīts skaņdarbs ar daudziem un dažādiem ritmiem, īpašiem spēles tehnikas paņēmieniem, kas bieži robežojas ar zināmu tempu neizspēlējamību... Skaņdarbs vēl ir procesā un dzims uz skatuves, un tad arī redzēsim. Tādas ir manas personīgās sajūtas par šo skaņdarbu."

"Klausītājiem tas būs kas ļoti interesants," prognozē Leine. "Mācoties un tagad spēlējot kopā, manuprāt, tas ir kas tāds, kas ar savu patīkamo spriedzi paņem tevi un tavu uzmanību, neatlaižot desmit minūšu garumā. Interesants eksperiments – gan mums, gan klausītājiem."

"Evijai ir ideja par sinhrono elpošanu – ka kontrolētā elpa ne vienmēr nomierina, lai kā arī mēs necenstos. Mums ir jāelpo un mēs elposim. Tāda performance. Nedomāju, ka šo skaņdarbu varētu nospēlēt divreiz identiski vienādi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti