Sludinājums, skarbums un folka gēns. Intervija ar grupu «Jūk»

Tumšā folka/alternatīvā kantri grupa “Jūk” ir viena no savdabīgākajām grupām uz Latvijas alternatīvās mūzikas skatuves. Grupā muzicē Oskars Jansons, Edgars Šubrovskis, Sniedze Prauliņa, Raitis Viļumovs un Dina Skreitule.  Katrs no mūziķiem ir ar savu muzikālo un radošo pieredzi.

Tāpēc sarunas gaitā meklējam, kuri ir tie atskaites punkti gan grupas dibināšanai, gan mūzikas stila definēšanai, noslēgumā uzdodot arī mūžseno jautājumu – kas ir māksla? Sarunā nepiedalās Raitis, kurš tobrīd atradās ārzemēs.

Grupas veidojas dažādu iemeslu dēļ. Kas jūs visus saista kopā?

Oskars: "Jūk" ir tā grupa, kurā mūs visus saista gan mūzika, gan arī cilvēki.

Dina: Kopīga pagātne, bet ar skatu nākotnē.  Grupas veidojas dažādi. Viens no veidiem, kad zinām, kurš kuru instrumentu spēlē. Var arī likt sludinājumu: "Meklējam vijoli ilgstošai sadarbībai, vēlama arī sadraudzība" – arī tā var grupu izveidot.

Oskars: Šāda vienmēr ir bijusi mana pieredze. Varu teikt, ka "Jūk" ir mana pirmā grupa, kurā spēlēju ar savu radošo ieguldījumu. Pirms tam grupās spēlēja mani draugi. Vienmēr sarunas līmenī bija doma, ka varētu savākties uz kopēju mēģinājumu un sākt kaut ko darīt. Bet draugi vairāk spēlēja kaverversijas, neviens nerakstīja savu mūziku. Tādā ziņā man ir bijusi iespēja izspēlēties un ar citiem cilvēkiem kopā padziedāt. To, man šķiet, Edgars sauc par "virtuves kultūru".

Edgars:  Oskaram es biju piesekojis sociālajā vietnē “Facebook”, jo man interesēja viņa muzikālā darbība. Viņam bija pāris publicētu albumu. Un tad Oskars meklēja mūziķus, kuri varētu ar viņu kopā uzstāties koncertos, savukārt man bija radusies interese par kantrimūziku.

Tad sanāk, ka jūs iepazināties ar sludinājuma starpniecību?

Edgars: Jā.

Oskars: Jā, iepazināmies “Facebook”. Tas bija tiešām sludinājums – tāds, kādam tam bija jābūt! Es biju ierakstījis divus albumus "Montserrat" un "Cockroach Prophets”. Tad aizbraucu uz Portugāli. Kad pēc trim mēnešiem atgriezos, meklēju iespēju albumus izpildīt dzīvajā. Jo citādāk albumos bija ieguldīts liels darbs, no  kura nebija nekādas jēgas.

Ieliku sludinājumu, un Edgars man uzrakstīja. Tobrīd Edgars diskutēja ar režisori Elīnu Martu Martinsoni par kantrimūziku, un viņš bija sarakstījis vienu skaņdarbu "Meitenes un muzikanti".  Sākumā darbojāmies divatā, bet tad Edgars piedāvāja iesaistīt Dinu, jo ierakstā manās dziesmās bija arī vijole.

Edgars: Vijole bija spontāna ideja. Loģiski, es zināju vienu vijolnieci no grupas "Hospitāļu iela" laikiem. Nezināju, vai Sniedzei būs interese iesaistīties, bet viņai bija dziesma "Skleroze", ko viņa diezgan sen bija uzrakstījusi. Dziesma bija veidota no ģitāras sempliem jūtamā kantri noskaņā. Sākumā visa šī grupas “Jūk” ideja bija nepretencioza – mēs vēlējāmies uzspēlēt, lai labi skan.  Mums visiem ir atšķirīgs tas folka un kantri "gēns". Oskars šajos žanros ir pilnīgi iekšā, man ir bijuši dažādi posmi, kad esmu klausījies folku. Piemēram, Oskars man ieteica grupu "Malicorne", kas ir diezgan slavena folka grupa. Es pats viņus nebiju uzgājis, tomēr atceros, ka astoņdesmito gadu beigās, kad ar pirmo maģi no radio kasetēs rakstīju dažādu mūziku, tajā skaitā biju ierakstījis arī "Malicorne" dziesmu, kas man toreiz ļoti patika. Deviņdesmitajos nezināju nevienu, kurš Latvijā radītu šāda veida mūziku, un arī pašam vairāk interesēja panku idejas. Toreiz šī folkmūzikas atzīme tika nosprausta, un tagad ir pienācis laiks šo stilistiku tuvāk papētīt.

Oskars: Man arī senāk patika folkmūzika – tās apakšžanri un variācijas, bet Latvijā arī no esošajām grupām, kuras esmu klausījies, pārsvarā visi (ar atsevišķiem izņēmumiem) spēlē tradicionālo – etnisko folkmūziku, nevis autormūziku. Tagad, kopā spēlējot grupas “Jūk”  ietvaros, atklājas vairāk cilvēku ar līdzīgām interesēm un muzikālo interešu foniem.

Vai nav tā, ka Latvijā kantrimūzika tiek pavisam konkrēti saistīta ar līnijdejām un šlāgeri, un varbūt ar kādu piekto reizi kāds padomā arī tālāk?

Oskars: Par to mēs esam runājuši, ka vajadzētu dzīt to ķīli starp šlāgeri un kantri, kaut kā viņus vienu no otra mēģināt nošķirt.

Sniedze: Pie kā paliks līnijdejas?

Dina: Pie kantri! Tās nekad nav bijušas pie šlāgera. Kur var redzēt līnijdejas? Bauskas kantri festivālā, nevis zaļumballē.

Sniedze: Man patīk līnijdejas. Tas ir mans noslēpums. Es gribēju iet uz līnijdejām, bet visi par mani smējās, tāpēc es neaizgāju.

Edgars:  Bet varbūt līnijdejas var kļūt par tavu motivāciju? Tu vari sarakstīt skaņdarbu, ko vēlāk varētu iestudēt līnijdejās.

Sniedze: Par šo vēl pāragri domāt. Kad klausos Oskara daiļradē, es varu ieraudzīt līnijdeju soļus, bet nav tā, ka es viņus redzētu ikdienā. Es no dejas esmu visai tālu.

Dina: Folkmūzika man vienmēr ir patikusi, varbūt ne tās tradicionālajās izpausmēs, bet vairāk tā, ko izpilda "Iļģi". Esmu dziedājusi tautasdziesmas. Man vienmēr ir šķitis, ka pie folkmūzikas agrāk vai vēlāk vienmēr nonāk. Vēlāk var aiziet prom un atkal atgriezties, jo folkmūzika ir nemainīga vērtība. Es nekad sevi neesmu gribējusi stilistiski ierobežot un tagad sevi necenšos identificēt ar folku vai kantri. Par kantri – senāk strādāju kafejnīcā "Monte Kristo". Tās vadītājam, kas bija Kanādas latvietis, ļoti patika kantri, un tāpēc kafejnīcā bija atrodami ļoti daudz kantrimūzikas diski. Mēs centāmies kantri paslepus nomainīt uz kaut ko citu. Man kantri ir šķitis diezgan vienveidīgs, un tas ir tas iemesls, kas mani mudina izvairīties definēt savas robežas.

Mani drīzāk interesē tas, kā kaut ko padarīt citādāku, saglabājot tā būtību, līdzīgi, kā vijoli ievietot regeja grupas instrumentu sastāvā. Un vispār vijole – es nezinu, kāpēc to tik maz spēlē neakadēmiskajā mūzikā?

Edgars: Mani mūzikas žanros piesaistījis interesantums. Pārsvarā tas kantri, kuru dzirdam Latvijas medijos, ir daļa no masu kultūras. Savukārt izpētīt kādu konkrētu mūzikas virzienu, tam ir vajadzīgs laiks.

Savukārt es alternatīvo kantrimūziku iepazinu, pateicoties "Those Poor Bastards".

Edgars: Tas jau izklausās pēc ļoti specifiskas grupas! Man saistībā ar alternatīvo kantri patīk tā daudzveidība – ir balādes, ir folka elementi un arī tā pati franču dziesma, kuru izveidojām, pateicoties Sniedzes zināšanām. Grupas "Jūk" mūzikā ir saklausāms liels katra atsevišķā dalībnieka muzikālo zināšanu un gaumes ieguldījums.

Oskars: Un mūsu gaume arī pārklājas.

Edgars: Jā! Biju uzgājis grupas "Iļģi" pirmo albumu "Rāmi, rāmi". Tās bija  tautasdziesmas, bet

"Iļģi" dziesmās prata ielikt tādu pamatīgu skarbumu, ka deminutīvi vairs neizklausījās pēc deminutīviem.

Oskars: Skarbums varētu būt arī viens no grupu "Jūk" raksturojošajiem atslēgas vārdiem. Tradicionālā folkmūzikā šo drūmumu var atrast bēru vai sēru dziesmās, bet vispār Latvijā nav daudz alternatīvo folkmūzikas projektu.

Edgars: Izpildījums ļoti bieži cieš no pārlieku liela sentimenta.

Oskars: Folkmūzika ir tik daudzveidīga. Ir amerikāņu folkmūzikas mantojums, Eiropas folks vairāk asociējas ar tautasdziesmām. Tas pats blūzs jau arī ir folkmūzika, tāpat kā kantri. Salīdzinoši nesen folkmūzikai bija sava atdzimšana. Ar grupām "Fleet Foxies", "Mumford and the Sons" un citām grupām aktuāls kļuva indie folks. Iepriekš folks cilvēkiem asociējās ar tautasdziesmām un ģimenes saietiem, kur negaidīti vecaistēvs no aizdurves izvelk akordeonu un sāk spēlēt kaut kādas jūrnieku dziesmas, un visiem ir baigi garlaicīgi. Bet divtūkstošo gadu sākumā folks bija atkal aktuāls, kad tas popularitātes vilnis sāka iet uz norietu, arī es uz tā nedaudz pasēdēju. Jūtos ļoti ietekmējies no šī visa. Latvijā...tagad jau kaut kas sāk notikt – "Rahu the Fool" sāk kaut ko pa savam darīt, bet kā klausītājam Latvijā – te skatuve ir ļoti trūcīga, ņemot vērā to, ko šajos divos žanros var piedāvāt, nav daudz variantu.

Vai nav tā, ka Latvijā klausītājam ir svarīga konkrētība, kādā žanrā grupa muzicē? Ja ir nekonkrētība, tad ātri zūd interese.

Oskars: Kā nu kuram – ir cilvēki, kuriem ļoti riebjas runāt par žanriem. Man, piemēram, ļoti patīk runāt par žanriem. Man liekas, tas ir tīri funkcionalitātes dēļ – tu sarunā ieliec atskaites punktu, ka konkrētā mūzika, piemēram, izklausās pēc gotiskā kantri (gothic country). Tas nenozīmē, ka sarunas ietvaros šis apakšstils tūlīt jāmetas definēt vai kādā citā veidā jāaizstāv. Ir cilvēki, kuriem nepatīk runāt par žanriem, domāt par mūziku kategorijās. Viņiem vienkārši patīk laba mūzika.

Dita: Tā jau arī ir! Klausītājiem visbiežāk vienkārši patīk vai nepatīk konkrētā dziesma, daudz žanros neiedziļinoties.

Edgars: Reizēm ir tā, ka dziesma ir "vārtu atvērējs" uz kādu konkrētu mūzikas stilu.

Oskars: Runājot par žanriem, ir tāds neofolks. Tas Latvijā bija visvairāk nevietā lietotais apzīmējums.

Pēkšņi uzradās tik ļoti daudz grupas, kas spēlēja neofolku, lai gan neofolks ir uz industriālās mūzikas bāzes izveidots agresīvs, ļoti drūms žanrs, kas galvenokārt radās Vācijā un Anglijā.

Pirmās grupas šajā žanrā bija "Death in June", "Current 93". Daudzas no šīm grupām bija nacistisko ideju atbalstītāji. Un tad es lasu, ka mūsu "Carnival Youth" ir neofolka grupa, un iedomājos, kā viņi spēlē neofolka klausītājiem Berlīnē, kuri ļoti vīlušies nolaiž labo roku pie sāniem – tā nav neofolka grupa.

Nu redz, mēs nonākam pie tā, ka mūzikas terminoloģija tomēr ir jāpārzina!

Dina: Visbiežāk jau paši mūziķi necenšas definēt savu mūziku. To dara cilvēki, kuri par mūziķiem grib ļoti pavēstīt. Lai to labāk izdarītu, mūzika tiek ielikta kategorijās. Iespējams, pati grupa tajā brīdī savu virzienu nemaz nav definējusi.

Edgars:  Mēs grupā "Jūk" nespēlējam nevienu latviešu tautasdziesmu.

Dina: Mums varbūt pietiek ar to, ka Oskaram ir viena aranžētā "Tumša nakte, zaļa zāle".

Edgars:  Jā, tā dziesma ir albumā. Mūsu izpildījumā koncertā to būtu grūti atkārtot. Dziesma atkal sāktu skanēt pēc folkloras ansambļa, un tāda veida interpretācijas mums ir pietiekami daudz. Tagad internetā ir pieejami resursi, kur var paklausīties latviešu folkloru autentiskos ierakstos, kas ir ļoti patīkami. Būtu jāzina tautasdziesmas pamats, tās sakne, pirms ķerties pie aranžējuma versijas par citu aranžējuma versiju radīšanas.

Oskars: Manuprāt, tas attiecas gan uz mūziķiem, gan uz klausītājiem. It īpaši interneta laikmetā mums ir pieejama visas pasaules informācija. Piemēram, vienreiz ar Edgaru runājām, kas ir pirmā metāla grupa. Mums bija dažādi viedokļi. Bet kopumā mūsdienās internetā var iegūt labu informāciju, lai noskaidrotu, kad īsti kāds mūzikas žanrs ir sācies un vai tu klausies otrās vai trešās paaudzes grupu.

Edgars: Tajā pašā alternatīvajā kantri jau ir trešās paaudzes grupas, kuru mūzikā ir uzsvērta tematika, stilistika, bet kopējais skanējums jau ir kļuvis tuvāks “meinstrīmam”.

Kā jums šķiet, radīt mūziku – mākslas darbu, vai tā ir atbildība?

(grupa vienbalsīgi atbild apstiprinoši – jā, tā ir atbildība)

Dita: Protams, es jūtos atbildīga par savām partijām kaut vai grupas biedru priekšā, bet šo atbildību var arī plašāk skatīties.

Oskars: Gribot negribot šis jautājums pārtop par citu jautājumu – kas ir māksla?

Dita: Es domāju, tu vari radīt. Bet atbildība ir tad, kad tu ar savu radīto veido komunikāciju ar auditoriju.

Drīzāk jādefinē pats jēdziens "atbildība". Tu vari izjust atbildību pret sevi, kas motivē tevi pēc iespējas labāk pārvaldīt instrumenta spēli.

Edgars: Par to instrumentu pārvaldīšanu, manuprāt, tā jau ir atbildības kombinācija ar  citām īpašībām. Ko kurš uzskata par būtiskāko. Viens uzskata, ka nevar būt vāja kvalitāte un spēcīgs vēstījums. Savukārt kādam citam mērķis ir kļūt par labāko meistaru instrumenta spēlē. Man mūzikas atbildība nozīmē vēstījuma kvalitāti. Vai vēstījums tiek papildināts ar emocionalitāti vai ar kādu tehniski sarežģītu detaļu – tas ir katra paša ziņā. Vienreiz pārmijām pāris vārdus ar Guntaru Raču. Viņš sacīja, ka izšķirošais faktors ir klausītājs. Es tam īsti nepiekrītu.

Sniedze: Grupai “Jūk” jau ir īpaši klausītāji.

Oskars: Par to atbildību domājot, pret ko mūziķis var justies atbildīgs? Droši vien pret publiku. Ja es rīkojos atbildīgi, tas nozīmē, ka publikai piedāvāju kaut ko ļoti labu. Es domāju, ka nav divu variantu – vai nu tu radi mākslu, vai radi produktu. Es domāju, ka starp mākslu un produktu vienkārši ir gradācijas. Par grupu "Jūk" domājot, es vairāk sliecos uz mākslas pusi.

Vispār mani kaitina, ka Latvijā tik maz tiek runāts par šādiem ideālistiskiem jautājumiem. Par mākslu, man šķiet, visvairāk runā atskaņotājmākslinieki vai komponisti, kas noteikti zina, kas ir māksla.

Edgars: Bet te arī netrūkst cilvēku, kuri vienkārši uzraksta projektu un attiecīgi pēc tam kaut ko uzkomponē. Tā būtu tā māksla, nevis produkts?

Dina: Jā, reizēm nākas satikt skrienošus komponistus, kuram vēl līdz konkrētam laikam jāsacer vesels opuss. Un tad nokrīt tas mākslas darbu sedzošais "zelta plīvuriņš" un atklājas darba virtuve.

Edgars: Kādreiz bija mecenāti un katram grāfam savs orķestrītis!

Oskars: Bija patroni!

Edgars:  Kas mums varētu būt patrons?

Droši vien kāds ārzemju latvietis, kurā mīt kāda sāpīte…

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti