Par "Carion" ir sajūsmā Eiropas radiostacijas un mūzikas izdevumi. "BBC Music Magazine" raksta – katra Carion uzstāšanās ir piecu zvaigžņu līmenī, un Ķelnes "Deutschlandradio" saka – vienreiz noklausoties, nepārvarami gribēsies dzirdēt viņus vēl!
Kvintets "Carion" ir starptautiskiem panākumiem bagāta un kritiķu slavēta dāņu-latviešu mūziķu apvienība, kurā spēlē flautiste Dora Šereša, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Egīls Šēfers, mežradznieks Dāvids M.A.P. Palmkvists, fagotists Nilss Anderss Vedstens-Larsens. Kvintets saņēmis vairākas balvas prestižos kamermūzikas konkursos Eiropā un Japānā. Ansambļa tvarti un videoieraksti saņem kritiķu augstu atzinību. 2015. gadā kvinteta ieraksts tika pie gada labākā klasiskā albuma titula vietnē iTunes.
Bet no klasikas zelta izlases būs Ludviga van Bēthovena Trešā jeb “Heroiskā” simfonija, aizsākot svinēt komponista 250. dzimšanas dienu, ko visā pasaulē ar vērienu atzīmēs 2020. gadā. “LNSO vasarnīcas” otrās dienas vakarā festivāla saimnieks - Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris - uzstāsies sava mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Andra Pogas vadībā.
"Carion" dalībnieks Egīls Šēfers stāsta, ka ideja par šāda veida koncertu radusies 2013. gadā Kopenhāgenā, spriežot par kvinteta nākotnes plāniem. "Viena no lietām, par ko mēs domājam – kā šo formātu, kas mums raksturīgs kamermūzikā ar brīvības meklēšanu un spēlēšanu bez notīm, pārvietošanās un kustēšanās dramaturģiju, tādu aktierisku lomu spēlēšanu mūzikā – kā to varētu turpināt. Darām to jau no 2002. gada, tāpēc nepieciešama atjaunināšanās. Viens no virzieniem, ko toreiz izskatījām – kā būtu šo konceptu nest uz lielās skatuves. (..) Sapratām, ka jāpasūta jauni darbi."
Rezultātā tapis nevis koncerts ar trim daļām, bet gan triptihs. Katram komponistam ir būtisks savs redzējums – mums bija svarīgi, lai katram no viņiem būtu noslēgta doma. Sapratām, ka īstais formāts būs trīs darbi, kas rindojas kopā triptihā."
Tajā pašā laikā triptihs būs dalāms – katrs darbs var dzīvot savu pilnasinīgu dzīvi; katrs no tiem ir tematiski un muzikāli noslēgts un patstāvīgs.
"1989. gadā, kad notika "Baltijas ceļš", man bija vienpadsmit gadu – ģimenē patriotisms nebija tik ļoti izteikts, tāpēc man bija liels pārsteigums, kas notiek. Vēroju to televizorā – ļoti labi atceros, ka tas bija kaut kas grandiozs. Gadiem ejot, arvien vairāk saprotu šī notikuma nozīmību un jēgu," neslēpj Andris Dzenītis. Vaicāts, kā to visu ieaudis savā jaundarbā, komponists akcentē: "Ļoti priecājos, ka bija šāda ievirze – pats nebūtu iedomājies komponēt skaņdarbu par šādu tēmu, bet tas bija ļoti rosinoši. Ideja samērā sarežģīta – rakstīt koncertu pieciem instrumentiem ar orķestri, šādi darbi pasaules mūzikā ir retums."
Dzenīša opusa nosaukums ir "Deltas atgriešanās". "Savā ziņā – paradokss, kas dzīvē nenotiek," uzskata pats komponists.
"Upe, kas pirms jūras sadalās sīkākās straumītēs, šajā gadījumā atgriežas, nevis izjūk pa straumītēm, un straumītes savienojas atpakaļ upē. (..) Viss sanāk atpakaļ vienā lielā upē – kā latvieši šajos gados savienojušies atpakaļ un izveidojuši šo straumi, kurai varbūt pretēji dabas likumiem gala nav. Mūzika ir samērā abstrakta māksla, mēs tajā nevaram attēlot neko konkrētu – tas nav iespējams. Tādēļ šo uzdevumu īsināju asprātīgā veidā – nu, ko darīt ar šiem pieciem solistiem, jo orķestrī arī ir pūtēji – kā lai viņi nekonfliktē savā starpā? Šinī gadījumā pūšaminstrumenti spēlē visdažādākās funkcijas, bet viena no tām ir ierosinātājfunkcija, kad katrs no šiem solistiem aiz sevis pavelk veselu vilcienu. Te ir arī man raksturīgās spēles ar telpu, ar telpiskumu orķestrī, kas man ārkārtīgi patīk – es to vienmēr izbaudu."
Un kāds būs režisora Dāvja Sīmaņa pieskāriens? "Simfoniskā orķestra koncertos režisora iesaiste vienmēr ir mistika, jo neviens īsti nezina, ko tas režisors tur īsti dara – mūziķi spēlē, bet ko tas režisors?” pasmaida Sīmanis.
"Konkrētajā gadījumā strādājam kopā ar gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani – esam vairākkārt veidojuši liela izmēra koncertus."
Par galveno pienesumu režisors uzskata spēcīgo jauno mūziku darīt pieejamu skatītājiem un klausītājiem. "Vizuālais ietērps metaforiskā līmenī saskaņojas ar muzikālo materiālu, un tas ved pretī vēl vienai svarīgai šīs konkrētā konkrētās vasarnīcas tēmai - Baltijas ceļam. Šis triptihs gan vairāk ir Ziemeļvalstu ceļš, ņemot vērā, ka komponisti ir no Latvijas, Dānijas un Zviedrijas. Bet pati ideja par sadarbību, par kopīgu līdzdalību, lai kaut kas notiktu, lai rastos kāds kopskats, kopdarbs – tur jau šī ideja nav tāla. Protams, tā nav protesta ideja, šai gadījumā tā ir vairāk radošs kliedziens, bet tajā pašā laikā domāju, ka šis darbs ir ļoti piemērots, lai atgādinātu par Baltijas ceļu."
Arī Bēthovena Trešās simfonijas ideja ir atbilstoša Baltijas ceļam, ņemot vērā, ka Bēthovens to sākotnēji veltījis Napoleonam ar domu, ka Napoleons ir cilvēks, kurš nomainītu nedemokrātisko režīmu. Pats Bēthovens viņā vīlās un īsi pirms simfonijas pabeigšanas izrāva veltījuma lapu, jo Napoleons tajā brīdī pasludināja sevi par imperatoru. Domāju – tas taču interesanti, ka šī Heroiskā simfonija savā ziņā iezīmē Baltijas ceļa ideju – pretošanos ar miermīlīgiem līdzekļiem, šajā gadījumā – ar muzikāliem līdzekļiem."
Režisors arī atzīmē: "Ar "Carion" strādāt ir ļoti vienkārši, jo viņi paši nāk ar ļoti daudzām un dažādām idejām. Tās tikai mazliet jānoformē, jābūt skaidrākiem kustības virzieniem, lai viņi nepazustu uz pārējā orķestra fona.
(..) Mūsdienu klasiskā mūzika nereti var būt cilvēkiem ne tik viegli pieejama – bet, radot līdzekļus, kā viņus satuvināt, cilvēki pēkšņi pēkšņi atrod šo mūziku par ļoti skaistu."
