Četri grupas dalībnieki – dziedātājs Harijs Joniškāns, taustiņinstrumentālists Armands Trambickis, basģitārists Aivars Jakubovičs un bundzinieks Igors Vītols – ar musketieru godaprātu turas kopā jau vairāk nekā 30 gadus. Viņi spēlējuši dažādās grupās vēl ilgi pirms “Kantora” laikiem. Harijs Joniškāns, kura enerģiju un jauneklīgo izskatu apbrīno daudzi, vairāk atgādina “The Rolling Stones” rokeri. Izrādās, šlāgeristu burziņos rokenrola un bohēmas nemaz netrūkst. “Kantora 04” koncertus apmeklējušas tikpat jūsmīgas pielūdzējas kā kādreiz “The Beatles” koncertos.
Harijs Joniškāns sarunā dalās savās pārdomās par:
- muzicēšanu pirms "Kantora"
- grupas nosaukuma rašanos
- pirmajiem koncertiem un ieraksta "O, Mana mazā!" panākumiem
- iedvesmu
- nemirstīgo šlāgeri
- "Mangaļu" ūdeni un muzikanta dzīvi
- koncertu rekordiem un pielūdzējām
- draugiem un dzīvi ārpus mūzikas
Antra Feldmane: Kāda bija jūsu mūziķa dzīve vēl pirms grupas “Kantoris 04” laikiem?
Harijs Joniškāns: Spēlēt es sāku 1971. gadā. Biju tad rīdzinieks, beidzu Rīgas 24. vidusskolu. Pēdējās klasēs paši uztaisījām skolā grupu, ar tiem pašiem kino pastiprinātājiem sākām spēlēt. Reiz mūs pierunāja uzstāties, toreiz, šķiet, par velti tas bija. Kā nu mēs mācējām, spēlējām. Aparatūras nebija, un manā skolā mācījās Ilona Stepanova (grupas “Eolika” dalībniece -red.). Mēs gribējām aparatūru, un bija iespēja sevi parādīt “Rīgas adītāja” organizētajā koncertā. Mums teica, lai parādām, ko mākam. Neatceros, vai parādījām, bet iet uz turieni gājām. Ilona arī tur dziedāja dziesmiņu. Pēc vidusskolas apprecējos un aizgāju uz Priekuļiem dzīvot. Tur Baltijas “MISā” (mašīnu izmēģināšanas stacija) bija savs orķestris, kur spēlēju ģitāru un dziedāju. Vēlāk parādījās vakance Cēsu kultūras nama orķestrī. Tur es spēlēju tikai ģitāru. Tolaik man ieteica padziedāt vienā konkursā. To arī izdarīju, dabūju vēl otro vietu.
Tad sekoja armija, pēc atgriešanās no tās kultūras nama vieta jau bija aizņemta. Pārvācos uz Valmieru kopā ar sievu. Beigās sanāca tā, ka nomainīju gan dzīvesvietu, gan sievu. (smejas) Tad es Priekuļu grupā vēl turpināju bišķiņ spēlēt. Burtniekos vienās kāzās spēlēja ansamblis “Kvelde”. Es, kautrīgs cilvēks būdams, bet toreiz drusku “iepļāvis”, metu kautrību pie malas un paprasīju viņiem, vai nevaru ar viņiem vienu dziesmu nodziedāt. “Kveldei” laikam iepatikās, kā dziedu, un tā es aizgāju uz turieni. Braukājām pa koncertiem, es biju solists. “Kvelde” paputēja, bet turpat, pie Valmieras stikla šķiedras rūpnīcas dibināja ansambli “Vitrium”, ar ko spēlējam daudzus gadus. Kā jau vienmēr, kaut kas mainījās, arī “Vitrium” paputēja. Tad sekoja grupa “Pieci”, ar kuru muzicējām restorānos, izpildījām populāru ārzemju un latviešu repertuāru. Tā jau saka, ka spēlēt restorānos, tā ir laba spēlēšanas un vokālā skola. Jo, ja tu taisi to gabalu, tas ir jānokopē tikpat kvalitatīvi, maksimāli viens pret vienu gan dziedāšana, gan spēlēšana.
Latvijā vēl roka festivālu nebija, tādēļ braukājām pa Igauniju, balvās saņēmām pat video projektoru.
Mūsu solists bija Andris Smetanko no grupas “Saime”, arī tā pajuka.
Reiz, pa pilsētu staigājot, satiku bijušos “Saimes” grupasbiedrus. Izrādās, viņu grupas ģitārists aizbraucis uz Angliju strādāt. Tā mēs četri – es, Armands Trambickis, Aivars Jakubovičs un Igors Vītols – 1989. gadā uztaisījām gāzes kantorī bāzēto grupu, izveidojām savu programmu. Pašu rakstīti gabali sākumā nebija, koncertos gāja populāro dziesmu kaverversijas. Uz afišām grupas nosaukums arī jāraksta, sākām domāt –
redz, atrodamies pagrabā, gāzes plīts noliktavā. Kantoris, tātad, ir, mēs esam četri, avārijas signāls – “04”. Nu, tad būsim “Kantoris 04”. Vienu brīdi nosaukums likās pat dīvains, bet beigās tomēr palika.
Atceraties pirmos “Kantoris 04” koncertus?
Pirmās bija balles, vēl spēlējām pa klubiem, kafejnīcām, kuru tagad vairs nav. Sākumā pa kapeikām tikai spēlējām, par vakaru katrs 10 latus saņēmām. Azarts un patikšana bija, tolaik bijām jauni un smuki, tagad tikai smuki. Tad Valmieras estrādē notika “Latviju Ziņģe 1993”, kurā arī finālā uzstājāmies. Tolaik “Ziņģes” producenti bija grupa “Kadiķis”. Viņi samaksāja par Rīgas studiju “Melodija”, lai varam ierakstīt trīs dziesmas, tostarp “Vēl viens dolārs”, “Liepas satumst”. Tas bija paredzēts, acīmredzot, “Ziņģu” izlasei. Vēlāk “Kadiķis” mums palīdzēja ierakstīt albumu, samaksāja par studiju. Tad nu mēs gan rakstījām albumu, gan spēlējām balles, banketus. 1995. gadā iznāca debijas ieraksts “O, Mana Mazā!”. Ar šī nosaukuma dziesmu piedalījāmies “Vecajā Ratiņā”, ieguvām laikam ceturto vietu.
Albums kļuva par visvairāk pārdoto ierakstu – pārdeva kādus 40 vai 50 tūkstošus ierakstu, tajā laikā tas bija nenormāli daudz.
Ar “Kadiķi” ierakstījās visi tolaik populārie – “Vēja runa”, “Lauku muzikanti”. Tad jau sākās koncertiņi. Kopumā “Kantoris 04” ir izdevuši četrus albumus, 2006. gadā izdeva pēdējo no tiem – “Ir jāņem vēlvienreiz!”. Tad jau, es nezinu, kas notika. Laikam zēniem pazuda azarts. Man viņš turpinājās, pēc tam viens pats piecus solo albumus ierakstīju.
Kur rodat enerģiju tik ilgus gadus spēlēt grupā un vēl pats turpināt solo?
No sākuma ir azarts, patīk atzinība, patīk tas, ko dari, ka sanāk. Nu, un mūzika pati par sevi. Runa ir par grupas kopā turēšanos. Vienā ziņā notiek strīdi, katrs velk deķīti uz savu pusi. Šiten vajadzēja tā spēlēt, šiten tā. Strīdi mums bija arī [radošs] dzinulis. Ir četri cilvēki, un no katra viedokļa paņem kaut ko, kas top par dziesmas gala rezultātu.
Sākumā producents mums deva spēlēt vācu šlāgerus ar burtisko tulkojumu. To jau nevar ietērpt dziesmā, tos vārdus bez atskaņām un jebkādas ritmikas. Un tad es sāku mēģināt tos vārdus ielikt savos vārdos – “Rozālija”, “Sapņu zvaigzne”, visi tā laika hiti. Tos es ņēmu un atdzejoju.
Autortiesības 90. gados neviens neprasīja, autors – nezināms, un mauc tik' uz priekšu.
Līdz kādam 1997. gadam tā varēja, tad jau sāka autortiesības prasīt. Es pats tolaik dziesmas vēl nerakstīju.
Kur smeļaties iedvesmu savas mūzikas radīšanai – kādas grupas pats esat iecienījis?
Esmu “vecā kaluma” cilvēks, un man jau mīļākais ir melodiskais roks. Mani elki līdz šim brīdim paliek “Bītli”. Viņu mūzika it kā vienkārša, bet ar ļoti interesantiem aranžējumiem. To balsu fenomenālais salikums, tas, kā viņi atraduši viens otru – es to mūziku klausos ar baudu. “Bītli” ir nemirstoša vērtība, tad vēl “Creedance Clearwater Revival”, “The Rolling Stones”. “ABBA” un itāļu mūzika man ļoti patika, viss, kur ir melodija un smuki ritmi. Tad ir teksti.
Esmu jau vairākas reizes teicis, ka, ja pats raksti tekstu un mūziku, tā ir ideālā sintēze. Labāk nevar būt.
Es ierakstu melodiju demo un aizsūtu to teksta autoram. Citreiz es daru tā – iedudinu melodiju un uzspēlēju ģitāru pa virsu, bet tā ģitāra ir viens maziņš instrumentiņš. Ja es veiktu pilnu orķestrāciju, tad tā tekstu autoram atkal būtu pavisam cita sajūta par šo melodiju. Savukārt grupas “Kaimiņi” solists Viktors Tilčiks dziesmas tekstam ņem sievas dzejas rindas, iedvesmojas no tās, ieliekot melodiju.
Savā ziņā esat latviešu kantrī mūzikas pionieri.
Nu, nosacīti. “Sestā Jūdze un “Apvedceļš” radās pēc tam. Pāris gabali mums bija tādi, “Sārtās rozes” mums bija vieglais kantrī. Mūsu laikā bija “Mazā Ģilde”, “Lauku muzikanti”, “Saulkrastu kapela”. Tieši šlāgera grupas sāka rasties 90. gadu beigās.
Kuri varētu būt šlāgera ziedu laiki?
Latvijā šis žanrs nekad nenomirs. Šlāgeris, cik saprotu, nācis no Vācijas, jo tur tā ir mūzika, kurai visa tauta jūsmo līdzi, dzied līdzi.
Manā uztverē šlāgeris ir mūzika, kas ir viegli uztverama, lai cilvēki var tai šūpoties līdzi, ātri uztvert melodiju.
Es to nepieminēju, bet mēs esam daudz smēlušies iedvesmu no Raimonda Paula mūzikas. Kad sākām spēlēt pirmās ballītes, tās bija Paula melodijas. Ir tādas ģimenes, kuras mīl sanākt pie galda un dzied līdzi, tās tad pārsvarā ir viņa dziesmas. Viņš ir mans skolotājs no latviešu komponistiem. Arī šis tas no Imanta Kalniņa.
Savulaik uz koncertiem braucāt ar busiņiem – tā, romantiski, kā īsta rokgrupa.
Jā, mūsu ziedu laiki bija 1996. - 2000. gads. Tad bija tā, ka spēlējām no piektdienas līdz svētdienai, braukājām ar nakšņošanu. Mums Aivaram ir karte, kurā viņš saspraudis karodziņus ar vietām, kurās esam viesojušies.
Kilometros nobraukuši mēs esam trīs reizes ap zemeslodi.
Mūsu dzēriens koncertu tūrēs savulaik bija “Mangaļu” minerālūdens. Parēķinājām, ka bijām kopā izdzēruši divas vilcienu cisternas ar viņu ūdeni. Lieli braucieni pārsvarā ir pa vasaru. Kad uzrakstījām viņiem vēstuli, vai “Mangaļi” mūs nevar atbalstīt, pat nesaņēmām atbildi. Tad gan pārgājām uz citu ūdeni, domājām, nu, kāda starpība. Viņi zaudēja vēl vienu cisternu ar ūdeni, ko mēs būtu nodzēruši. Nu, tas tā, humoram.
Daudzu mūziķu posts ir arī alkohola lietošana. Koncerti, ballītes.
Tas jau ir atkarīgs no rakstura. Mēs savā laikā daudz spēlējām kāzas. Tā nauda, ko pelnījām pirmajos gados, nebija liela. Simts lati uz visiem – uz divām dienām. Atbrauc mājās, miera nav. Paņem to pašu nopelnīto honorāru un ej uz restorānu iedzert. Vai nu pie kāda mājās. Es visu laiku domāju, kā tās sievas iztur. Neviens mūsu grupas sastāvā nav šķīries. Mana sieva kādreiz dziedāja “Kveldē”, viņa bišķi saprot, ka mūzika – tā ir bohēma un iedzeršana. Vairāk vai mazāk. Man pa šiem laikiem pāris reizes bijis tā, ka ir grūti nospēlēt kādās kāzās otrajā dienā. Bet katram ir sava robeža, cits varbūt nevar turēt. Mums ir palaimējies, neesam norāvuši balli, uz skatuves pillā nav neviens bijis. Tādas leģendas Latvijā par citām grupām klīst daudz. 90. gadu sākumā, kad pazuda sociālisms un atnāca kapitālisms, nevienam, atklāti sakot, to mūziku nevajadzēja. Par “repšikiem” pa klubiņiem spēlējām, bet tāpat jau aicināja.
2000. gados šlāgera mūzikas izpildītājiem, kā saprotu, klājās ļoti labi.
Jā, jā, līdz 2007. vai 2008. gadam. Tad atkal krīze uznāca. Es pats atvaļinājumā neesmu bijis vispār. Kāda jēga man darbā to ņemt, ja brīvdienās jāspēlē. Tad nauda krājās, un man maksāja kompensācijas. Tas nozīmē, ka bišķiņ tie nervi un veselība arī pabojāti. Bet sievas tikmēr sēž mājās un gaida. Un nebubina. Ja bubinātu, tad jau sen būtu izšķīrušies. Man nekad nav bijis jāizvēlas – sieva vai mūzika. Tad, kad tu paliec populārs, tad jau tu arī labi pelni.
Rekords mums laikam bija 20 spēles pa decembri, kad ir Ziemassvētki, Jaunais gads. Bailes bija, ka balsi nepazaudē. Tad es klusiņām dziedāju, mēģināju pasaudzēt.
Pielūdzēju vēstules arī saņēmāt?
Oi, man ir mājās viena kurpju kaste, pilna ar vēstulēm. Tagad vairs neraksta.
Jums tāpat kā Džonijam Kešam!
Jā, bet es jau neatbildu. Kolīdz tu atrakstīsi, tā tas neapstāsies. Es jau zinu. Tur jau bija visādi. Skrēja prasīt autogrāfus uz rokām, uz krūtīm.
Visvisādas dāvanas mums dāvināja, vienreiz saņēmām piepūšamo sievieti, nezinu, priekš kam. Pēc tam lielu sirdi uzdāvināja, no plīša izšūtu.
Mums ir tāda dziesma – “Noburtā sirds”. Mājās stāv bildītes, ko bērni zīmējuši. No kāda 1997. gada bija “Studija Mix” aptauja, tur mēs pārsvarā pirmās vietas ieguvām. Tad viņu vadītājs aizgāja bojā avārijā, un viņi likvidējās. Vēlāk sākām rakstīties pie “Gailītis G”. Tas bija laiks, kad varēja par kasetēm pelnīt. Tagad, jau pēdējos divus gadus savu albumu izdošanai studijā maksāju pats. Pagājušā gadā izdevu dubulto CD, tādu neviens šlāgerists vēl nav izlaidis. Bija sarakstītas kādas 16 dziesmas, bet ar laiku sakrājas. Viss lēnā garā.
Ar varu mūziku neuztaisīsi.
Lielie komponisti varbūt to var, jo viņi strādā uz pasūtījumu. Tā ka, pārvarot sevi, viņiem dziesma ir jāieraksta. Vai kāds reklāmas rullītis. Tādi kā mēs, amatieri, tie neko nevar uz pasūtījuma uzrakstīt. Man ir tā, ka es pēkšņi dzirdu kādu gabalu, kāda maza frāzīte no tā gabala man iesēžas prātā, un vēlāk tai apaug riņķī viss gabals. Man vajag kaut ko padzirdēt, kas rosina fantāziju uz priekšu. Tāpēc baigi labi rakstīt solo albumus, jo varu eksperimentēt ar kādiem jauniem ritmiņiem. Grupā ir jāmeklē kopsaucēji. Šeit es kā gribu, tā daru.
Ar grupas biedriem joprojām esat labi draugi?
Es uzskatu, ka draugs – tas ir īpašs jēdziens. Starp sievietēm ar' var būt draugi. Man tādas ir divas trīs, dienu dienā ar viņām nekomunicēju, bet, ja uznāk kādas problēmas, gribas izkratīt sirdi, vai kas priecīgs, ar ko padalīties, uzreiz ar viņām varu parunāt.
Draugs ir tāds – ja tu esi pliks un nabags, viņš aizskries aizņemties, lai tikai tev palīdzētu. Viņš tevis dēļ pēdējo kreklu novilks.
Grupā esam labi kolēģi, tā varētu teikt. Kad bieži spēlējām, katru gadu Gaujmalā mums bija kopīga pasēdēšana. Brauca pie mums “Apvedceļš” vai “Zeļļi”, uztaisījām vienu tādu tusiņu ar padziedāšanu. Tas kādus 10-15 gadus atpakaļ beidzās.
Šlāgeri izpildīt var arī ar vienu sintezatoru, neko daudz vairāk nevajag.
Jebkurā gadījumā nevienam jau nepatīk japāņu ierakstīta mūzika. Šī brīža ekonomiskā situācija ir tāda, ka cilvēks grib spēlēt. Viņš aizbrauc uz kāzām, vienam viņam var atļauties samaksāt. Tas ir skaidrs, ka dzīvā mūzika ir dzīvā mūzika. Arī mani tagad aicina spēlēt arī vienu. Man pašam ir sagatavotas [šādiem nolūkiem] fonogrammas, ko varu izmantot. Tādejādi varu savas 45 minūtes nospēlēt ar pavadījumu. Viktors Zemgals, viņš tāpat – paņem orķestra pavadījumu un dzied.
Man patīk, ja varam spēlēt ar grupu, tad es jūtu, ko katrs dalībnieks spēlē. Tāpat mēs varam kādas nianses dziesmām pamainīt, kādu frāzi tekstam, kādu ritmiņu, piemēram.
Dziesmu “Balts rīts” man vairs nav tāda bauda spēlēt, es drīzāk atspēlēju. Publikai patīk, jo viņi to dzird reizi gadā.
Arī šlāgerī droši vien netrūkst sliktas mūzikas.
Kāpēc lai nebūtu.
Ir tāds teiciens: nav slikta žanra, ir slikts izpildītājs.
Mani skolas gados veda uz operu, kas mani galīgi neinteresēja. Klasisko mūziku es šad tad klausos, arī koru mūziku kopā ar sievu. Ja mūzika ir kvalitatīva, tad es baudu to pašu skaņdarbu, to mūziķu virtuozitāti. Es jau tagad analizēju dziesmu no cita aspekta, kā, piemēram, tie veči var nomaukt kaut ko sarežģītu. Tas ir par visu kopumu.
Vēl jau ir tas, ka labi vārdi var izglābt sliktu mūziku, un otrādi. Ja labs ir i tas, i tas, tas jau ir hits.
Visi jūsu grupas dalībnieki papildu mūzikai strādā pamata darbos. Nav gribējies izvēlēties vai nu vienu, vai otru?
Nē, tā nav bijis. Armands, piemēram, vēl strādā kultūras namā par tehniķi. Igoram ir sava studija Valmierā. Aivars strādā celtniecībā. Es, savukārt, esmu sertificēts būvdarbu vadītājs. Te ir citādāk. Valmierā manā vadībā uzceltas un renovētas daudzas ēkas. Tomēr, ejot garām un tās redzot, es zinu, ka esmu piedalījies to celtniecībā.
Aiz manis kaut kas paliek. Laba mūzika arī paliek, un arī ēka.
Droši vien ir labi, ka mūziķim Latvijā ir vēl kāda papildu nodarbošanās.
Es varu tikai apbrīnot, kā tie mūziķi iztiek, sevišķi Covid-19 laikā, kad viņiem ir liegts pelnīt. Tāpēc arī braukā spēlēt pa vienam, citi maina profesiju, vēl citi sāk picas cept. Tie, kuriem ir apgriezieni, kaut ko atradīs. Cits varbūt pa sētnieku aiziet. Tas jau nav kauns. Galvenais, lai tu kaut ko dari.
