"Mēs paši "Skaņumāju" saucam par tradicionālo instrumentu ekspozīciju, un tas, kā tā veidojās, bija kaut kāda fatāla apstākļu sakritība – tai vienkārši bija jārodas," prāto Ilmārs Pumpurs. "Pirmkārt, garus gadus darbojoties ar tradicionālo mūziku, mūsu rīcībā bija nonācis ļoti daudz veco mūzikas instrumentu – daļa no tiem ir spēlējami, daļa netiek spēlēta un nav spēlējama, bet atspoguļo konkrēto laikposmu, kad tikuši spēlēti.
Brīdī, kad studēju etnomuzikoloģiju un interesējos par instrumentālo muzicēšanu, radās apjausma, ka instrumentu daudzums un to daudzveidība atspoguļo mūsu instrumentālās mūzikas pēdējo simt gadu vēsturi.
No visiem galvenajiem nozīmīgākajiem instrumentu tipiem bija pa drusciņai, un radās doma, ka mēs tos varētu eksponēt. Pirmoreiz šos instrumentus izmantojām festivālā "Dzīvā mūzika" – katra festivāla centrā bijusi izvēlēta noteikta tēma – bijis cītaru festivāls, ermoņiku festivāls, stīginstrumentu spēlmaņu festivāls. Paralēli novada koncertiem veidojām mazu ceļojošu izstādi ar fotogrāfijām un dažiem mūzikas instrumentiem. Visbeidzot radās doma, ka mēs to visu varētu eksponēt kā stāstu par tradicionālajiem instrumentiem un sākām skatīties, kura instrumenta šajā kopainā mazliet pietrūkst. Sākām mērķtiecīgi un apzināti meklēt konkrētus instrumentus, lai būtu pilns komplekts.
Vēlāk pārcēlāmies uz Krapi, varētu teikt – atgriezāmies mantotajās Sandras vectēva lauku mājās. Uzreiz bija skaidrs, ka ģimenei māja ir par lielu, bet te būs laba vieta, kur izvietot un sakārtot instrumentus.
Tā arī radās ideja par multifunkcionālo telpu izveidi Krapes novadā," stāsta Ilmārs Pumpurs, kurš šeit saimnieko kopā ar dzīvesbiedri Sandru Lipsku.
Viņš uzsver, ka "Skaņumāja” nav tikai ekspozīcija – tā ir telpa, kuru var atbrīvot maziem koncertiem, mācību pasākumiem, meistarklasēm, kas šeit notiek regulāri. Ir arī meistarklašu cikls "Saspēlēsim Skaņumājā" – te pulcējas muzikanti iesācēji, no kuriem liela daļa mācījušies ''Skaņumājas'' kursos, kas ar Nacionālā kultūras centra un Kultūrkapitāla fonda atbalstu šeit tiek rīkoti jau 11. reizi.
Kāds īsti ir "Skaņumājas" pienesums tradicionālajai kultūrai? Kāda ir tajā pieejamā tautas mūzikas instrumentu ekspozīcija? "Mūsu dziļākais mērķis – veicināt kultūras formu daudzveidību," atklāj Pumpurs. "Lai cilvēki saprastu šo fenomenu – tautas un tradicionālo instrumentu spēli, viņiem jābūt pēc iespējas tuvāk šiem instrumentiem, lai saprastu, ka tas viņus patiešām varētu interesēt. Ka tas ir pieejami, vienkārši, demokrātiski.
Mēs visi "Skaņumājas" darbībā turamies pie priekšstata, ka tradicionālā jeb tautas mūzika ir veids, kā cilvēki var bagātināt savu ikdienas dzīvi.
Akadēmiskajām muzicēšanas formām ir savas striktas prasības un diezgan strikti ierobežots pielietojums. Tautas mūzikas instrumenti dod iespēju tos spēlēt mājās, savam priekam –
to var darīt viens pats, spēlēt ar draugiem, var aiziet uz tautas muzikantu saietu un pievienoties, jo instrumentu spēles paņēmieni ir pietiekami vienkārši, lai uztvertu materiālu un apgūtu to ļoti ātri un īsā laikā. Un tas ļauj arī cilvēkam, kam nav bijušas zināšanas par mūziku, ļoti veikli un ātri iekļauties. Tā varētu būt mūsu atbilde tām "īkšķa tehnoloģijām", kas cilvēkam atņem arvien vairāk laika..."
Ilmārs stāsta, ka uz "Skaņumāju" ik mēnesi atbrauc kāda grupa. "Ļoti bieži tie ir lauku ceļotāji, nereti arī kolektīvi – skolotāji, kultūras darbinieki, beidzamjā laikā arvien biežāk tie ir skolēni. Esam startējuši Kultūras ministrijas atbalstītajā programmā "Latvijas skolas soma", lai skolu jauniešiem piedāvātu stāstu par tradicionālajiem instrumentiem. Braucam uz skolām vai viņi brauc šeit pie mums, kur daudz vairāk var redzēt un aptaustīt."
"Mēs neesam muzejs, kur neko nedrīkst aiztikt ar rokām.
Šeit ne tikai drīkst, bet pat ir vēlams visu aptaustīt!
Ļoti daudzi no šiem instrumentiem ir tādi, ko var arī spēlēt, demonstrēt, kā tas izklausās un kā izskatās," uzsver Pumpurs un iepazīstina ar daudzajiem instrumentiem, ko glabā "Skaņumājas" kolekcija.
"Caurspēlējamā cītara, par ko pats arī rakstīju maģistra darbu, ir absolūts brīnums – cilvēki, kas pirms tam to nav dzirdējuši, ir ārkārtīgi pārsteigti, ka tas ir latviešu instruments."
Kad Pumpuram tiek jautāts, kas ir tradicionālākais latviešu mūzikas instruments, viņš atbild – tās nav ne dūdas, ne kokles – tā ir akordcītara jeb ''dūru'' cītara. "Mūsu dzīvā tradīcija, kas parādās 20. gadsimta sākumā. Instruments sākumā ir stipri atšķirīgs, un latviešu meistari ir tie, kuri izveido dizainu.
Cītara ātri iekaroja vietu kā pavadošais instruments mūzikas kapelās. Tai ir briesmīgi daudz stīgu un briesmīgi daudz tapiņu..."
Kolekcijā ir tā saucamie grifu instrumenti – vijolītes, kas 19. gadsimtā bijis visizplatītākais tautas muzikantu rokās esošais instruments. "Mums ir īpaša interese par latviešu meistaru darbiem. Ja redzēta akadēmiskā vijole, tad šis ir absolūtais naivisms – tik neakadēmiski, cik vispār var būt. Izskatās, ka pat tapiņas nav virpotas, bet izdrāztas ar nazīti. Vēl ir arī mūsu mīļās bases, kuru nemaz tik daudz nav saglabājies. Ir arī viena no divdesmit senajām basēm, kas vispār saglabājušās – viens no nedaudzajiem instrumentiem, ko nopirkām par naudu, saprotot, ka šo instrumentu ir ļoti maz. (..)
Otrs instruments, kas nopirkts par naudu un īstenībā pat vairs necerēju, ka mums izdosies ko tādu atrast, jo tas ir ārkārtīgs retums – tas ir vienstīdzītis jeb monohords, jeb psalmodikons, kā to skandināvu zemēs sauc.
No skandināvu zemēm tas arī nācis. Tas mazāk ir mūzikas instruments, vairāk demonstrējuma rīks, ko var izmantot mūzikas pedagoģijā. Savulaik to ieviesa kā palīginstrumentu, lai luterāņu draudzes mācītos kora balsis un dziedāt korāļus. Šis ir slavenā mūzikas instrumentu meistara Voldemāra Saulīša darbnīcas darinājums."
Vēl šeit ir parastā Ļeņingradas mandolīna un mandolīnbandžo. "Mandolīnas Latvijā parādās jau 19. gadsimta beigās un kļūst ļoti populārs instruments, un šobrīd tās atkal piedzīvo zināmu renesansi.
Bet bandžomandolīna – tie ir trīsdesmitie gadi, kad parādās akordeons: tas ir tik briesmīgi skaļš, ka mandolīna vairs nav spējīga turēt tam līdzi, un tad parādās tāds brīnums kā bandžomandolīna, kas "bliež" bez jebkāda mikrofona un pastiprinātāja,
dodot iespēju mandolīnas spēlmaņiem atgriezties pilnvērtīgā lomā..."
Tad vēl ir septiņstīgu ģitāra. "Ilgojos dabūt arī kādu latviešu meistara būvētu instrumentu, jo tādi ir bijuši," neslēpj Pumpurs. "Bet tas, kas mums ir, atspoguļo veco instrumentu darināšanas skolu. Tas ir Vīnes stila instruments ar liektu muguriņu. Vēl mums ir ieviņu ermoņika – Saulīša darbnīcā taisīta, ir Pēterburgas ermoņikas, kas ir Latgales tradīcija. Ir klaviertaustiņu akordeons, kas ienāk 30. gadu vidū un Vidzemē bijis ārkārtīgi iecienīts – tā skaņas tembrs nav salīdzināms ne ar vienu citu plēšu instrumentu."
Interesanti, ka ermoņiku straujās izplatības iemesls bijis tā nelielais izmērs – mazs, kompakts un viegli paņemams līdzi. "Tas ir arī iemesls, kāpēc pēdējā laikā atgriežas mode uz mazajiem instrumentiem. Cik vien bijusi saskarsme ar franču deju mūzikas kultūru – viņi vairs akordeonus nelieto.
Jēdziens "franču akordeons" nav īsti vietā – franči patiesībā atgriezušies pie vecajām divrindu, trīsrindu ermoņikām," zina stāstīt Ilmārs Pumpurs.
