Jeila universitātes doktorantūrā viņam rit otrais gads jeb noslēguma sesija: "Disertācija jau uzrakstīta, nokārtoti eksāmeni, un tagad uz trim gadiem viņi mani kā Sprīdīti sūta pasaulē, lai meklēju laimi.
Laimes hormonu līmeni manās asinīs gan neviens pēcāk nemērīs, toties prasīs recenzijas, balvas, koncertzāļu, skaņdarbu un mūziķu sarakstu, ar ko esmu strādājis.
Un tad pēc tiem trim gadiem uz trim stundām mani iemetīs istabā ar iztaujātājiem – tas būs vēl viens mutisks eksāmens mūzikas vēsturē, kur tev var jautāt jebko, un jebkura atbilde, ko sniedz, var tikt izmantota pret tevi," pasmaida komponists un piebilst, ka profesūras galvenā prasība – lai pasaules klātbūtnē šajos gados students izaug.
Sievietes faktors
Jaunais skaņradis pārliecinājies, ka Jeila universitātes apmācības sistēma un programmu piedāvājums ir ļoti atvērts un demokrātisks: "Sākot jau ar to, ka ļoti nopietnā līmenī šeit notiek popmūzikas studijas – pats esmu pasniedzis kursu par Džimiju Hendriksu un Džonu Koltreinu. Ir daudz dažādu iespēju, kā cilvēki ar mūziku var apieties, neejot pa taisnu klasiskā kanona taciņu. Tas nozīmē padziļināti pievērsties arī sieviešu komponistu mūzikai. Tā ir problēma, par kuru daudz runāju.
Allaž uzstāju, ka šajā jomā kaut kas nav kārtībā – ja pasaulē vīriešu un sieviešu skaits ir puslīdz vienādās proporcijās, tad mūzikā ir citādi – vairāk tiek atskaņota komponistu vīriešu darbi, un arī diriģenti un mūzikas institūciju administrācijas pārstāvji lielākoties ir vīrieši.
Ja savulaik tam it kā varējām rast vēsturisku izskaidrojumu, šobrīd tam īsti nav attaisnojuma."
Vidē, kurā dzīvo Krists Auznieks, karstas diskusijas rit arī par rasu atšķirībām. "Latvijā, protams, ir citas problēmas – kaut vai par kopdzīves likumu, kuru tikko noraidīja. Latvija ir viena no pēdējām valstīm Eiropā, kur pat īsti diskusija par to nav sākusies. Tur vēl garš ceļš ejams."
Svarīgi rakstīt skaistu mūziku
Šogad Auzniekam darba daudz – pēc Aspenas vasaras festivāla pasūtījuma jāuzraksta svarīgs orķestra pasūtījums, tad vēl virkne miniatūru klavierēm, ģitārai, vijolei solo. "Tagad arī Latvijā kā lapas vējā sakrita daudzi lieli projekti," saka komponists un stāsta, ka pēc orķestra "Sinfonietta Rīga" rosinājuma jārada ģitārkoncerts, tad vēl liels projekts Matīsa Čudara, Kārļa Auziņa un Ivara Arutjunjana trio.
Kristam Auzniekam svarīgi rakstīt skaistu mūziku. Tāda ir arī viņa kompozīcija "Uguns un roze", kas ieguva "Lielo mūzikas balvu 2017" kategorijā "Gada jaundarbs".
"Es vienmēr meklēju ekstāzi.
Man vajag ārkārtīgi skaistu skaņu, kas man šķiet visskaistākā pasaulē – tas ir vienīgais, ko vēlos dzirdēt.
Kādā brīdī jāsaskaras ar visa trako bezjēdzību, bet bezjēdzība savā ziņā nozīmē brīvību. Nav ne durvju, ne sienu. Un tu vari būvēt savu pilsētu, kas var būt skaistākā un labākā tikai tev."
Taču arī citu autoru mūzikā viņš meklē skaistumu. Un pasmaida, ka no Bēthovena esot pārgājis uz Mocartu. "Nepārstāšu būt Bēthovena fans nevienu brīdi, bet man šķiet, ka vēlīnajā Mocartā īpašā elegance dod ko tādu, kas stāv pāri visam. Tā skaņa vienkārši peld – tā nav pasaulīga vairs, tā parāda nevis pasaules neglītumu, bet par pasauli vairs vienkārši nerunā."
Un vēl Krists Auznieks uzskata, ka skaņdarbiem nozīmi piešķiram mēs paši.
Skaņu paradīze
Komponists nenoliedz – pirmie spilgtie apzinātie muzikālie iespaidi nāk no Rīgas Doma zēnu kora. "Sapratu, ko nozīmē būt lielāka procesa iekšpusē. Riharda Dubras "Te Deum" Dziesmu svētku atklāšanā – man toreiz bija kādi desmit gadi. Vai Mālera Astotā simfonija – skaņas daudzums ir tik iespaidīgs, ka mazam cilvēkam ir sajūta, ka skaņa ir visam pāri un atrodies skaniskā paradīzē."
Jautāts, ko brīvbrīžos klausās pats Krists Auznieks, viņš saka tā: "Līdz galam tā fona mūzikas padarīšana man nav pielipusi.
Jā, kad pārnāku mājās un, piemēram, eju dušā, parasti uzlieku mūziku – to, ko rupji varētu dēvēt par popmūziku. Man šķiet, tā ir tāda aktīva klausīšanās, jo dušā maņas ir tik saasinātas.
Otrs ir manis kā komponista klausīšanās veids, kad studēju orķestra vai kamermūzikas darbus ar visām notīm. Lasu un skatos, no kurienes komponists nāk, uz kurieni iet. Un tad, protams, ar skolu saistītās lietas – lai gan tagad arvien mazāk ir atšķirība, ko daru skolai, bet ko pats."
