Sadaļas Sadaļas

Šis laiks iedod citu skatu leņķi. Saruna ar mūziķi Kasparu Tobi

Mūziķis Kaspars Tobis klausītājiem ir zināms kā grupas “Dzelzs vilks” dalībnieks un solo kā elektroniskās mūzikas mākslinieks projektā “7synths”. Pērn Kaspars Tobis līdzdarbojās arī Kārļa Kazāka albuma “Apspēlēts” radīšanā un tik tikko kā viens no “Dabas koncertzāles” pamatkodola saņēma balvu “Zelta mikrofons” kategorijā “Koncertieraksts video”. 

LSM.lv ar Kasparu Tobi sazvanījās, lai aprunātos gan par viņa radošās dzīves pagriezieniem, gan šī brīža sajūtu, reflektējot par esošo situāciju un sagaidot apaļu jubileju 23. martā. “Šis laiks iedod citu skatu leņķi,” saka mūziķis, kurš strādā pie sava digitālā projekta.

Aiga Leitholde: Tev šogad ir apaļā – 50 gadu jubileja!

Kaspars Tobis: Jā, nedaudz smieklīgi ir, bet tas jau pienākas agri vai vēlu. Ik pēc desmit gadiem pienāk kāda apaļā jubileja.

Kā skaties uz dzimšanas dienām? Vai tās tev ir atskaites punkti vai kārtējais fakts?

Tas ir fakts. Atskaites punkti biežāk ir izdarītās lietas un projekti, kuros es piedalos. Un tie jau ir katru gadu. Bet mans šī gada cipars ir smuks. Šis gads atkal ir īstais laiks, lai padomātu un izvērtētu, kā darīt labāk tālāk – nākotnē.

Tu esi zināms primāri kā grupas "Dzelzs vilks" dalībnieks, bet tu esi arī elektroniskās mūzikas mākslinieks, viens no pirmajiem, kas saņēmis "Zelta mikrofonu" kategorijā “Elektroniskās mūzikas albums”.  Kā tas viss sākās? Vai tava solo darbība ir bijusi paralēla "Dzelzs vilkam" vai laika gaitā atdalījusies?

Saknes, protams, ir meklējamas bērnībā un agrā jaunībā, un ir iemesls tam, kāpēc pievienojos "Dzelzs vilkam". Kad iepazinos ar Juri un viņš saprata, ko es daru, un uzaicināja spēlēt grupā. Es diezgan sen jau esmu taisījis solo ierakstus. 2001. gadā izdevu savu pirmo disku "Vides atspulgi", projekta nosaukums bija "Zenith Sign". Toreiz kopā ar Gintu Solu bijām iesākuši veidot skaņu ierakstu studiju Siguldā. Es kā draugs biju piedalījies albuma "Ziema" ierakstā, un Gints divās mana albuma kompozīcijās iespēlēja ģitāru. Arī vēlāk darbošanās solo ar elektroniku ir gājusi paralēli manai darbībai. Es sāku strādāt Siguldas ierakstu studijā, un šis darbs man paņēma arvien vairāk laika – burtiski 7/24. Tādā garā arī desmit gadus nostrādāju, rakstot arī savu mūziku. Uzstāties ar mana paša uzvedumu ārpus studijas sienām mani izprovocēja Siguldas mākslas skolas "Baltais flīģelis" vadītāja Inese Zagorska, kura Siguldas Mākslas dienu ietvaros organizēja pasākumu "Alternatīvais flīģelis". Viņa ierosināja, ka es varētu visu savu studijas aprīkojumu iznest ārā un uzstāties ar koncertprogrammu. Tad radās mana solo projekta nosaukums "7Synths", jo tas bija koncerts, kurā sakritības pēc tika izmantoti šie septiņi sintezatori. Koncertu ierakstīju un izdevu, un šis ieraksts arī saņēma "Zelta mikrofonu". Tā viss pamazām arī turpinās, paralēli visiem citiem projektiem.

Kaspars Tobis "Dzelzs vilka" koncertā LTV Z studijā

Kā ir spēlēt uz septiņiem sintezatoriem? Kā tas notiek?

Ierīces ir daudz un dažādas, un septiņi ir tikai simbolisks skaits. Ir bijis vairāk, citreiz mazāk sintezatoru, kā katrā koncertā nepieciešams. Koncertu pa šiem gadiem man ir bijuši diezgan – Rotko muzeja jubilejām Muzeju naktī, “Positivus” festivālā un citviet. Ļoti daudz mākslinieku izvēlas uz skatuves izmantot daudz instrumentu, jo katra ražotāja instruments atšķiras skanējuma krāsās, pielietojumā un citos faktorus. Tas nenozīmē, ka vienlaicīgi spēlēju šos instrumentus.

Kad darbojies solo, vai tu esi cilvēks-orķestris? Cik daudz tu plāno, cik daudz improvizē?

Sākotnēji sadarbojos ar videomākslinieku Arti Dzērvi – mēs sinhronizējām video projekcijas, animācijas un tā tālāk. Tad tiešām bija vajadzīga konkrēta metrāža, un visi skaņdarbi tika izdomāti precīzi no sākuma līdz beigām. Tad nāca koncerti, kuros nebija šīs projekcijas, un sinhronizācija ierobežoja muzikālo. Tad, kad es uzstājos jau viens pats, piemēram, Muzeju naktī ar 70. gadu zinātniskās fantastikas filmu fonā, jau improvizēju.

Improvizējot skaņdarbi kļūst mazliet radošāki, performance – dzīvāka.

Man patīk pieturēties pie tā, ka 40 procenti ir improvizācija. Forma, melodija, harmonija un ideja jau iepriekš ir izdomāta. Daudzas kompozīcijas ir izdotas albumos, atsevišķi skaņdarbi pieejami “Spotify” un “Bandcamp”, ļoti daudz materiāla ir neizdots, neapgūts. Tas krājas datorā, citās ierīcēs un, protams, arī galvā.

Kā tu nonāci līdz brīdim, kad uzsāki sadarbības ar solistiem?

Tas bija mēģinājums tikt līdz radio staciju rotācijai. Instrumentālā mūzika radio daudz netiek spēlēta. Varētu teikt, ka mūzikas gaume man ir plaša, un kaut kādā periodā vēlējos izmēģināt sadarbību arī dziesmas formā. Es radu mūzikas pamatu un cilvēks, kas attiecīgi piedalās, uzraksta tekstu un nāk ar savu melodijas ideju. Tā mēs dziesmu aizvedam līdz rezultātam, kas nonāk radio rotācijā. Divās dziesmās esmu sadarbojies ar Anitu Intaiti, pēc tam dziesma franču valodā ir tapusi kopā ar Aneti Stuci no "Rīgas Modēm". Pastāvīgi sadarbojos ar Kalvi Kluburu no grupas "STandART", kuram ļoti piestāv dream-pop, syth-pop dziedāšanas maniere, un viņš ir piedalījies kādās trijās manās kompozīcijās.

Vēl joprojām aktuāla ir tava sadarbība ar Kārli Kazāku.

Šī ideja atnāca diezgan negaidīti. Mēs kopā spēlējam jau sen, izmantojot tīri akustiskus instrumentus. Kārlis bija izdomājis radīt elektronisku programmu, ko veidoja gan vecās, gan jaunās dziesmas, kas visas tika tērptas jaunā ietērpā. Šo programmu paspējām trīs reizes Nacionālajā teātrī nospēlēt.

Albumā "Apspēlēts" ir labi kontrasti – Kārlim ir jūtīgā, dvēseliskā balss, tad ir elektronika, kas rada atsvešinātību. Un tad rodas sajūta, it kā divas pasaules ir satikušās un savā starpā cīnās un savijās. Eksistenciāls muzikāls piedzīvojums!

Būtībā – precīzi pateici.

Kad Kārlis no manis saņēma trekus, viņš smaidot teica, ka viņam no jauna dziedāt jāmācās – ar citu attieksmi.

Tevis jau minētie divi faktori radīja interesantu efektu.

Kaspars Tobis

Tu esi arī daļa no "Dabas koncertzāles" projekta, kas ikreiz piesaista lielu publikas interesi! Redzēju, ka pērn šī projekta ietvaros sadarbojies arī ar Rūdolfu Macatu.

Jā, Rūdolfs bija piesaistīts kā taustiņnieks un viens no mūzikas veidotājiem, un mums izveidojās interesanta sadarbība, kurā viens no otra daudz uzzinājām. "Dabas koncertzālē" tiek pieaicināti dažādi cilvēki un ir arī pastāvīgs radošais kodols – tas ir ļoti interesanti, kā sastāvs katru gadu mainās. Tas sākās 2006. gadā, un projekts ir pamatīgi audzis. Ingus Ulmanis toreiz jau kādu laiku pats bija veidojis savus ierakstus un meklēja mūziķus, kas varētu piedalīties jaunā, instrumentālā projektā.

Es biju īstajā laikā un īstajā vietā.

Jau bija tapis tēls – dabas koncertzāle, bet vēl nebija izstrādāta tās struktūra. Pirmajos mēģinājumos programma sastāvēja no manām kompozīcijām, pamazām nāca klāt vēl citi autori un mēs viens ar otru sadarbojāmies. Pirmajā gadā koncertzāli apmeklēja 600 cilvēki, tagad esam nonākuši līdz vairākiem tūkstošiem.

Cilvēki vēlas apmeklēt šādu, īpašu notikumu, kas arī nav tik pieejams.

Ir pieejams – reizi vai divas vasarā, bet cilvēku atsaucība ir liela. Bieži vien sanāk, ka vietas kapacitāte ir mazāka nekā apmeklētāju daudzums, un tad tas cilvēku un auto plūdums ir jāregulē.

Jā, lai daba nekļūtu par pilsētu! Katrā ziņā “Dabas koncertzāles” ideja ir izaugusi starptautiskā mērogā.

Mums ir bijis izbraukums uz Šanhaju 2010. gadā. Tas notika pasaules “Expo”, Latvijas delegācijas ietvaros.

Mums jāparunā arī par teātra, izrāžu mūziku! Šos projektus uzsākāt tandēmā ar Juri Kaukuli.

Jā, mēs sākām Dailes teātrī, pēc tam vairākas izrādes bija sadarbībā ar Olgu Žitluhinu. Ar šiem projektiem esam izbraukājuši Eiropu – Angliju, Vāciju, Ungāriju, Lietuvā vairākas reizes esam uzstājušies. Pie Žitluhinas bija vajadzīga gan izdoma, gan improvizācijas spējas. Daudzas reizes viņa mūsu sakomponēto redzēja no pilnīgi cita skatupunkta. Mēs varējām parādīt kompozīciju, kurā viņai patika, piemēram, tikai divi sprakšķi, kas bija jāuztaisa pa jaunu. Reizēm šī sadarbība bija ļoti amizanta un vērtīga!

Apaļš jubilejas skaitlis ne tikai tev, bet arī grupai "Dzelzs vilks".

Jā, tā tas šogad ir sanācis. Cerēsim, ka šogad tomēr izdosies uzkāpt arī uz skatuves.

"Dzelzs vilks" pa šiem gadiem ir piedzīvojis savus kāpumus un kritumus, un skanējums, spriežot pēc pēdējiem singliem, ir atradis savu mūsdienīgu izpausmi. Jūs neesat tā spītīgā rokgrupa, kura paliks pie sava sākotnējā skanējuma, lūst vai plīst. "Dzelzs vilks" ar aktuālo laiku iet uz veselīgiem kompromisiem

Protams, tas ir ne vien komerciāli vērtējot, bet atkarīgs arī no pašiem cilvēkiem, cik liela interese, aizrautība un entuziasms apgūt dažādas jaunas lietas, skatīties tālāk.

Kā teica Pols Makartnijs – mūzika ir brīnumu turza, no kurienes var pārsteigumu izvilkt.

Kad veido jaunu ierakstu, tev arī šī pārsteiguma sajūta ir jārada. Ja vēlies, lai ieraksts skanētu vēl gadiem ilgi, tam ir jākļūst par notikumu. Jo labāk tas viss tiks izveidots, jo ilgāks mūžs tam būs,  un tāpēc ir jāiet laikam līdzi. Jādarbojas ar tehnoloģijām, jāiepazīst pašam savas iespējas un jāvar vairāk, interesantāk, un tad arī viss notiek!

Kaspars Tobis

Tagad laiks ir diezgan jocīgs. Pamazām ejam uz jauno albumu, to veidojam, sazvanoties un digitāli daloties ar failiem. Arī pats daru savas lietas, esmu nospēlējis divus virtuālos koncertus. Dīvaini. No otras puses skatoties, šis laiks iedod citu skatu leņķi, kad, izmantojot dažādas kameras, varu klausītājiem parādīt, ko es tiešām daru. Ierakstīju nelielu video, kurā var redzēt, kā izskatās, kad spēlēju šos daudzos, dažādos instrumentus. Kad esmu uz skatuves, varbūt fonā ir projekcijas vai efektīvas gaismas, bet kopumā uz skatuves es maz kustos. Šī virtuālās pasaule pārsteidz ar to, cik labi es varu nofilmēt dzīvo skaņu, izpildījumu un tiešraidē translēt no skatupunkta, kā es to redzu. Aparāti vairs neizskatās kā divu dimensiju plātnītes, bet ir skatāmi no mana redzes lauka un iedod priekšstatu par to, kas tad īsti notiek. Šie video ir ar zināmu izglītojošo efektu, kā veidojas skaņa.

Jāņem no aktuālā laika tas, ko var paņemt! Ja ir jābūt digitāliem, tad vismaz, lai ir interesanti!

Tieši tā! Dažādas vietnes piedāvā fantastiskas iespējas koncertu noformēt absolūti digitālā pasaulē. Tāds sava veida “Matrix” paveids.

Jāsaka, es esmu dzīvo koncertu cienītāja, kurai vēl ir grūti pilnībā izbaudīt digitālā priekšnesuma šarmu. Droši vien jātrenē pacietība.

Jā, skatoties koncertu digitāli, cilvēki mēdz to darīt pavirši, izmantojot iespēju patīt uz priekšu un paskatīties, un viss ir skaidrs. Esmu uztaisījis videoklipus, kuros ir smalkas nianses, bet – kas notiek! Cilvēks klipu apskata telefonā. Noklausās sākumu un tad patin video uz priekšu. Bet,  patinot uz priekšu, iespējams, ir notikusi kāda svarīga lieta.

Arī rakstot mūziku, ļoti daudz jādomā par to, kādā veidā cilvēki to klausās.

Piemēram, mūzika nevar sastāvēt no ļoti zemiem basiem, kurus nedzird telefonā, un tiem ir vajadzīga laba audio sistēma vai vismaz labas audio austiņas. Bieži vien man ir gadījies, ka māsterēju dziesmu, kas skanēs pa radio, un  rezultātu es parasti noklausos arī telefonā. Ja tur skan labi, tad būs labi. Smieklīgi, bet tā tas ir.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt