Šo varētu dēvēt par īpašu gadu komponista Imanta Kalniņa mūžā – viņam tiks pasniegta Lielā mūzikas balva par mūža ieguldījumu, kā arī nacionālā mūzikas izdevniecība ''Skani'' klajā laidusi piecu kompaktdisku komplektu ar visu Imanta Kalniņa sakomponēto simfonisko mūziku. Savukārt pavasarī gaidāma Kalniņa 80. dzimšanas diena. Komponists pats šo gadu tomēr neuzsver kā kaut ko īpašu.
Imants Kalniņš Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta, ka balvu par mūža ieguldījumu vērtē neviennozīmīgi: “Es nezinu. Kaut kādas sajūtas jau, protams, ir, bet īpašu nozīmību tam faktam nepiešķiru. Man šķiet jocīgs šīs balvas nosaukumus. Ja cilvēks no visas sirds un pēc labākās sirdsapziņas strādājis to savu darbu, ko viņš dara, to nemaz nevar novērtēt. Cilvēka mūžs un darbs, ko viņš iegulda savā mūžā, – tas ir nenovērtējams. Tāds uzmanības apliecinājums no vērtētāju puses ir pozitīvs.
Neko sliktu nesaskatu tādā novērtējumā, bet es nesaskatu tur arī kaut ko tādu, kas būtu adekvāts viena cilvēka mūža novērtējumam.”
Abu Lielās mūzikas balvas par mūža ieguldījumu saņēmēju – komponista Imanta Kalniņa un diriģenta Aleksandra Viļumaņa – radošie mūži bijuši saistīt jau sen. “Mēs esam bijuši kursabiedri Konservatorijā – tātad mūsu ceļš kopā sācies pietiekoši agri. Ir iznācis tā, ka tik tiešām ļoti daudz viņš ir diriģējis manu mūziku – gan ierakstos, gan izrādes. [..] Galu galā mēs dzīvojam vienā valstī un vienā pilsētā, ja runājam par Rīgu, un mēs abi divi esam muzikanti,” stāsta Imants Kalniņš.
Ja balva par mūža ieguldījumu raisa dažādas izjūtas, tad simfoniskās mūzikas apkopojums komponistam sniedz absolūtu gandarījumu. Kalniņš piedāvā salīdzinājumu – mūzikas apkopojums komponistam nozīmē to pašu, ko literātam kopotie raksti:
“Man arī tie ir kā kopotie raksti – tur ir visas simfonijas, koncerti. Trūkst tik vēl oratorijas un operas.”
Šie komponista “kopotie raksti” aptver ievērojamu radošā mūža nogriezni – no Koncerta čellam ar orķestri, kas tapis 1963. gadā (Kalniņam vēl esot studentam), līdz pat 2015. gadam, kad pirmatskaņojumu piedzīvoja viņa Septītā simfonija.
Atminot savas profesionālās karjeras sākumu, Imants Kalniņš 2011. gadā raidījumā “Kultūras Rondo” atzīst, ka novērtē arī studiju laikā izdarīto, tostarp jau pieminēto čella koncertu, kas radīts otrajā kursā. Komponists stāsta, ka tolaik viņš, tāpat kā citi kompozīcijas studenti, ar jauniem cilvēkiem raksturīgo enerģiju traucies pretī progresīvajam – nodarbojies ar savu jaunradi, daļēji ignorējot studijās uzdoto, piemēram, harmonijas uzdevumus vai polifonijas tehnikas stiprināšanas uzdevumus. “Lielā mērā tādi arī ir šie darbi, ko esmu uzrakstīju Konservatorijā. [..] Kompozīcijas nodaļa agrāk saucās par formas klasi. Šajā formas klasē studentam ne ar ko citu nav jānodarbojas, kā jāapgūst tās formas, kādās mūzika ir radīta līdz tam. Bet students, protams, uzskata par galveno šīs formas lauzt,” ar smaidu piebilst komponists.
“Kad mūzika, intonācija dzimst, tā būtībā uzvedas kā tirāns. Tā pati ienāk šajā pasaulē. Mans – kā autora – uzdevums ir nofiksēt, lai tā [mūzika] ienāk pasaulē tāda, kāda tā vēlas ienākt,” pirms desmit gadiem notikušajā sarunā atklāj Imants Kalniņš. Vēl viņš uzsver, ka mūzika pasaulē ienāk vienota, nevis pa elementiem.
