Gunda Vaivode: Sākšu ar ļoti egoistisku jautājumu – kā Tu skaties uz ierakstiem un operu radio?
Egils Siliņš: No vienas puses, ieraksti ir ierasta lieta – gan interesanti, gan pateicīgi, jo paliek kaut kas vēsturē. Tāpat kā rakstnieki saraksta grāmatas, dziedātāji ieskaņo savu balsi. Bet es pats, uzlūkojot ierakstus, esmu ļoti kritisks – klausos un domāju: hm, tur varēja būt labāk, un arī tur... Nejūtos sevišķi komfortabli.
Gunda Vaivode: Tavā diskogrāfijā tomēr nav pārāk daudz ierakstu albumu.
Ar diskiem šajā desmitgadē opermūzikā ir slikti – ierakstās apmēram pieci seši operdziedātāji, vieni un tie paši, ar kuriem lielās ierakstu kompānijas noslēgušas līgumu, ieskaitot Jonasu Kaufmani, Annu Ņetrebko. Domāju, viens no iemesliem ir tas, ka kompānijas ieguldījušas ļoti daudz naudas šo dziedātāju atpazīstamībā un publikai vienkāršāk pārdot to, ko pazīst. Ja tirgū parādās pārāk daudz jaunu vārdu, publikai grūti izšķirties, ko ņemt. Varbūt tas tāds vienkāršots atšifrējums tam, kāpēc ieraksti iet mazumā. Bet tas arī, protams, ir diezgan padārgs prieks – orķestra izmaksas, solistu honorāri. Tāpēc diezgan populāri tagad ierakstīt dzīvajā mūzikā kādu koncertu.
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Lēmums piedalīties konkursā uz Latvijas Nacionālās operas un baleta valdi netika pieņemts spontāni un vienā dienā. Cik ilgi un kas motivēja Jūs par to domāt un izšķirties startēt konkursā? Kā tas gadījās, ka operdziedātājs ar aktīvu karjeru izlēma šādu lēmumu pieņemt?
Protams, lēmums nenāca viegli, un joprojām pie sevis domāju, vai tas bijis pareizs...
Man būtu gribējies šo lēmumu pieņemt gadus trīs, četrus vai piecus vēlāk, bet operas direktora konkurss jau nenotiek tad, kad vēlies...
Pirmkārt, gribēju biežāk būt Latvijā. Esmu projām jau trīsdesmit gadus un Latvijā pavadu, augstākais, četras nedēļas gadā, un puse no šī laika parasti ir vasarā. Otrs iemesls – savu pieredzi un bagāžu, uzstājoties faktiski visos nopietnākajos opernamos un festivālos, gribējās dot Latvijai, mūsu publikai, mūsu teātrim. Tāpēc ceru, ka daudzās idejas, kas man sakrājušās, varēšu šeit realizēt.
Augsti skan, bet gribējās arī kaut ko dot Latvijai atpakaļ – savulaik izglītību šeit saņēmu par brīvu. Un tā bija laba izglītība.
Mans pedagogs bija Gurijs Antipovs. Arī savu rokrakstu gribas parādīt – tos jauniestudējumus, kuri Latvijas operā nav bieži skanējuši, bet kas ir ļoti laba mūzika, bet nez kāpēc šeit netiek uzvesti.
Gunda Vaivode: Izskanējušas zināmas bažas, ka Tev pietrūkst tīrās vadīšanas pieredzes, savukārt mēs zinām, ka ir ļoti daudzi precedenti pasaulē – šobrīd Zalcburgas festivāla mākslinieciskais vadītājs ir pianists Markuss Hinterhoizers, tāpat dziedātāja Čečilija Bartoli, Plasido Domingo. Kā Tu vari kliedēt bažas, kas ir Tavas stiprās puses?
Pirmkārt, bažas varu kliedēt tā iemesla dēļ, ka operas valdē ir trīs valdes locekļi jeb trīs direktori, no kuriem viens atbild par finansiālo pusi, otrs – administratīvo, un mēs, protams, strādāsim komandā.
Šis sadalījums un uzstādījums nāca arī no Kultūras ministrijas puses, un konkursā, kas notika trijās kārtās un kurā piedalījās 41 pretendents uz trim posteņiem, jau pašā sākumā tika radīta nostādne, ka valdes priekšsēdētājs atbild par māksliniecisko daļu.
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Cik daudz, esot projām no Latvijas, taču piedaloties arī Latvijas Nacionālās operas un baleta iestudējumos, trīsdesmit gadu laikā Jums iznācis sekot līdzi mūsu operas radošajai darbībai ārpus tiem iestudējumiem, kuros Jūs pats dziedat? Kā Jūs raksturotu norises beidzamo desmit gadu laikā? Ko paredzat savā mākslinieciskajā stratēģijā?
Kopš operteātra atvēršanas 1995. gadā katru gadu esmu uzstājies Latvijas Nacionālajā operā; Andreja Žagara direkcijas laikā, ja nemaldos, esmu dziedājis septiņos jauniestudējumos. Tas vis nenozīmē atbraukt uz vienu dienu un nodziedāt koncertu, bet gan nozīmē būt kopā mēģinājumu procesā un redzēt radošo formu, salīdzināt to ar specifiku citos teātros.
Jau tad man niezēja rokas kaut ko mainīt un teikt, kāpēc mēs nedarām citādi, un vadīt to lietu. Esmu bijis pastāvīgā kontaktā.
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Kas ir tas, ko redzat stratēģiskajā vīzijā?
Pirmkārt, repertuāra jautājums. Otrkārt, gribu mazliet mainīt pašu koncepciju izrāžu plānošanā. Manuprāt, lai noturētu labu māksliniecisko līmeni, izrādes jāveido pa blokiem, kaut arī paliekot pie repertuāra teātra. Jo tā intensitāte, kas tiek veidota jauniestudējumiem un arī atkārtojuma izrādēm... Ārzemēs jauniestudējumu vienmēr dzied vismaz trīs četras izrādes, ir tas pats sastāvs – tas ir pamatīgi samēģināts gan muzikāli, gan skatuviski. Tas mūsu operā līdz šim nav bijis. Repertuāra teātris paliks, bet nebūs tā, ka notiek divas pirmizrādes pēc kārtas un nākošā izrāde tikai pēc pusotra mēneša, vēl aiznākamā – pēc četriem mēnešiem. Nav iespējams noturēt augstvērtīgu līmeni, ja izrādes tiek izkaisītas.
Gunda Vaivode: Ja runājam par repertuāru – kas ir Tavā redzeslokā?
Kaut esmu liels Vāgnera fans un pamatnodarbošanās man ir Vāgners, nedomāju, ka bāzēšos tikai uz Vāgnera operām. Tomēr reizi četros gados vajadzētu būt vienam Vāgnera jauniestudējumam.
Tas, ko mēģināšu ieviest, ir īrētas izrādes. Priekšrocība ir tā, ka īrētām izrādēm tu redzi, kura izrāde ir ļoti veiksmīga.
Mūsu šūšanas un tehniskajiem cehiem tādējādi tiktu ietaupīts laiks, jo tā ir viena no lielākajām problēmām, kāpēc nevaram vairāk kā četras operu pirmizrādes veidot. Turklāt īrētām izrādēm ir pārskatāmas cenas – ir konkrēta cena par katras izrādes īri. Arī publikai būtu dažādība repertuāra ziņā – tā zinātu, ka četras reizes tiks spēlēts viens darbs, un vairāk tā Latvijā nebūs, tad arī būs koncentrēta uzmanība un gribēšana nākt skatīties. Īrētajās izrādēs, protams, piedalītos arī mūsu solisti – tas nebūtu tā, ka tiktu īrēta gan izrāde, gan visi solisti. Bet nu – uz lomām, kuras mēs nevaram nosegt, tiks uzaicināti viessolisti. Otrs no spektriem būtu kopsadarbība ar trīs četriem teātriem, veicot kopražojumu formu.
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Ir jau padomā konkrēti teātri un konkrēti iestudējumi?
Ir uzsāktas sarunas ar Prāgas operu un ar Berlīnes Komisko operu. Bet konkrēti vēl neteikšu, jo tikai pāris dienu esmu šajā amatā...
Gunda Vaivode: Taču plānošanā gan būs jāiesaistās, kā Zigmars Liepiņš teica – nākamie līgumi, kas tiks parakstīti, būs jārealizē Tev... Man ļoti simpātiska likās doma par Jāņa Kalniņa "Hamletu", jo tā ir lieliska opera... Redzējām to Bauskas pilsdrupās. Vai esi gatavs pasūtīt kādam latviešu komponistam jaunu operu?
Noteikti! Bet es to negribētu darīt viens. Gribētu pieaicināt Gundu Vaivodi, veselu ekspertu grupu, kas izlemtu, kuram komponistam pasūtīt jaundarbu, jo kurš gan cits uzvedīs latviešu komponistu jaundarbus, ja ne mēs?
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Sportā ir jēdziens "spēlējošais treneris", kas tiek lietots dažādās nozīmēs. Teicāt, ka uz valdes locekļa amatu būtu gribējis kandidēt pēc gadiem pieciem, tātad vēl vismaz četrus piecus gadus Jums plānā aktīva dziedātāja karjera. Varbūt tas ir mainījies saistībā ar jauno amatu un pienākumiem? Un kā vispār uz to skatāties – vai ir zināma pasaules pieredze, kur operai ir dziedošs direktors?
Plasido Domingo joprojām ir Losandželosas operas direktors, un pirms pāris gadiem bija ne tikai Losandželosas, bet arī Vašingtonas operas direktors. Un pats ne tikai dziedāja abos teātros, bet arī diriģēja, un to dara joprojām...
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Nu, tas ir Plasido Domingo!
Un es esmu Egils Siliņš... Piemēru bijis vairāk. Birgita Fasbendere, kura vadīja Insbrukas operu, pašā sākumā dziedāja un pēc tam arī režisēja. Bet kāpēc neviens nerunā par diriģentiem, kuri bijuši un joprojām ir ne tikai galvenie diriģenti un intendanti, turklāt diriģē visā pasaulē? Tas pats [Herberts] Karajans, kurš bija Zalcburgā, Vīnes Valsts operā. No diriģentiem šobrīd Simone Janga 10 gadus vadīja Hamburgas operu gan kā intendante, gan kā muzikālā vadītāja.
Gunda Vaivode: Pēc rakstura esi diezgan konstruktīvs cilvēks – pieņemu, tas ir pluss Tavā raksturā, un spēsi šīs jomas savienot, bet, ja runājam par radošajām lietām – manuprāt, vadītājam ir jābūt radošam cilvēkam, un, ja viņš var izpausties radošajā procesā, viņš daudz labāk saprot savus kolēģus, kolektīvu, saprot vajadzības, viņš zina, par ko ir stāsts. Zina amplitūdu, tver lauku. Tā ka man absolūti nav nekādu iebildumu pret to, ka Tu esi joprojām koncertējošs un spēlējošs mākslinieks.
Drīzāk manī rodas bažas, kāpēc tik daudziem ir tādas bailes no tā...
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Nē, tās nav bailes, drīzāk jautājums par to, kā tiks sadalīti pienākumi, kam tiks pievērsta uzmanība un uzmanības fokuss – vai tas būs vairāk vērsts uz Latviju vai jūsu plānotajām izrādēm, kas ir lielajos pasaules teātros un kuros būs jābūt klāt.
Bet šodienas tehnikas laikmetā jau pēc stundas varu apskatīties video, kas noticis šīvakara izrādē Latvijas Nacionālajā operā, vai videokonferencē sarunāties ar valdes locekļiem bez problēmām! Lai saprastu, kā domāju dalīt savu laiku, viens piemērs: janvārī esmu Vīnes Valsts operā, kur diriģēs Valērijs Gergijevs. Mums ir "Loengrīna" atkārtojuma izrādes – mēģinājumi piecas sešas dienas, tad četras izrādes, starp izrādēm vēl četras dienas. Esot Vīnē, blakus teātros Grācā vai Lincā varu apskatīties, kādi tur ir iestudējumi – varbūt tos var noīrēt. Un pie viena arī satikties ar pašu Gergijevu un apjautāties, kad viņš varētu diriģēt Rīgā.
Domāju, citā gadījumā vienam valdes loceklim būtu jābrauc uz turieni speciāli, kamēr es personīgi pazīstu Gergijevu – vajag četras dienas, kamēr viņš beidzot pasaka, ka šodien viņš būtu ar mieru runāt...
Domāju, tas ir iespējams un veiksmīgs apvienojums. Mani līgumi noslēgti līdz 2022. gadam, bet tie nav ilgāki par trim četrām nedēļām. Tikko, piemēram, atteicu līgumu ar Hamburgu.
Gunda Vaivode: Kādas vēl turpmāk ir Tavas svarīgākās uzstāšanās?
Baireita vasarā, divas nedēļas vēlāk – pirmizrāde Kaseles operā, kur dziedāšu Ceļinieku "Zīgfrīdā". Pēc tam izrādes ik pa nedēļai ar nedēļu starpā. Bet vēl jau neesmu valdes loceklis. Oktobrī esmu Kopenhāgenā ar "Tristanu un Izoldi", novembrī sākšu savus pienākumus, līdz gada beigām, līdz Vīnei, esmu pilnībā uz vietas. Tikai viens koncerts Cēsīs. Jau iepriekš noslēgtie līgumi ar Zigmaru Liepiņu par "Klīstošo holandieti" nākošajā sezonā. Tad Vīne, tad esmu Koventgārdenā, kur būs pirmizrāde Bēthovena "Fidelio", kurā dziedās arī Jonass Kaufmans. Man tā loma tur nav liela. Arī starp šīm Londonas izrādēm braukšu uz Rīgu, skatīšos, kas notiek.
Tā ka tas nebūs tā, ka esmu mēnesi prom un neparādos...
Gunda Vaivode: Egil, Tu bieži iesi klausīties operu, šeit esot? Zinu intendantus, kuri katru vakaru, kad vien operā notiek izrādes, iet uz tām, tiekas ar māksliniekiem, vērtē. Kā Tu redzi savu līdzdalību?
Kad būšu uz vietas, es to darīšu – katrā ziņā turēšu roku uz pulsa.
Gunda Vaivode: Kā šobrīd operā cilvēki skatās uz Tevi, ir kāds laipnāks, ir kāds noslēgtāks?
Šobrīd saņemu tikai apsveikumus un to, vai kāds būtu laipnāks vai nelaipnāks, vēl neesmu izjutis.
Lauma Mellēna-Bartkeviča: Mana rūpe ir par mūsu solistiem un to, kā notiks sadarbība ar galveno diriģentu; kā notiks solistu atlase jauniestudējumiem, pieļauju, būs jauniestudējumi, kuros izmantosim tikai mūsu operas solistus vai varbūt kādu pieaicināto solistu? Tās ir pārdomas, kuras ir klātesošas nepārtraukti pēdējo desmit gadu laikā, klausoties un skatoties katru jauniestudējuma pirmizrādi un laiku pa laikam arīdzan nejauši izvēlētas izrādes, kuras nereti ir stipri atšķirīgas. Jautājums ir arī par auditorijas piesaistīšanu, jaunas auditorijas audzināšanu – kā panākt to, lai opera nav tikai muzejs? Kā panāk, lai opera dzīvo? Jo opera dzīvo tikai mijiedarbībā ar skatītāju.
EManuprāt, mēs Latvijā esam ļoti priviliģētā situācijā – operā redz pietiekoši daudz jaunu cilvēku.
Aizbrauciet uz Šveici, kur pirmizrādē redz tikai sirmas galvas!
Mūsu publika salīdzinoši ir ļoti dažāda, un tas priecē – interese par operu ir gan jaunatnei, gan vidējā gada gājuma cilvēkiem. Domāju, ja intriga un kvalitāte būs, būs arī lielāka interese par operu.
Gunda Vaivode: Vai operas bufetē būs nopērkams arī Egila Siliņa darināts vīns?
Nebūs... Citādi radīsies interešu konflikts.
Gunda Vaivode: Pēdējā laika kontekstā, runājot par daudzām lietām Latvijas kultūrā, ir viens svarīgs vārds – tā ir drosme. Ir briesmīgi, ja ir drosme, bet nav saprašanas. Mēs esam šādus gadījumus piedzīvojuši arī kultūrā, bet tikpat briesmīgi ir, ja ir saprašana, bet nav drosmes. Tas ir tikpat iznīcinoši. Mēs Tev novēlam abus divus – gan izpratni un labu saprašanos ar kolektīvu, gan drosmi!
Paldies!
