Kļava ļoti labi jūtas Latgalē, toties Vidzemē viņam ir lauku mājas – tāpēc piebaldzēnus viņš satiek ikdienā. Taču īpaši svarīgi viņam šķiet sastapt tīrradņus – kā mazas gaismiņas, kas pasauli liek ieraudzīt citādi. Arī viņu līdzdalība muzikālās izstādes tapšanā ir nozīmīga.
"Vidzemes gredzena" pasaules pirmizrādi piedzīvosim 19. aprīlī koncertzālē "Cēsis" un Latvijas Radio 3 "Klasika" tiešraidē, taču pagaidām vēl rit spraiga gatavošanās. "Šobrīd piedzīvoju radīšanas prieku – prieku, ja varu noķert kādu problēmu, un prieku, ja prātā iešaujas doma, kā to atrisināt. Vēl mums ir nedaudz laika, lai saprastu veiksmes un neveiksmes, un tad nu gan radošais brīdis būs beidzies un varēs baudīt pašu priekšnesumu,” intervijā Lienei Jakovļevai teic diriģents un atzīstas, ka pieder cilvēkiem, kuriem tieši akumulācijas laiks šķiet svarīgāks par pašu priekšnesuma brīdi, kad viss ir izdarīts un mākslinieks var vienkārši atvērties.
"Bet viens nu gan – neatkarīgi no tā, kādā žanrā, skaņurakstā vai stāstā strādāju, gribu, lai stāsts nonāk līdz jebkura skatītāja, klausītāja sirdij. Tas īstenībā ir grūts uzdevums – nepazaudēt svarīgo saikni ar klausītāju, jo galu galā mēs, mūziķi, esam tie, kuri viņam kalpojam," ir pārliecināts diriģents.
Jautājumā par "Vidzemes gredzena" žanrisko definīciju – muzikāla izstāde! – Kļava pasmaida, ka šis esot hrestomātiskais jautājums par vistu un olu: "Pašā sākumā sev izvirzīju interesantu uzdevumu – gribēju veidot mūziku, iespaidojoties no bildes, kas, izrādījās, nav nemaz tik vienkārši. No sākuma bija muzikālie aizmetņi, bet tad parādījās versijas par bildes rokrakstu, kas kardināli izmainīja manu muzikālo izvēli. Soli pa solim pusotra gada laikā lēnām, strīdoties un runājoties esam nonākuši līdz rezultātam. Ļoti ceru, ka mums izdosies izvairīties no tās riskantās lietas, ka kāda detaļa kaut ko ilustrē.
Pats stāsts jau ir tik ļoti bagāts, jo pati Vidzeme ir bagāta: tā ir zīmju, karoga, Dziesmu svētku rašanās vieta, te dzimuši komponisti, ar kuriem lepojamies, ir gleznotāji, dzejnieki. "Lāčplēša" pirmā izrāde notika Burtniekos, Brauna "Daugava" – Valmieras teātrī, protams, arī Imantdienas.
To visu centāmies ietvert arī mūzikā. Un tā bija viena no visgrūtākajām lietām – kā ļoti bagātajos materiālos nepazust, bet saglabāt pašu būtiskāko, nenomaldīties no lielā ceļa. Tāpēc ir tās septiņas Vidzemes virsotnes, kurām soļojam cauri.”
Kļava vaļsirdīgi atzīst – veidojot šo lielprojektu, pirmkārt svarīgi šķitis atrast atbildi, ko Vidzeme nozīmē viņam pašam. Kas ir cilvēki, kuri uztur Vidzemes garu, kas ir Vidzemes atšķirīgā zīme salīdzinājumā ar citiem novadiem.
Sapnis par leijerkasti, kas šobrīd plaši tiek atspoguļota medijos, Sigvardam bijis aktuāls jau kopš Rīgas astoņsimtgades Dziesmu svētkiem. "Tad to meklēju pirmo reizi, bet nesen pēkšņi uzzināju, ka ērģeļmeistars Jānis Kalniņš būvē arī leijerkastes!
Leijerkaste nāk ar savu žanrisko smaržu. To klausoties, cilvēki kļūst gaišāki. Ap to pulcējas, tā piešķir tikai sev raksturīgo emocionālo tonalitāti. Tik savādi, ka šo jocīgo mūzikas instrumentu nekad neesam integrējuši mākslinieciskajā procesā!
Protams, to nevar nosaukt par Vidzemes nacionālo instrumentu. Šajā gadījumā tas ir instruments, kas simboliski "uzgriež" nākamo bildi, sēriju, stāstu. Kā ceļa rādītājs, kā muzikālā švunka.”
Veidojot "Latvijas gredzenu", Sigvards Kļava ne reizi vien uzsvēris, cik viņam svarīgi sastapt ļaudis, kuri spēj uzšķilt tādu kā gaismiņu un parādīt citu bildi, liekot apstāties un pasauli ieraudzīt citādu. "Kā mēs esam sevi apdalījuši, koncentrējoties tikai uz ierasto! Cik fantastiskas dzīves dzīvo tie, kuri sen jau nojaukuši būrim visas restes! Viņi lido sev garšīgā pasaulē. Citreiz viņus saucu par brīnumiem, jo šie cilvēki ir tie, kuri man ļoti palīdz – citreiz ar pamatīgajām zināšanām, bet citreiz vienkārši ar savu piemēru, ka var dzīvot arī savādāk."
Diriģents priecājas, ka piedzīvo brīnumaino mirkli, kad nevienam vairs nekas nav jāpierāda.
"Pienācis brīdis, kad jūtos diezgan brīvs. Būtu ļoti priecīgs, ja mums izdotos pirmais mēģinājums veidot uzvedumu, kas būtu kā vienots veselums. Lai beigās pateiktu, ka neko labāku mēs šobrīd nevaram paveikt. Mūsu radošā jauda tam ir pietiekoša.”
