Koncerta programmā iekļauta krievu komponista Pētera Čaikovska mūzika, un goda vietā būs viņa "Sv. Jāņa Zeltamutes liturģija".
Kā zināms, Latvijas Radio korim labi pazīstams ir arī Sergeja Rahmaņinova sacerētais šāda veida opuss. Kādas īsti ir atšķirības? "Čaikovskis šo darbu uzrakstīja gandrīz četrdesmit gadus pirms Rahmaņinova – Čaikovskim tas bija pirmais ļoti nopietnais pieskāriens krievu ortodoksālās baznīcas kanoniem un vispār baznīcas videi," stāsta Sigvards Kļava.
"Lasot komponista vēstules un pētot šī darba tapšanas vēsturi, ir skaidrs, ka vēlmi radīt un komponēt šādu baznīcisku kanonu viņam noteica iekšējā nepieciešamība. Komponistam tas bija tāds kā iekšējais pasūtījums. Ne velti Čaikovskis to sacer vienā no savas dzīves grūtākajiem posmiem, kad viņa gars plosās, viņu moka pretrunas.
Tobrīd viņš raksta Ceturto simfoniju, operu "Jevgeņijs Oņegins", grasās pamest dzimteni. Arī mūzikā var just šo nulles punktu, nestabilitāti, tiekšanos sajust ceļu pie Dieva. Tā varētu būt atslēga, kā tikt tuvāk šai mūzikai.
Daudzi mani kolēģi vēlējušies uzvest šo skaņdarbu, ieviešot to koncertpraksē, kā arī to paredzēja pats Čaikovskis, bet pārsvarā kolēģu vēsture bijusi līdzīga manējai – tu šo darbu iestudē, uzved, bet beigās aizver partitūru, jo tas nav salīdzināms ar Rahmaņinova gigantisko mākslu, īstu kalngalu.
Atslēga ir kaut kur dziļāk paslēpta...
Pie šī darba tagad atgriežos pēc četru gadu pārtraukuma, un nu jau esmu kļuvis drusku gudrāks šīs mūzikas interpretācijā. Ir bijusi iespēja to diriģēt vairākkārt.
Darbs lēnām veras vaļā, rodas pareizā sajūta, kas rokai neļauj tik vienkārši aizvērt šo grāmatu ciet.
Esam ieplānojuši arī ārzemēs to padziedāt. Plašākai sabiedrībai nav pazīstama kombinācija "Čaikovskis un liturģija." Tad arī mūzikas izdevniecībā Ondine plānojam to ierakstīt un izdot – ar kārtīgiem aprakstiem un pamatojumu –, kālab piedāvājam variantu, ko varētu dziedāt arī ārpus sakrālās telpas. Jo krievu baznīca un vide nosaka principus, ko nepiedien pārkāpt."
